Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

— Mans pilots Donalds Hopkinss . . . mana sekre­tāre Meriena Mitčela.

Pirms vārda «sekretāre» iestājās īsa pauze, gan­drīz nemanāma, taču pilnīgi pietiekama, lai manās smadzenēs uzzibsnītu signālspuldzīte. Es nenodevu savas jūtas, tomēr Bills uzmeta man skatienu, kas daiļrunīgāk par visiem vārdiem sacīja: «Ja tu domā to pašu, ko es, tad man kauns par tevi.»

Meizs bija gara auguma kalsns vīrietis papliku galvas virsu un izstaroja labvēlību, bez šaubām, liekuļotu, — aizsargkrāsa cilvēkam, kuram drau­dzīgs tonis ir profesionāls paņēmiens.

— Acīmredzot jums tas ir tikpat liels pārsteigums kā man,—viņš ierunājās pārlieku labsirdīgi. — Ne­pavisam nebiju gaidījis, ka man šeit kāds būs aiz^ steidzies priekšā. Es nemaz nerunāju par visu šo…

— Kādēļ jūs esat atlidojis uz šejieni? — jautāja Eštons, cenzdamies nelikties pārāk neuzticīgs.

— Es pašlaik tieši skaidroju profesoram. Merien, dodiet, lūdzu, man mapi. Paldies.

Izņēmis no mapes sēriju meistarisku gleznojumu par astronomijas tēmu, viņš izdalīja tos mums. Tur bija attēlotas planētas un to pavadoņi, diezgan no­deldēts sižets.

— Jūs, protams, esat redzējuši šāda veida glez­nas, cik uziet, — Meizs turpināja. — Taču šīs nav visai parastas, tām gandrīz simt gadu. To autors ir mākslinieks, vārdā Česlijs Bounstels, un tās bija ie­vietotas žurnālā «Life» 1944. gadā, ilgi pirms starp­zvaigžņu lidojumu sākšanās. Bet tagad «Life» redak­cija uzdevusi man aplidot Saules sistēmu un paska­tīties, cik tuva īstenībai bijusi mākslinieka fantā­zija. Pirmās publikācijas simtajā gadadienā repro­dukcijas atkal parādīsies žurnālā, bet līdzās būs dabisko objektu fotogrāfijas. Labi izdomāts, vai ne?

Patiešām, nav slikti. Taču otras raķetes parādīša­nās visu mazliet sarežģīja … Ko gan par to domā profesors? Te es pievērsu skatienu mis Mitčelai, kas kautri stāvēja maliņā, un nospriedu, ka nav ļau­numa bez labuma.

Mēs tikai priecātos par citiem pētniekiem, ja ne­būtu bijis jautājuma par prioritāti. Varēja jau ie­priekš pateikt, ka Meizs iztērēs šeit visas savas filmiņas un pilnā sparā drāzīsies atpakaļ uz Zemi, atmetis ar roku redakcijas uzdevumam. Kā lai viņu attur, un vai vispār ir vērts? Plaša reklāma, preses atbalsts nāktu tikai par labu, taču mums gan labāk patiktu pašiem izvēlēties darbības veidu un laiku. Es jautāju sev, nezin vai profesoru var uzskatīt par taktisku cilvēku, un nospriedu, ka no nelaimes ne­izbēgt.

Tomēr iesākumā diplomātiskās attiecības attīstī­jās gluži apmierinoši. Profesoram ienāca prātā lie­liska doma: ikvienam no mums lika pavadīt kādu Meiza grupas locekli un izpildīt gan gida, gan uz­rauga pienākumus. Un, tā kā pētnieku skaits bija divkāršojies, darbs veicās daudz ātrāk. Tādos ap­stākļos ir bīstami iet vienam, un agrāk tas stipri pa­lēnināja darba tempu.

Nākamajā dienā pēc Meiza ierašanās profesors mums pastāstīja, kādu politiku viņš izvēlējies.

— Ceru, ka iztiksim bez pārpratumiem, — viņš, viegli raukdams pieri, teica. — Kas attiecas uz

mani, tad lai staigā, kur grib, un fotografē, cik grib, ja tikai neko neņem un neatgriežas ar saviem uz­ņēmumiem uz Zemi pirms mums.

— Nespēju iedomāties, kā mēs varam viņus aiz­kavēt, — iebilda Eštons.

— Redziet, biju gan domājis iztikt bez tā, tomēr nācās iesniegt pieteikumu par tiesībām uz «Piec­nieku». Vakar vakarā es nosūtīju radiogrammu uz Ganimēdu, un tagad mans pieteikums droši vien ir jau Hāgā.

— Bet pieteikumi uz astronomiskiem ķermeņiem taču netiek reģistrēti. Man. šķita, ka šis jautājums bija izlemts jau pagājušajā gadsimtā, sakarā ar Mē­nesi.

Profesors viltīgi pasmaidīja.

— Jūs aizmirstat, ka runa nav par astronomisku ķermeni. Manā pieteikumā runa ir par izglābtu īpa­šumu, un es iesniedzu to Vispasaules zinātņu orga­nizācijas vārdā. Ja Meizs kaut ko aizvedīs no «Piecnieka», tā būs VZO apzagšana. Rīt es misteram Meizam ļoti saudzīgi paskaidrošu, kā tas ir, kamēr viņam vēl nav iešāvusies prātā kāda lieliska ideja.

Dīvaini bija domāt par Piekto pavadoni kā par izglābtu īpašumu, un es jau iepriekš iztēlojos, kādi juridiski strīdi iedegsies, kad mēs atgriezīsimies mājās. Taču pagaidām profesora gājiens nodroši­nāja mums zināmas tiesības, tādēļ Meizs piesargā­sies vākt suvenīrus — tā mēs optimistiski spriedām.

Ar dažādām viltībām es panācu, ka vairākas rei­zes mani iecēla par Merienas pārinieku, kad devā­mies pētīt «Piecnieku». Meizam acīm redzami nebija nekas pretī, un kas gan viņam varētu būt iebilstams: kosmosa skafandrs jaunai meitenei taču ir visdro­šākais sargs, kaut velns to rāvis.

Protams, pirmajā izdevīgajā gadījumā es aizvedu viņu uz mākslas galeriju un parādīju savu atradumu. Meriena ilgi noraudzījās statujā, kuru apspīdēja mana lāktura gaismas stars.

— Cik brīnišķīgi, — beidzot viņa teica. — Un iedomājieties tikai, tā taču miljoniem gadu gaidī­jusi šeit tumsā! Bet tai jādod kāds vārds.

— Jau ir. Es nosaucu statuju par «Vēstnesi».

— Kādēļ?

— Saprotiet, man tā tiešām šķiet savā ziņā vēst­nesis vai sūtnis, ja gribat, kas atnesis līdz mums vēsti no pagātnes. Tēlnieki zinājuši, ka agri vai vēlu kāds ieradīsies.

— Jums laikam taisnība. Vēstnesis. . . Patiešām, tīri labi. Šai vāidā jūtams kaut kas cēls. Un tai pašā laikā ļoti skumjš. Vai jums tā neliekas?

Es pārliecinājos, ka Meriena ir ļoti gudra sieviete. Vienkārši pārsteidzoši, cik labi viņa mani saprata, ar kādu interesi aplūkoja visu, ko viņai rādīju. To­mēr «Vēstnesis» viņas iztēli pārsteidza visvairāk, un viņa vēl un vēlreiz atgriezās pie tā.

— Vai zināt, Džek, — viņa teica (liekas, nākamajā dienā pēc tam, kad Meizs bija atnācis apskatīt sta­tuju), — jums jāatved šī skulptūra uz Zemi. Iedo­mājieties tikai, kas tā būs par sensāciju!

Es nopūtos.

— Profesors jau labprāt to darītu, taču statuja sver ne mazāk par tonnu. Nepietiks degvielas. Tai nāksies vien pagaidīt līdz nākamajai reizei.

Merienas sejā atspoguļojās izbrīns.

— Bet šeit taču priekšmetiem nav .svara, — viņa iebilda,

— Tas ir pavisam kas cits, — es paskaidroju. — Pastāv svars, un pastāv inerce. Inerce . . . Nu, tas ftaV svarigi. Šā vai tā, mēs nevaram statuju aizvest. Kapteinis Sirls kategoriski atsakās.

— 2ēl gan, — Meriena noteica.

Es šo sarunu atcerējos tikai mūsu aizbraukšanas priekšvakarā. Veselu dienu bijām darbojušies kā uzvilkti, kraudami kuģī mantas (protams, daļu mēs atstājām nākamajām ekspedīcijām). Visas filmiņas bija izlietotas. Kā paziņoja Čārlijs Eštons, — ja mums tagad gadītos sastapt dzīvu jupiterieti, mēs nevarētu fiksēt šo faktu. Manuprāt, ikviens no mums ilgojās kaut īsas atelpas, lai vaļas brīdī tiktu skaid­rībā par saviem iespaidiem un atgūtos pēc tiešās sa­skarsmes ar svešo kultūru.

Meiza kuģis «Henrijs Ljūss» arī bija gandrīz ga­tavs aizceļošanai. Mēs norunājām startēt vienlaicīgi; tas profesoram bija vairāk nekā pa prātam — viņš nebūtu gribējis atstāt Meizu vienu pašu uz «Piec­nieka».

Tā nu viss bija sagatavots, bet te, pārskatot mūsu piezīmes, es pēkšņi atklāju, ka nav sešu eksponēto filmiņu. To, kurās mēs uzņēmām uzrakstus Mākslas templī. Padomājis atcerējos, ka šīs filmiņas tika iedotas man un ka es tās kārtīgi saliku Templī uz karnīzes, lai vēlāk paņemtu.

Vēl tik drīz nestartēsim, profesors un Eštons, at- gūdami nokavēto, cieši guļ, kāpēc gan lai es paklu­sām neaizskrietu pēc filmiņām? Zināju, ka par no­zaudēšanu man mazgās galvu, bet vajadzīga tikai kāda pusstunda — un viss būs kārtībā. Un es devos uz Mākslas templi, katram gadījumam brīdinājis Billu.