Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

Kad, profesora aicināti, ieradāmies viņa kabīnē, viņš sagaidīja mūs ar vērtējošu skatienu. Pat pil­nīgā bezsvara stāvoklī, kad mēs ķērāmies pie visa, kas vien gadījās pa rokai, un atgādinājām peldošas aļģes, profesors Forsters vienmēr prata saglabāt cieņu. Viņš palūkojās uz Billu, uz mani, tad atkal uz Billu, un man likās (protams, es varēju maldīties), ka viņš domā: «Par ko gan man tāda sodība?» Se­koja dziļa nopūta, kas acīm redzami nozīmēja: «Ta­gad tikpat jau par vēlu, neko darīt», un profesors sāka runāt — lēni, pacietīgi, kā vienmēr, kad viņš kaut ko skaidro. Vismaz ar mums viņš parasti runā tādā tonī. Tiesa, man tikko ienāca prātā, ka… labi, nenovirzīsimies.

— Līdz šim, — viņš sāka, — man vienkārši nav bijis laika pastāstīt jums par mūsu ekspedīcijas mērķi. Bet varbūt jūs jau nojaušat?

— Man šķiet, ka esmu nojautis, — atteica Bills.

— Tad paklausīsimies. — Profesora acīs pazibēja diaiska uguntiņa.

Gribēju Billu atturēt, taču — vai esat pamēģinā­juši kādam iespert, atrodoties bezsvara stāvoklī?

— Jūs meklējat pierādījumus… tas ir, papildu pierādījumus, savai teorijai par ārpuszemes kultūru difūziju.

— Bet kā jūs domājat, kādēļ es meklēju tos uz Jupitera?

— īsti nezinu, bet man liekas, ka jūs cerat kaut ko atrast uz viena no tā pavadoņiem…

— Lieliski, Bili, lieliski. Ir pazīstami piecpadsmit Jupitera pavadoņi, turklāt to kopīgā platība aptu­veni ir vienāda ar pusi Zemes virsmas. Kur jūs sāktu meklējumus, ja jums dotu vienu divas nedē­ļas laika? Man būtu ļoti interesanti to dzirdēt.

Bills nedroši pavērās profesorā, it kā būtu saklau­sījis sarkasmu.

— Neesmu visai stiprs astronomijā, — viņš sacīja, — bet šķiet, ka šo piecpadsmit pavadoņu vidū ir četri lieli mēneši. Es sāktu ar tiem.

— Jūsu zināšanai, katrs šis mēnesis — Jo, Eiropa, Ganimēds un Kalisto — lieluma ziņā ir vienāds ar Āfriku. Vai jūs sāktu tos pārmeklēt alfabēta kār­tībā?

— Nē, — Bills tūlīt attrauca. — Es sāktu ar to, kas vistuvāk planētai.

— Liekas, nav vairak vērts veltīgi tērēt laiku, pētot jūsu spējas loģiski spriest. — Profesors nopū­tās, viņš acīm redzami nespēja vien sagaidīt, kad varēs sākt jau sagatavotu runu. — Turklāt jūs dziļi maldāties. Lielie pavadoņi mums bijuši nebijuši. Tie sen nofotografēti, bet daļa to virsmas izpētīta tieši uz vietas. Arheologam tur nav nekā interesanta. Turpretī mēs ar jums lidojam uz objektu, kuru vēl neviens nav pētījis.

— Vai patiesi uz Jupiteru? — es pārsteigumā ie­saucos.

— Ko jūs, kādēļ tādas galējības! Bet mēs būsim tam tik tuvu, kā vēl neviens nav bijis.

Viņš brīdi klusēja.

— Kā zināms — starp citu, jums tas diezin vai ir zināms —, ceļot no Jupitera viena pavadoņa uz otru ir gandrīz tikpat grūti kā no planētas uz planētu, kaut gan attālumi ir daudz mazāki. Tas izskaidro­jams ar Jupitera ārkārtīgi spēcīgo gravitācijas lauku, kura iespaidā pavadoņi riņķo ap to pārstei­dzoši ātri. Planētai tuvākais pavadonis kustas gan­drīz ar tādu pašu ātrumu kā Zeme, un, lai nokļūtu uz tā no Ganimēda, vajadzīgs apmēram tikpat daudz degvielas, cik maršrutam Zeme—Venēra, kaut gan lidojums ilgst tikai pusotras dienas. Un tieši šo li­dojumu mēs arī veiksim. Neviens pirms mums nav devies uz turieni, nebija ar ko attaisnot tik lielus izdevumus. Jupitera Pieci diametrs ir tikai ap trīs­desmit kilometru, un nekā interesanta no tā negai­dīja. Nokļūt uz ārējiem pavadoņiem ir daudz vieg­lāk, un tomēr uz dažiem vēl ne reizi neviens nav nolaidies — kāda jēga velti tērēt degvielu!

— Kādēļ tad mēs to tērējam? — es nepacietīgi pārtraucu viņu.

Es uzskatīju, ka no profesora ieceres nekas ne­iznāks, taču par to sevišķi neraizējos: būtu tikai interesanti un ne pārāk bīstami.

Laikam jāatzīstas (bet, starp citu, nezin vai ir vērts? Citi par to taču cieš klusu!), ka tai laikā es absolūti neticēju profesora Forstera teorijai. Pro­tams, es sapratu, ka viņš ir lielisks savas nozares speciālists, tomēr visam ir robežas, un viņa fantas­tiskākās idejas man šķita absurdas. Nē, patiesi, lie­cības bija tik nedrošas, bet secinājumi tik revolu­cionāri, ka gribot negribot jāsāk šaubīties.

Varbūt jūs vēl atceraties, cik pārsteigta bija pa­saule, kad pirmā ekspedīcija uz Marsa atklāja ne vienas, bet divu seno civilizāciju pēdas. Abas gan sasniegušas augstu attīstības pakāpi, bet pirms vai­rāk nekā pieciem miljoniem gadu gājušas bojā. Bojā ejas cēloni pagaidām nav izdevies noskaidrot. Katrā ziņā tās nav iznīcinājis karš, tādēļ ka abas civilizācijas veiksmīgi koeksistējušas. Vienas tautas pārstāvji bioloģiski atgādinājuši kukaiņus, bet otras pārstāvji bijuši līdzīgi rāpuļiem. Marsa aborigēni acīmredzot bijuši kukaiņi. Reptiļcilvēki (viņu civi­lizāciju parasti sauc par «X kultūru») nonākuši uz planētas vēlāk.

Tā vismaz uzskatīja profesors Forsters. Skaidri ir zināms, ka viņi apguvuši kosmisko lidojumu no­slēpumu, — viņu krustveida pilsētu drupas tika at­klātas tieši uz Merkurija. Pēc Forstera domām, rep­tiļcilvēki centušies apgūt visas mazās planētas; Zeme un Venēra viņiem nav derējušas lielā pievilk­šanas spēka dēļ. Profesoru mazliet apbēdināja tas, ka uz Mēness neatrada nekādu «X kultūras» pēdu, bet viņš bija pārliecināts, ka tās atradīs.

Pēc vispārpieņemtās teorijas, «X kultūra» vis­pirms radusies uz kādas mazas planētas vai uz pava­doņa. Reptiļcilvēki nodibinājuši mierīgu kontaktu ar marsiešiem — tai laikā vienīgajām, izņemot viņus, saprātīgajām būtnēm Saules sistēmā —, bet pēc tam viņu civilizācija gājusi bojā vienlaikus ar marsiešu civilizāciju. Taču profesors Forsters izteica daudz drosmīgāku hipotēzi. Viņš nešaubījās, ka «X kultūra» ieradusies Saules sistēmā no starpzvaigžņu telpas, un viņu kaitināja tas, ka neviens, izņemot viņu pašu, netic šai teorijai; starp citu, tik ļoti ne­maz nekaitināja, jo profesors pieder pie tiem cil­vēkiem, kas jūtas laimīgi tikai tad, kad atrodas mazākumā.

Klausīdamies profesora stāstījumu par viņa plānu, es iluminatorā vēroju Jupiteru. Tas bija krāšņs skats. Lūk, ekvatoriālās mākoņu joslas, bet tur, lī­dzās planētai, gluži kā mazas zvaigznītes — trīs pa­vadoņi. Kurš no tiem ir Ganimēds, pirmā piestātne mūsu ceļā?

— Ja Džeks pagodinās mūs ar savu uzmanību, — profesors turpināja, — es paskaidrošu, kādēļ esam devušies tik tālā ceļā. Jūs zināt, ka pagājušajā gadā es diezgan daudz rakņājos pa drupām Merkurija krēslas zonā. Iespējams, ka jums pazīstams referāts, kuru es par šo jautājumu nolasīju Londonas eko­nomikas institūtā. Varbūt pat jūs paši sēdējāt audi­torijā. Man nāk prātā, ka pēdējās rindās bija kaut kāds troksnis … Nu redziet, toreiz es noklusēju, ka esmu atradis uz Merkurija svarīgu atslēgu «X kul­tūras» izcelsmes atminējumam. Jā, jā, es neko ne­teicu, lai cik kārdinoši arī bija sadot pretī tādiem cietpauriem kā doktors Hotons, kas centās mani pavilkt uz zoba. Es taču nevarēju riskēt, ka tur no­kļūs kāds cits, pirms es būtu noorganizējis ekspe­dīciju.

Manu atradumu vidū bija labi saglabājies barel­jefs, kurā attēlota Saules sistēma. Protams, tas nav

pirmais šāda veida atklājums — kā jūs zināt, astro­nomijas motīvi bieži sastopami arī pašā marsiešu un «X kultūras» mākslā. Taču šeit līdzās vairākam planētām, ieskaitot Marsu un Merkuriju, bija ievil­ktas nesaprotamas zīmes. Manuprāt, šiem simboliem ir kaut kāds sakars ar «X kultūru». Un, kas visin­teresantākais, nezin kādēļ sevišķa uzmanība pievēr­sta mazajam Jupiteram Pieci, kas ir gandrīz vai pats neievērojamākais Jupitera pavadonis. Esmu pārlie­cināts, ka tieši tur var atrast atslēgu visai «X kul­tūras» problēmai, — lūk, tādēļ es arī lidoju turp.