Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

Iestājās ilgs, ļoti ilgs klusums. Merienas seja pauda gan naidu, gan atvieglojumu, gan ap stūri apvesta cilvēka niknumu. Beidzot viņa pagriezās pret kapteini Hopkinsu.

— Jūs, protams, to visu zinājāt! Kāpēc jūs man neko neteicāt?

Hopkinss pārmetoši paskatījās uz viņu.

— Jūs man nejautājāt, — viņš atbildēja.

Mēs pievācām Meizu pēc stundas. Viņš bija no­lidojis tikai divdesmit kilometrus, un mēs bez pū­lēm sameklējām viņu pēc skafandrā iemontētās sig- nālspuldzes. Meiza radiofons bija sabojāts, un ta­gad gan es sapratu, kādēļ. Meizs bija pietiekami gudrs, lai aptvertu, ka viņam nekas nedraud, un, ja radio būtu darbojies, viņš būtu nodibinājis sakarus ar savējiem un atmaskojis mūsu krāpšanu. Bet, starp citu, kas zina! Personiski es viņa vietā labāk būtu padevies, kaut arī pilnīgi droši zinātu, ka man ne­kas nevar notikt. Manuprāt, viņš tur jutās ļoti vien­tuļš .. .

Ar pašu mazāko ātrumu panākuši Meizu, mēs ie- vilkām viņu iekšā. Man par izbrīnu, viņš nesarīkoja nekādu scēnu: vai nu pārlieku priecājās, atgriezies mūsu mājīgajā kabīnē, vai ari bija nospriedis, ka zaudējis godīgā cīņā un nav vērts turēt ļaunu prātu uz uzvarētāju. Pēdējais iemesls, domāju, ir tica­māks.

Nu, lūk, šķiet, arī viss, ja neskaita to, ka uz atva­dām mēs vēlreiz atstājām Meizu ar garu degunu. Viņa kuģa komerckrava taču bija jūtami samazinā­jusies, tātad arī degvielas vajadzēja mazāk, un pār­palikumu mēs paturējām sev. Tas mums deva ie­spēju aizvest «Vēstnesi» uz Ganimēdu. Protams, profesors izrakstīja Meizam čeku par degvielu, viss bija pilnīgi likumīgi.

Un vēl kāda raksturīga epizode, par kuru man jums jāpastāsta. Jau pirmajā dienā pēc tam, kad Britu muzejā tika atvērta jaunā nodaļa, es aizgāju turp paskatīties u^z «Vēstnesi»: gribējās pārbaudīt, vai tas ietekmēs mani tikpat spēcīgi arī jaunajos apstākļos. (Nu, tad ziniet: tagad bija gluži kas cits nekā agrāk, bet iespaids tomēr spēcīgs, un kopš tā brīža es visu muzeju uztveru kaut kā savādāk.) Zālē bija milzums apmeklētāju, un viņu vidū ieraudzīju Meizu un Merienu.

Beidzās ar to, ka mēs iegriezāmies restorānā un visai patīkami pavadījām laiku pie galdiņa.. Gods kam gods, Meizs ilgi netur ļaunu prātu. Vienīgi Me­riena mani sarūgtināja.

Nudien nesaprotu, ko viņa tajā atradusi.

Džeimss Makonels ir ievē­rojams amerikāņu profesors, psihologs, darbojas eksperimen­tālajā psiholoģijā un īpaši pie­vērsies mācīšanas teorijas prob­lēmām. Makonels uzrakstījis vairākas monogrāfijas,

Es rakstu tāpēc, ka Viņš acīmredzot vēlas, lai es to darītu. Pretējā gadījumā Viņš taču nebūtu atstājis man papīru un zīmuli. Un vārdu «Viņš» es rakstu ar lielo burtu tāpēc, ka tas man šķiet vispareizāk. Ja es esmu miris un atrodos ellē, tad lielais burts ir ļoti piemērots. Bet, ja- esmu tikai kāda gūsteknis, arī tad mazliet paglaimot nav par ļaunu.

' Kamēr es sēžu šajā nelielajā telpā un pārdomāju notikušo, mani visvairāk pārsteidz tas, cik strauji, viss norisinājās. Tajā brīdī es pastaigājos pa mežu savas ārpilsētas mājas tuvumā. Un tad pēkšņi biju nokļuvis šajā mazajā, tukšajā istabā kails kā no olas izšķīlies putnēns, un vienīgi spēja domāt tagad glābj mani no vājprāta. Kad notika «pārmaiņa» (vienalga, kā to izskaidro), es nesajutu pat visnie­cīgāko kustību, kas liecinātu par manu pārvieto­šanos no meža uz šo istabu. Tam, kas to spējis iz­darīt, jāizsaka vislielākā atzinība — Viņš ir vai nu izgudrojis anestezējošu līdzekli, kas iedarbojas acu­mirklī, vai arī atrisinājis problēmu par matērijas momentānu pārveidošanu. Man labāk patiktu, ja apstiprinātos pirmais variants, jo otrais rada pārāk lielas bažas.

Cik atceros, pirms «pārmaiņas» mani nodarbināja doma par to, kā izskaidrot maniem pirmā kursa stu­dentiem psihologiem dažas mācīšanas teorijas vissarežģītākās tēzes. Tālu tālu pagātnē šajā brīdī šķiet universitātes dzīve: jums man jāpiedod, ka es patlaban vairāk domāju par to, kur atrodos un kā izkļūt ārā no šejienes, nekā par to, kā iedzīt galvā jaunajiem studentiem Halla vai Tolmena atziņas.

Tātad pirmais jautājums: kur es atrodos? Atbildes vietā varu vienīgi aprakstīt šo istabu. Tā ir apmē­ram divdesmit kvadrātpēdu liela, aptuveni divpa­dsmit pēdu augsta, bez logiem, un vienas sienas vidū ir kaut kas līdzīgs durvīm. Visi priekšmeti ir vie­nādi pelēcīgi, bet sienas un griesti izstaro diezgan patīkamu nenoteiktas krāsas gaismu. Sienas veidotas no kaut kāda cieta materiāla, kas varētu būt metāls, jo, tām pieskaroties, jūtams vēsums. Grīda ir dari­nāta no mīkstāka, gumijota materiāla, kas mazliet padodas, kad pa to staigāju. Turklāt grīda it kā «dreb» un rada sajūtu, ka tā visu laiku vibrē. Tā ir mazliet siltāka nekā sienas, un tas jau ir gluži labi, jo liekas, ka nāksies gulēt uz grīdas.

Vienīgās mēbeles šajā istabā ir kaut kas līdzīgs galdam un kaut kas līdzīgs krēslam. Patiesībā galds nav īsti galds un krēsls nav īsti krēsls, taču abi priekšmeti varētu kalpot šādam nolūkam. Uz galda es atradu papīru un zīmuli. Nē, atļaujiet man izteik­ties precīzāk. Tas, ko apzīmēju ar vārdu «papīrs», ir krietni vien rupjāks un biezāks par to, pie kā esmu pieradis, un nupat pieminētais zīmulis ir tikai tievs

giafīta irbulis, kuru es uzasināju, paberzējot tā vienu galu pret galdu.

Tas ir viss, kas atrodas šajās četrās sienās. Es vē­lētos zināt, ko Viņš izdarījis ar manu apģērbu. Uz­valks vairs nebija nekāds jaunais, bet es esmu nobažījies par saviem ielas apaviem. Es ļoti priecā­jos par šiem zābakiem — tie bija diezgan dārgi, un man ne visai patiktu tos pazaudēt.

Tātad joprojām paliek neatbildēts pirmais jautā­jums: kur, velns parāvis, es atrodos — vienīgi, ja velns mani patiešām nav parāvis.

Vēl sarežģītāks ir otrs jautājums: kāpēc es šeit atrodos? Ja es slimotu ar paranoju [3] , tad droši vien domātu, ka mani nolaupījuši ienaidnieki. Vai arī iztēlotos, ka krieviem radusies sevišķa interese par maniem pētījumiem, tāpēc tie slepus aizveduši mani uz kādu Sibīrijas nostūri un drīz ieradīsies, lai pie­dāvātu sadarbību vai nāvi. Taču, lai cik bēdīgi tas arī būtu, es esmu pārāk liels reālists. Šie pētījumi ļoti interesēja mani pašu un varbūt arī vienu otru psihologu, kam patīk noņemties ar diezgan nepopu­lārajām dzīvnieku" apmācīšanas problēmām, taču nekādā ziņā tie nebija tik svarīgi, lai kādam ienāktu prātā nodarboties ar cilvēku laupīšanu.

Tātad es vēl joprojām esmu pilnīgā neziņā. Kur es atrodos, un kāpēc es te atrodos?

Un kas ir Viņš?

Esmu nolēmis atturēties no jebkādiem mēģinā­jumiem atzīmēt savā dienasgrāmatā «dienas» vai «stundas». Šādām laika vienībām pašreizējos apstāk­ļos nav nekādas jēgas, jo visu laiku, kamēr esmu nomodā, gaisma nemaz nemainās. Cilvēka orga­nisms nav apgādāts ar tik precīzu iekšējo pulksteni kā dažs labs zemākas sugas dzīvnieks. Ļoti daudzi izmēģinājumi ir pierādījuši, ka no visiem ārējiem kairinājumiem izolēts cilvēks drīz vien zaudē laika izjūtu. Tāpēc es norādīšu vienīgi uz pārtraukumiem savā stāstījumā, un, cerams, Viņš sapratīs, ka nevar gaidīt no manis precīzus pierakstus, ja jau Viņš ir bijis tik neattapīgs un nav atstājis man rokas pulk­steni.

Nekas sevišķs nav noticis. Es gulēju, man deva ēst un dzert, kā arī iztukšoja pūsli un zarnas. Kad pē­dējo reizi pamodos, ēdiens jau bija nolikts uz galda. Jāpiebilst, ka Viņš nekādā ziņā nav gardēdis. Vis­maz proteīnu zirnīši neatbilst maniem priekšstatiem par karalisku maltīti. Tomēr tie palīdzēs uzturēt manu miesu un dvēseli (protams, tādā gadījumā, ja tās šajā brīdī vēl ir apvienotas vienā ķermenī). Taču es noteikti protestēju pret to, kādā.veidā saņemu dzeramo. Pēc ēšanas mani mocīja slāpes, un es jau sāku nolādēt Viņu un visu pasauli, taču tad pama­nīju, ka pa to laiku, kamēr esmu gulējis, sienā pa­rādījies neliels knupītis. Vispirms nodomāju, ka Fieidam laikam gan ir taisnība un ka mans libido pakļāvis sev manu iztēli. Es izmēģināju knupīti un pārliecinājos, ka tā tomēr ir pilnīgi reāla ierīce, kas tagad apgādās mani ar dzeramo. Kad šo rīku sūc, pa to sāk plūst pavēss saldens šķidrums. Taču šī pro­cedūra ir ārkārtīgi pazemojoša. Diezgan nepatīkami jau ir sēdēt visu dienu tādā izskatā, kādā esmu nācis pasaulē. Taču prasīt, lai oficiāli apstiprināts profe­sors paceļas uz pirkstgaliem un sūc knupīti, ja vi- ņsm gribas dzert, — tas tomēr ir par daudz. Es būtu sūdzējies priekšniecībai, ja vien zinātu, kam šo sūdzību iesniegt.