Lato Lapsa - Kampējs

Izvērtējot šo likuma normu, jāsecina, ka likums skaidri nenodala institūciju un atsevišķu amatpersonu civiltiesisko atbildību. No likuma izriet, ka zaudējumu piedziņu, kas konkrētajā situācijā no civiltiesiskā viedokļa ir uzskatāmi par privatizācijas procesā neiegūtiem ienākumiem, var vērst gan pret valsts institūcijām, gan atsevišķām amatpersonām.

Ar privatizāciju saistītos lēmumus, kuru rezultātā valstij ir radīti zaudējumi, ievērojot likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas komisijām" 7. panta 3. daļā noteikto, ir pieņēmusi koleģiāla lēmējinstitūcija — privatizācijas komisija, bet ne patstāvīgi kāda amatpersona. Tāpat uz šādu privatizācijas komisijas iespējamo atbildību norāda likuma "Par privatizējamo valsts un pašvaldību īpašuma objektu un to mantas novērtēšanas kārtību" 8. pants, kurš nosaka, ka privatizācijas komisijas atbildība iestājas likumā "Par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas komisijām" noteiktajā kārtībā.

Ievērojot iepriekš minēto, privatizācijas komisiju varētu atzīt par institūciju, kurai ir jāatlīdzina nodarītie zaudējumi. Tai pat laikā privatizācijas komisija nav juridiska persona, un līdz ar to prasības celšana par zaudējumu atlīdzību pret privatizācijas komisiju nav iespējama, pie tam privatizācijas komisija kā tāda uz pašlaik nepastāv.

Pie šādiem apstākļiem uzskatu, ka zaudējumu piedziņa varētu būt iespējama tikai no valsts institūcijām vai amatpersonām, kuras bija atbildīgas par privatizācijas komisijas darbību.

Privatizācijas komisijas darbību regulējošās tiesību normas nenorobežoja attiecīgās nozares ministrijas un Ekonomisko reformu ministrija.

Tā, atbilstoši likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas komisijām" 9. panta 1. daļu domstarpības par privatizācijas komisiju darbību, kurām nav paredzēta citāda izskatīšanas kārtība, izskata institūcija, kas izveidojusi komisiju. Tomēr, neskatoties uz šādu tiesību normu, normatīvajos aktos nav precīzi noteikts, kura institūcija izveido komisiju, jo saskaņā ar likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas komisijām" 4. panta 3. daļu privatizācijas komisijas sastāvu nosaka nozares ministrija, bet papildus to apstiprina Ekonomisko reformu ministrija. Tādējādi jautājums par to, kura no ministrijām izveido privatizācijas komisiju, likumdošanā nav reglamentēts.

Pie šādiem apstākļiem neviena likuma norma skaidri nenosaka, kura ministrija ir civiltiesiski atbildīga par privatizācijas komisijas darbības rezultātā radītajiem zaudējumiem.

Tāpat būtisks apstāklis, kas ietekmē prasības celšanu pret Ekonomisko reformu ministriju vai Lauksaimniecības ministriju, ir fakts, ka privatizācijas komisija bija patstāvīga institūcija un tās locekļi, pildot savus pienākumus privatizācijas komisijā, nav atzīstami par ministrijas kalpotājiem vai darbiniekiem Civillikuma 1782. panta izpratnē, kurš pieļautu prasības celšanu pret ministriju kā darba devēju gadījumā, ja starp privatizācijas komisijas locekļiem un ministriju būtu darbinieka un darba devēja attiecības.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, uzskatu, ka prasības celšana pret valsts institūcijām, kuras organizēja un veica privatizāciju, nav iespējama.

Izvērtējot jautājumu par konkrētu privatizācijas komisijas locekļu, kā arī Lauksaimniecības ministrijas un Ekonomisko reformu ministrijas atbildīgo amatpersonu civiltiesisko atbildību, būtisks ir jautājums par katras konkrētās personas lomu privatizācijā un tās darbību cēloņsakarību ar zaudējumu nodarīšanu valstij.

Zaudējumi valstij ir radīti, apstiprinot privatizējamā objekta cenu, pamatojoties uz inventarizācijas dokumentiem, kuros nav iekļauta un novērtēta visa privatizējamā objektā iekļautā manta. Šādā situācijā, neskatoties uz faktu, ka nav ievērotas normatīvo aktu prasības, nav pierādījumu tam, ka privatizācijas komisijas locekļi ir ar nodomu apstiprinājuši tieši šādu privatizējamā objekta cenu, kurā nav ņemta vērā visa objekta vērtība, t. i., nav pierādījumu faktam, ka privatizācijas komisijas locekļi, nosakot objekta cenu, ir paredzējuši sabiedriski bīstamās sekas — zaudējumu nodarīšanu valstij — un vēlējušies šo seku iestāšanos. Ievērojot šo apstākli, ir izslēgta privatizācijas komisijas locekļu iespējamā kriminālatbildība par tīšu noziedzīgu darbību izdarīšanu. Arī jautājumā par privatizācijas komisijas locekļu nevērīgu pienākumu pildīšanu no krimināltiesiskā viedokļa ir jāņem vērā, ka iespējamā atbildība varētu iestāties tikai tad, ja būtu pierādāma ne tikai privatizācijas komisijas kā koleģiālas lēmējinstitūcijas, bet arī katra tās locekļa vaina, ievērojot to, vai konkrētajam privatizācijas komisijas loceklim vajadzēja paredzēt zaudējumu nodarīšanu valstij. Papildus kriminālatbildības iespējamību un pirmstiesas izmeklēšanu lietā izslēdz arī Latvijas KPK 5. panta 1. daļas 3. punkts, jo ir pagājis maksimālais noilgums (pieci gadi) krimināllietas ierosināšanai pēc Latvijas KK 163. panta.

Ievērojot apstākļus, kādos valstij ir radušies zaudējumi, no krimināltiesiskā viedokļa nav pietiekošu pierādījumu to valsts amatpersonu, kuru pienākums bija kontrolēt privatizācijas komisijas darbības atbilstību likuma prasībām, nolaidībai. Likums konkrētajā gadījumā satur vispārīgu frāzi par Ekonomisko reformu ministrijas pienākumu kontrolēt privatizācijas komisijas darbības atbilstību normatīvo aktu prasībām. Šeit būtisks ir fakts, ka lēmums par privatizējamā objekta cenas noteikšanu juridiski ir noformēts pareizi un būtu pieņemts atbilstoši likuma prasībām, ja vien privatizācijas komisija būtu vadījusies no likuma prasībām atbilstošiem inventarizācijas dokumentiem.

No civiltiesiskā viedokļa gan attiecībā uz privatizācijas komisijas locekļiem, gan citām valsts amatpersonām kā valsts iestāžu darbiniekiem ir jāņem vērā fakts, ka saskaņā ar Latvijas Darba likumu kodeksa 126. panta 2. daļu darbinieka materiālā atbildība var iestāties vienīgi tad, ja ir tieši reāli zaudējumi, neņemot vērā nesaņemtos ienākumus, par kādiem ir uzskatāmi privatizācijas rezultātā neiegūtie finansu līdzekļi.

Tādējādi likums konkrētajā gadījumā izslēdz zaudējumu piedziņas iespējamību no valsts amatpersonām.

No Valsts kontroles veiktās revīzijas materiāliem izriet, ka Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācija nav notikusi atbilstoši likuma prasībām un kopumā varētu tikt apstrīdēta.

Tai pat laikā saskaņā ar likuma "Par akciju sabiedrībām" 94. panta 3. daļas 3. punktu apstrīdēt tiesiskās attiecības, uz kurām pamatojas akciju sabiedrības dibināšana, ceļot prasību Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā, var sešu gadu laikā no akciju sabiedrības reģistrācijas Uzņēmumu reģistrā.

Pie šādiem apstākļiem Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas process nav apstrīdams likumā noteiktā noilguma prasības celšanai dēļ.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, izvērtējot Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas procesu kopumā, uzskatu, ka privatizācijas procesā valsts neiegūto līdzekļu piedziņa nav iespējama."

"Neviena no metodēm neparedz tiesības valsts īpašuma pircēju noteikt bez izsoles vai konkursa..."

Valsts kontroles Privatizācijas procesa revīzijas departamenta kolēģijas 1999. gada 10. februāra sēdē konstatētais:

"1. Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta (VRVŠK) privatizācija tika noteikta ar Latvijas Republikas Ministru padomes 22.02.1993. lēmumu Nr. 91, pārveidojot šo uzņēmumu statūtsabiedrībā.