Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

Vienīgā, kas nelikās uztraukusies, bija Terēza Duaita, mūsu telepāte. Te man jāatzīstas, ka esmu pieļāvis kļūdu. Apgalvodams, ka mēs ar Polu Vol- laku esam vienīgie, kuriem nav zinātnisko grādu un nosaukumu, es biju aizmirsis Terēžu Duaitu. Bet tas ir piedodams. Terēza bija pilnīgi neuzkrītoša būtne, viņa ne par ko neinteresējās un nepavisam nebija pievilcīga. Viņai bija tikai četrpadsmit gadu. Bet Terēza bija atklājusi, ka viņas spējas telepātijā var apmierināt jebkuru viņas vēlēšanos". Un, tā kā viņa bija tikai cilvēks, tad nevēlējās daudz. Tāpēc lasī­tājs piedos manu aizmāršību.

Bet tagad es biju spiests Terēžu ievērot. Man ie­nākot, viņa pacēla galvu un sacīja:

— Harla vēlas zināt, kāpēc viņš nevarētu kaut vai pamēģināt.

Vollaks nobālēja.

— Pasakiet šim Venēras radījumam «nē!», cik skaļi vien iespējams.

Terēza apdomājās, tad vaicāja:

— Bet kāpēc?

— Vai šis Harla saprot Heizenberga efekta bū­tību?

Pēc neilga laiciņa viņa sacīja:

— Harla esot dzirdējis par šo teoriju. Bet viņam grūti noticēt, ka šis efekts ir ne tikai abstrakts fi­zikāls jēdziens, bet gan pastāv īstenībā.

— Pasakiet Harlam, ka doktore Kārtere tikai tā­pēc nokļuvusi šajā kļūmīgajā situācijā, ka mēs at­klājām paņēmienu, kā pielietot tuneļa efektu pla­šākā mērogā.

— Viņš to saprot. Bet viņš vēlas zināt, kāpēc jūs izmēģinājumam neizmantojāt kādu no zemākajiem dzīvniekiem.

— Pasakiet viņam, ka dzīvnieku izmantošana la­boratorijas eksperimentiem ir iespējama tikai poli­cejiskā valstī, kur pretvivisekcijas līgas biedrus iz­sūta trimdā. Udeļādas kažoki — un viss. Lai viņš palauza par to savu venērieša galvu. Bet tagad, Te­rēza . . .

— Ko?

— Rūpīgi paskaidrojiet Harlam, ka, nospiežot kreiso pogu, tuneļa kapsula atgriezīsies, tiklīdz viņš aizvērs lūku. Pasakiet arī, ka, nospiežot labo pogu, radīsies cita sprieguma nobīde, kā rezultātā savie­nojumu krustos cita vielas masa. Citiem vārdiem sakot, gala stacijas tuvumā no šīs laboratorijas tiks izrauts gabals, kas centīsies ieņemt uz Venēras to pašu vietu, kuru pašreiz aizņem tuneļa kapsula. Ne­viens no mums nevar paredzēt, kas var notikt, ja divas masas tiecas ieņemt vienu un to pašu vietu. Iespējams, ka milzīgi postījumi radīsies arī šeit.

— Harla neaiztikšot neko, iekams nebūšot pārlie­cināts, ka tas nav bīstami.

— Labi. Tom, — Pols uzrunāja mani, —• kā mēs varētu ieskaidrot, ar ko atšķiras labā puse no krei­sās?

— Vai pogas nav kaut kā iezīmētas?

— Labā poga ir sarkana, bet kreisā — zaļa.

— Vai Harla neatšķir krāsas?

— Nē, bet, cik es noprotu, Harla redz citādā spektrā nekā mēs. Tātad viņam abas pogas izskatās vienādas.

— Jūs varētu iegravēt uz tām uzrakstus «TURP» un «ATPAKAĻ».

Frenks Krendols iesprauslājās.

— Varbūt jūs varat ar Terēzas starpniecību no­sūtīt venērietim angļu valodas pašmācību?

Es pavēros Krendolā. Viņš nebija man simpātisks. Šķita, ka vienmēr, kad vien Hollija Kārtere iznirst no savas teorētiskās fizikas miglas uz tieši tik ilgu laiku, lai pamanītu vientiesi, kuram nepieciešama mašīna, lai veiktu vienkāršākos aprēķinus, ierodas Fienks Krendols un aizved viņu projām no manis. Ja gribat, sauciet to par muļķīgu greizsirdību. Es esmu tikai cilvēks.

— Krendol, — es sacīju, — es pat mežonim va­rētu izskaidrot, ka uzrakstā «TURP» ir četri jocīgi ķeburi, bet vārdā «ATPAKAĻ» — daudzi.

Vollaks iejaucās strīdā, teikdams:

— Tātad mēs negaidījām, ka tur būs saprātīgas būtnes. Bet tagad mums jāatrisina problēma, kā ar tām sazināties.

Krendols izlikās, ka nav pamanījis manas atbildes sarkasmu.

— Pie velna, kas par lietu? — viņš vaicāja.

— Lieta tāda, — es viņam paskaidroju, — ka trūkst kopīga izejas punkta.

— Tas nozīmē?

— Tas nozīmē, ka, ja man būtu darīšana ar cil­vēkiem, es varētu izskaidrot atšķirību starp kreiso un labo pusi jebkuram pusidiotam, ja vien tam būtu kaut miglainākā sajēga par apkārt notiekošo.

— Piemēram?

Es brīdi padomāju un nedroši sacīju:

— Piemēram, pastāv kāds meteoroloģijas likums, kas ir spēkā ziemeļu puslodē. Kad vējš pūš no mu­guras, kreisā roka norāda uz zema spiediena cen­tru.

— Labi. Bet kā ar Venēru? Es domāju — ar as­tronomiskām ziņām.

Es pašūpoju galvu.

— Kāpēc gan ne? — viņš jautāja. — Ja mēs stā­vam ar seju pret ziemeļiem, saule lec pa labi no mums, vai ne?

— Jā. Pat dienvidu puslodē.

— Nu, tātad. Tagad jūs redzat, ka nav svarīgi, kurā puslodē viņi atrodas.

— Jums taisnība. Bet jūs pieņemat arī, ka Venēra griežas ap savu asi, ka šī ass ir paralēla Zemes asij un ka abu planētu griešanās virzieni sakrīt.

— Mēs zinām, ka Venēra griežas!

— Mums ir pilnīgs pamats tā domāt, — es pie­kritu. — Bet tikai tāpēc, ka ar termopāriem izmē­rītā temperatūra Venēras tumšajā pusē ir pārāk augsta, lai varētu piekrist teorijai, ka diennakts apgrieziens līdzinās gadam. Šķiet, jaunākie dati lie­cina par kaut ko vidēju starp pāris nedēļām un dažiem mēnešiem. Tālāk, Venēras griešanās asij ne­būt nav jābūt paralēlai kādas citas planētas asij. Pie velna, Krendol, jūs sasodīti labi zināt, ka Saules sistēma ir lielisks pulkstenis, kurā neviena ass nav paralēla citai, un eliptiskais mehānisms, planētām griežoties, maina ātrumu.

— .Saules sistēmā praktiski viss griežas vienā vir­zienā.

Es palūkojos uz viņu.

— Vai jūs varbūt pieļaujat domu, ka Venēra pakļaujas šim likumam? Jums var būt taisnība tikai piecdesmit gadījumos no simta. Ja jūs kļūdīsieties, vesela tonna vielas centīsies ieņemt vietu, kuru jau aizņem cita tonna vielas.

— Bet.. .

— Tālāk, — es turpināju, — tā ir mūsu laime, ka Polārzvaigzne pašlaik atrodas ziemeļpolā. Marsa polus neiezīmē neviens tik gaišs spīdeklis. Un pat tad diezin vai venērieši arī pārvērtuši savu debess velvi par tādu zvērudārzu, kas pilns ar mītiskiem iemītniekiem, kā to izdarījuši mūsu senči. Izsako­ties vienkāršāk, venērieši varbūt nekad nav smē­luši no avota ūdeni ar garkātainu kausu. Jebkuru nosaukumu sapratīs tikai Zemes iedzīvotāji. Protams, ir daudz orientieru, bet kā paskaidrot, tieši kurš ir domāts? Mana māte, piemēram, vienmēr sauca Ple­jādes par … ē … Mazo Lāci.

Pēkšņi ierunājās Terēza Duaita. Šķiet, tā bija otrā vai trešā reize viņas mūžā, kad viņa netika uzru­nāta pirmā.

— Harla ar manu palīdzību dzirdēja visu, ko jūs runājāt. Par astronomiju viņam ir tikai neskaidrs priekšstats. Viņš ir jums pateicīgs par to, ka uzzi­nājis, ka pastāv «saule», kas dod siltumu un gaismu. Viņiem bija teorija, kas balstījās uz veselo saprātu, — no kaut kurienes tam bija jānāk. Bet gaisma ro­das un izzūd tik lēni, ka grūti noteikt, no kuras pu­ses lec saule. Tas, ka bez Venēras pastāv arī citi debess ķermeņi, viņiem tāpat pamatojas uz loģiku. Viņi uzskata, ka, ja jau eksistē viņi un viņu pla­nēta, tad, iespējams, ir arī citas planētas, kuru iedzīvotāji tāpat nevar saredzēt viņus.

— Teica Plīnijs Vecākais, — nomurmināja Pols Vollaks.

Es palūkojos uz viņu.

— Plīnijs reiz lasīja lekciju par Pitagora teoriju, ka Zeme ir apaļa. Tad kāds uzdeva āķīgu jautā­jumu — kāpēc cilvēki otrā pusē nekrīt nost? Plīniļs atbildēja, ka otrā pusē, bez šaubām, arī esot muļķi, kas savukārt vaicā saviem gudrajiem, kāpēc mēs ne­krītam nost.