Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

— Šķiet, jums patīk riskēt, — viņš nomurmināja.

— Nemaz ne. Man patīk droši pasākumi. — Vaits attina salmu un aizmeta to projām. — Esmu izstrā­dājis pavisam jaunu treniņu metodi. Metodi, par kuru neviens nav dzirdējis. Nāc, palīdzi ienest vienu kasti.

Breds paklausīgi izgāja viņam līdzi, kur pie šķūņa zem piparu koka stāvēja slēgta kravas mašīna. Vaits atvēra aizmugures durvis un ielēca iekšā. Mašīna izrādījās pilna ar kastēm, dažas no tām bija vaļā, un tajās varēja redzēt kaut kādus elektroniskus aparātus. Kaste, kas atradās vidū, likās daudz lielāka par pārējām. Pietiekami liela, lai tajā novietotos cil­vēks.

— Ķeries pie tā gala, — Vaits nokomandēja. — Diezgan pasmaga, tā ka saņem stingri. Kontrol- ierīces varam izkraut arī vēlāk.

Viņi ienesa kasti šķūnī un nolika pie Breda izvei­dotā primitīvā ringa. Kastes vāks bija nostiprināts ar smagu priekškaramo slēdzeni. Vaits izņēma no kabatas atslēgu un ielika to slēdzenē.

— Iepazīsties ar Mazo Andersoniņu, — viņš sa­cīja, paceldams vāku. — Saīsināti Andijs. Jums abiem nāksies labi iepazīties.

Kastē gulēja sporta biksītēs un krekliņā ģērbts manekens. Tam bija boksera figūra ar garām rokām un platiem pleciem, kas pārgāja tievā viduklī. Seja bija nedzīva, bez izteiksmes. Tāda seja varētu būt jebkuram.

Vaits pārlaida acis šķūnim.

— Liekas, vislabākā vieta viņam būtu pie sienas uz tās ķīpas. Es domāju, ka tev būs ērtāk aiznest viņu vienam pašam.

Breds saņēma manekenu un nostādīja uz ķīpas, atbalstīdams to ar muguru pret sienu. Viņš no­sprieda, ka tas sver simt piecdesmit mārciņas, tikpat, cik viņš pats. Vidējais svars.

— Zini, kāpēc es viņu nosaucu par Andiju? — Vaits jautāja.

Breds pakratīja galvu.

— Saīsinājums no «androlda». Androīds ir auto­mātiska iekārta, kas līdzinās cilvēkam. Es varen le­pojos ar Andiju.

Andi ja galva viegli sašķiebās. Blāvajā gaismā viņu varēja noturēt par cilvēku, kas uz brīdi iesnaudies. Tomēr pat miera stāvoklī viņā jautās kaut kas draudošs.

Vaits ar īkšķi norādīja uz maisu.

— Labāk novāc to tūlīt. Tagad tu trenēsies ar Andiju.

— Kas tie par trikiem? — Breds norūca.

— Tu guli labi? — Vaits painteresējās. Viņam bija paradums uz jautājumu atbildēt ar pretjautājumu.

— Diezgan labi, — Breds noteica.

— Tā jau es domāju . .. diezgan labi. Es zinu, kas tevi nodarbina. Tu domās cīnies ar Andželoti. Stun­dām guli nomodā, mēģinādams paredzēt visus paņē­mienus, kurus viņš varētu pielietot. Tā ir?

— Liekas, par to nevar nedomāt.

— Iedomājies… tagad iedomājies… ka tev ir visa treniņiem nepieciešamā nauda. Ko tu darītu?

Breds apsvēra.

— Nu … es censtos nolīgt partneri, kas boksējas līdzīgi Andželoti. Piemēram, tādu kā Tonijs Lopess vai Sesils Džordžs.

— Un kā tev patiktu Andželoti?

— Andželoti!

— Ne Andželoti personiski, bet kāds cits, kas ir tikpat kā Andželoti, nebūdams Andželoti.

— Tas nozīmētu iepriekš izmēģināt cīņu, — Breds lēni atbildēja.

Vaits mundri saberzēja rokas.

— Tieši to mēs darīsim. Tu iepriekš izcīnīsi šo maču. Būs gluži tā, it kā tu boksētos ar Andželoti. Tikai Andželoti būs Andijs.

— Neskan slikti, — Breds sacīja.

— Klausies tālāk, — Vaits turpināja. — Tev stāv priekšā mačs. Tā ir nozīmīga cīņa. Ja izdodas pre­tinieku pieveikt, tu esi cēlies. Dabīgi, ka tu gribi uzzināt par viņu visu. Tātad ko tu dari? Savāc pēc iespējas vairāk filmu par viņa cīņām. Pētī tās stun­dām ilgi. Tas palīdz, bet ar to vēl nepietiek.

Viņš ar roku norādīja uz mašīnu.

— Tur ir visas filmas par Andželoti cīņām, kopš viņš kļuvis profesionālis. Taču es ne tik vien kā vēroju Andželoti ar savu iekārtu. Man ir Andželoti. Man viņš ir kā džins pudelē, tā ka varu darīt ar viņu, ko vien vēlos. Es varu likt viņam darboties ar pilnu jaudu vai tikai mazliet, ātrāk vai lēnāk, uz priekšu vai atpakaļ. — Vaits pazemināja balsi, it kā baidīdamies, ka manekens pie sienas varētu no­klausīties. — Es pat varu iemiesot viņu Andi jā.

Viņš piegāja pie Andija un saņēma to aiz zoda.

— Vai gribi redzēt vīru, ar kuru tev būs jācīnās? Paskaties.

Vaits iespieda pirkstus manekena sejā un veidoja to ar ātriem, drošiem pieskārieniem. Kad viņš bei­dza, rezultāts bija pārsteidzošs. Andija trulā izteik­sme bija pazudusi. Tās vietā bija parādījušies Džo Andželoti deformētie vaibsti.

Pēkšņi Breds jutās ļoti noguris. Sāka sāpēt kāju muskuļi, un viņu pārņēma vēlēšanās tikt savas is­tabas mierā un klusumā.

Vaits uzsita viņam uz pleca.

— Kā tu domā, vai uzveiksi viņu? Breds pasniedzās pēc peldmēteļa.

— Es to tipu saberzīšu miltos, — viņš norūca.

Vaits neatgādināja nevienu no Breda agrākajiem menedžeriem. Neviens no viņiem nebija tik ļoti interesējies par Breda personīgo dzīvi. Šķita, Vaits zina visu pat bez stāstīšanas. Vispirms viņš centās grozīt Breda nesistemātiskos treniņus un nekārtīgo dzīves veidu. Ar neapstrīdamu loģiku viņš pierādīja, ka panākumus var gūt, vienīgi rīkojoties pareizi, nevis otrādi. Uz priekšu var virzīties nekļūdoties. Ir tikai jānosprauž mērķis un jātiecas tieši uz to.

Pārmaiņas sākās otrā rītā pie brokastu galda. Breds dzīvoja pie savas krustmātes, atraitnes, kurai piede­rēja zemes gabaliņš un mājiņa 101. šosejas malā. Mājas vienā daļā viņa bija ierīkojusi veikaliņu, kur, pārdodot lētticīgiem tūristiem no austrumu štatiem vietējo minerālu paraugus un indiāņu suvenīrus, varēja nopelnīt pieticīgai iztikai. Viņa bija pieņē­musi Bredu tādēļ, ka viņš bija bārenis, un arī tādēļ, ka vīrieša klātbūtne radīja mājā drošības sajūtu.

Vaita skatiens apmācās, redzot krustmātes pa­sniegtās brokastis.

— Tas neder, — viņš noteikti paziņoja. — Galīgi neder. Bredam ir jāēd daudz olu, šķiņķa, kartupeļu un sulīga bifšteka.

— Tas maksā naudu, — krustmāte iebilda.

Vaits izņēma kabatas portfeli un nosvieda uz

galda pāris divdesmit dolāru zīmes.

— Vēlāk es jums iedošu sarakstu, kādi produkti nepieciešami. Kad nauda būs iztērēta, pasakiet man.

No šī brīža misters Vaits sāka krustmātei pa­tikt. Visiem, kas laiku pa laikam apciemoja Bredu, piemita viena īpašība — naudas trūkums. Krustmāte bija ļoti nobažījusies par savu brāļadēlu. Vīrietim viņa vecumā nepiedienēja slaistīties visu dienu pa māju. Viņam uzcītīgi un ar panākumiem vajadzētu strādāt savā kantorī no deviņiem rītā līdz pieciem pēcpusdienā. Ar laiku viņam, būtu ģimene un pietie­kami daudz naudas, lai nopirktu skaistu māju un mašīnu. Breds it nemaz necentās pēc šāda ideāla. No treniņiem brīvajā laikā viņš gulēja savā istabā, šķirstīdams vecus laikrakstus un žurnālus vai pētī­dams kristāla gabala radīto krāsu varavīksni. Krust­mātei bija tikai neskaidra nojausma par Breda pro­fesionālo darbību ringā. Ja brāļadēls neuzvestos, kā vajag, viņa nevilcinātos pati viņu iepļaukāt.

Pēc brokastīm Breds palīdzēja Vaitam uzstādīt šķūnī aparatūru. Tā izskatījās varen iespaidīga un sarežģīta. Mehāniskas un elektriskas ierīces saistīja Bredu jau kopš bērnības. Viņš bija domājis kļūt par inženieri, bet tad sestajā klasē mācības pēkšņi aprā­vās. Vaits rīkojās ar saviem aparātiem nepiespiesti viegli. Visapbrīnojamākais bija tas, ka viņš vienmēr prata tos iedarbināt. Breds juta, ka uz Vaitu var pa­ļauties. Viņš juta, ka Vaits var likt arī viņam dar­boties tikpat precīzi kā saviem aparātiem.