Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

— Nu, viņa var nomest vēl daudz vairāk, — es aizkaitināts sacīju.

Grieķis paraustīja plecus.

— Atkarībā no tā, kur. Viņas deguns?_Tas ir kļu­vis īss kā piecpadsmitgadīgai meitenei. Adas struk­tūra? Nu, man liekas, ka pārāk jaunas ādas vispār nav — izņemot, protams, embrija apvalku, bet… Pagaidi!

Viņš lūkojās uz ieeju.

Tur, muļķīgi smīnēdama, stāvēja Minnija.

— Nāciet šurp! — Grieķis pērkonīgā balsī pavē­lējā. — Nāciet šurp, dzirdat! Virdžij, paskaties uz viņas degunu!

Es paskatījos.

— Brr! — es nodrebinājos pie sevis.

— Nē, nē! — kliedza Grēko. — Virdžij, vai tu neredzi viņas degunu?

Kas par muļķībām! Protams, es to redzēju. Tas bija garš, līks …

Un tad es ieraudzīju.

— Tas kļūst garāks, — es nočukstēju.

— Pareizi, mīļais! Pareizi! Vismaz viens izlie­kums ir atjaunojies. Vai tu redzi, Virdžij?

Es pamāju ar galvu.

— Viņa… viņa atkal sāk novecot.

— Vēl labāk! — viņš triumfēja. — Tas notiek ātrāk par normālu novecošanos, Virdžij! Arī novecošanās dēmoni ir brīvībā!

Cerību stariņš!

Bet cerības atkal izgaisa. Protams, Grēko bija taisnība, bet kāds gan no tā labums?

Novecošanās dēmoni eksistēja. Mēs tos izolējām dažos no mūsu izmēģinājumu dzīvniekiem. Bet pirms tam mums ilgi vajadzēja pierunāt Minniju, lai viņa stāvētu mierīgi, kamēr Grēko, šausmīgi lā­dēdamies, ņēma audu paraugu; viņai tas ļoti nepa­tika, bet simt dolāru lielā atlīdzība viņu tomēr ie­kārdināja. Cieta ogļskābā gāze sasaldēja ādu uz Minnijas deguna, un Grēko ar skalpeli atdalīja plānu strēmelīti no paša galiņa. Viņš ar to nedaudz pabūrās, un pret vakaru mēs izmēģinājām tā iedar­bību uz dažām pelēm.

Tās nobeidzās.

Protams, savā ziņā tas varēja mūs apmierināt — peles nobeidzās aiz vecuma. Bet tomēr nobeidzās. Pieparāts iedarbojās tikai pēc trim dienām, bet tā iedarbība bija traģiska. Tās bija jaunas, pieaugušas peles, pilnā spēku briedumā, bet, kad uz tām sāka iedarboties šie jaunie dēmoni, tās pēkšņi kļuva ve­cas un noplukušas, līdzīgas tām Bauerijas [4] klaido­nēm, pār kurām pasaku feja aiz pārskatīšanās no­vicinājusi savu burvju nūjiņu otrādi. Un pēc divām dienām peles nobeidzās.

— Liekas, mēs kaut ko esam ieguvuši, — domīgi sacīja Grēko. Es tomēr tā nedomāju, un man bija taisnība. Nāve paliek nāve. Mēs varējām nogalināt dzīvniekus, padarot tos pārāk jaunus. Mēs varējām nogalināt dzīvniekus, padarot tos pārāk vecus. Bet saglabāt tos dzīvus, ja dēmoni reiz bija iekļuvuši tajos, mēs nespējām.

Grēko izstrādāja plānu — sajaukt abu veidu dē­monus! Ņemt kādu dzīvnieku, kurā jau ir atjauno­šanās dēmoni, un pievienot tiem pretējas iedarbības dēmonus!

Kādu laiku šķita, ka gūstam panākumus, bet tikai kādu laiku. Pēc pāris nedēļām vieni vai otri dē­moni guva virsroku. Un dzīvnieki nobeidzās.

Ar pelēm tas notika ātri, ar cilvēkiem — lēni. Minnija joprojām dzīvoja. Bet viņas deguns kļuva garāks un uz sejas no jauna parādījās apmatojums; vienlaikus uzlabojās viņas sejas krāsa un kļuva vingrāka stāja.

Un tad pirmoreiz pa visu šo laiku mēs sākām lasīt laikrakstus.

«DĪVAINA SĒRGA ELDŽINĀ!» bļāva Čikāgas «Tribune» un tālāk vēstīja, ka Eldžinas priekšpil­sētās Ilinoisā plosoties dīvaina, līdz šim nepazīstama slimība, kuras simptoms esot atjaunošanās.

«OKLENDĀ AR SLIMĪBU «BĒRNA ĀDA» SASLI­MUŠI 10 0Q0 CILVĒKU!» auroja Sanfrancisko «Exa- miner». Ņujorkas «News» konstatēja tūkstošiem gadījumu Bruklinā. Dalasā vesela slimnīca tika eva­kuēta, lai atbrīvotos vieta jaunās sērgas upuriem. Un tā joprojām.

Mēs vērāmies viens otrā.

— Viņu tur ir miriādes, — Teobalds Grēko drūmi noteica. — Bet mums vēl nav pretlī­dzekļa.

Pasauli bija pārņēmpšas jukas, un te pēkšņi pa­zuda Minnija, histēriski kliegdama, ka paziņošot par mums varas iestādēm. Nenoliegšu — es biju nobažījies.

Arī eksperimentiem nebija panākumu. Šķiet, ne­laime bija tā, ka abu veidu dēmoni — novecošanās un atjaunošanās dēmoni — nebija savienojami; ja vieni no tiem apmetās kādā organisma daļā, otri to atstāja. Tie, kas bija skaitliskā pārākumā, iznīci­nāja vājākos; līdzsvara nebija. Mēs vēl un vēl pār­baudījām to eksperimentos ar pelēm, un šaubu nebija.

Līdz šim brīvībā atradās tikai atjaunošanās dē­moni. Bet tagad, kad Minnija bija mūs atstājusi, tas bija tikai laika jautājums. Dēmonu pārnesēji no Grendrepidsas un no viesnīcas bija tos izplatījuši Kalifornijā, austrumu piekrastē, ziemeļos un dien­vidos — visā zemē, šobrīd varbūt jau pat visā pa­saulē. Novecošanās dēmoni izplatījās lēnāk — to pārnesēja bija vienīgi Minnija —, bet iznākums bija tikpat neizbēgams.

Grēko sāka stipri dzert.

— Tās ir beigas, — viņš bezcerīgi atkārtoja. — Mēs esam sakauti.

— Nē, Grieķi! Mēs nedrīkstam padoties!

— Mums jāpadodas. Dēmoni ir izplatījušies visā pasaulē, Virdžij! Cilvēki, par kuriem raksta laik­rakstos, nomirs atjaunojušies. Tas pats notiks ar ci­tiem — pat ar augiem, dzīvniekiem un baktērijām, tikko dēmoni būs tiem pielāgojušies. Un pēc tam — kāpēc gan ne? — tas notiks arī ar gaisu, klintīm, okeānu, ar pašu Zemi. Atceries — Visuma entropija tiecas uz maksimumu, pie tam ne tikai kā viens vesels, bet arī kā atsevišķas izolētas tā daļas. Zemes evolūcija norisināsies pretējā virzienā. Atsevišķās teritorijās, un varbūt tas ir pat sliktāk, jo daži ra­joni attīstīsies uz priekšu, citi — atpakaļ, kā tas no­tiek manā ķermenī. Lai dievs ir žēlīgs pasaulei, veco zēn Virdžij! Un ne vien mūsu Zemei, jo kas gan var apturēt dēmonu izplatīšanos? Uz Mēness, uz citām planētām — ārpus Saules sistēmas, pat uz citām galaktikām. Kāpēc gan ne? Un tad…

— GREKO!

Gaisā noskanēja šausmīga, metāliska, necilvē­ciska balss. Tā nāca no ārpuses.

Es palēcos veselu pēdu no zemes. Šķita, ka tā ir dēmona balss; taču drīz es saņēmos un sapratu, ka tas ir uz ielas uzstādīts skaļrunis.

— GREKO! MĒS ZINĀM, KA TU ESI TUR IEKŠA. NAC ARA!

Mani pārņēma nepatīkami pazīstama sajūta.

— Policija! — es iekliedzos. — Greko, tā ir po­licija!

Viņš noguris palūkojās manī un pakratīja galvu.

— Nē. Drīzāk FIB.

Tā, beidzot tas bija noticis. Es izgāju ārā, negai­dot Grieķa atļauju.

Es apstājos pie durvīm, un man tieši sejā ietrie­cās trīs prožektoru stari. Laboratoriju no visām pusēm bija ielenkušas automašīnas, bet es tās nere­dzēju, kamēr netika izslēgti starmeši.

Es sastingu, lai pārliecinātos, vai viņi saprot, ka es neesmu Grēko un man nav ieroča.

Viņi to arī saprata.

Bet viņi ļāva man iziet.

Viņi iesēdināja mani vienā no automašīnām blakus slaidam, jaunam cilvēkam ar pelēkām acīm, kurš valkāja platmali ar šaurām malām. Jaunais cilvēks pieklājīgi sēdēja man blakus un modri vē­roja mani. Man ļāva paskatīties, kas notiks; bet tas, kas notika pēc tam, nepavisam nebija jocīgi.

Grēko nenāca ārā. Viņi to sauca ar skaļruņiem, un beidzot viņš atsaucās — klusā, mierīgā balsī, kas šķita nākam no nekurienes. Viņš pateica tikai:

— Ejiet projām. Es neiešu ārā. Brīdinu, nemēģi­niet ielauzties ar varu.

Bet Grēko, protams, zināja, ka viņi neklausīs.

Tā arī bija.

Viņi mēģināja ielauzties ar varu.

Un Grēko, gluži kā romānā, arī savukārt lietoja spēku. Durvis aiz manis bija aizcirtušās. Tad viņi izrāva no žoga mietu, lai izmantotu to par tarānu, bet miets acumirklī aizdegās. Pēc tam viņi atrada L veida metāla stieni no veca gultas rāmja un iz­mēģināja to, bet tūlīt arī nožēloja to: stienis vidū izkusa, apšļācot viņus ar ugunīgām tērauda lāsēm.