Lato Lapsa - Kampējs

Likumi "Par maizes ražošanas valsts uzņēmuma privatizāciju" un "Par gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju" ir zaudējuši spēku ar 1997. gada 1. janvāri.

Likumā noteiktās zemes, uz kuras atrodas privatizējamais valsts uzņēmums, īpašnieka pirmpirkuma tiesības uz privatizējamo valsts uzņēmumuLikumā "Par maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizāciju" jautājums par zemes, uz kuras atrodas privatizējamais objekts, bijušā īpašnieka pirmpirkuma tiesībām nav risināts. Šis jautājums nav arī risināts likumā "Par gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju".

Šie abi likumi ir speciālie likumi, kuri reglamentē valsts īpašuma objektu privatizāciju.

1994. gada 17. februāra likums "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju" nosaka zemes, uz kuras atrodas privatizējamais objekts, bijušo īpašnieku pirmpirkuma tiesības, taču šis likums nav piemērojams tajos valsts īpašuma objektos, kas privatizējami saskaņā ar likumu "Par gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju" un likumu "Par maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizāciju" (likuma 1. pants).

Tātad bijušo zemes īpašnieku un to mantinieku (pēc tolaik pieņemtās terminoloģijas) īpašuma tiesības uz privatizējamo maizes ražošanas valsts uzņēmumu noteica vispārējā norma par bijušo zemes īpašnieku pirmpirkuma tiesībām iegūt savā īpašumā ēkas, kas bija paredzēta 1992. gada 7. jūlija likumā "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību".

Ir jāpaskaidro, ka 1992. gada 1. septembrī stājās spēkā Civillikuma 3. daļa, kas reglamentēja lietu tiesības, tai skaitā arī 968. pants, kas paredzēja, ka uz zemes uzcelta un ar to cieši savienota ēka atzīstama par tās daļu. Tātad it kā varētu secināt, ka visas svešas ēkas arī pienākas zemes īpašniekam.

Taču 1992. gada 7. jūlija likuma "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību" 14. pants noteica, ka Civillikuma 968. panta noteikumi nav piemērojami gadījumos, kad ēka uzcelta (likumīgi iegūta citā veidā) saskaņā ar tajā laikā spēkā esošajiem likumiem piešķirtajā zemes gabalā, bet īpašuma tiesības uz šo zemes gabalu atjaunojamas bijušajam īpašniekam vai viņa mantiniekam (tiesību pārņēmējam). Bijušajam zemes īpašniekam (ja viņš nav saņēmis savas zemes vietā līdzvērtīgu zemes gabalu vai kompensāciju) ir pirmpirkuma tiesības iegūt savā īpašumā ēkas. Tādas pašas pirmpirkuma tiesības ir ēku īpašniekam, ja atsavina zemes gabalu.

Tātad tā ir vispārēja norma, kura nosaka attiecības starp zemes īpašnieku un ēkas, kura likumīgi uzcelta uz sveša zemes gabala, īpašnieku, gadījumā, kad šī ēka tiek pārdota. Šajā gadījumā zemes īpašniekam ir pirmpirkuma tiesības uz šo pārdodamo ēku, un savukārt, ja zemes īpašnieks pārdod zemi, tad ēkas īpašniekam ir pirmpirkuma tiesības uz to.

Vispārīgo pirmpirkuma tiesību izmantošanas kārtību noteica Civillikuma 2060.—2063. panti. 2060. pants paredzēja, ka pirmpirkuma tiesība nav izlietojama, kad pircējs lietu atsavina nevis pārdodot, bet citādi. 2061. pants nosaka, ka pārdevējam tūlīt pēc līguma noslēgšanas jāpiedāvā lieta pirmpirkuma tiesīgajam, bet pēdējam par to, vai viņš grib šo pirkt, jāpaziņo par to divu mēnešu laikā. Ja pirmpirkuma tiesīgais nedod atbildi noteiktā laikā, tad viņa pirmpirkuma tiesība izbeidzās. 2062. pants paredz, ka, ja pirmpirkuma tiesīgais vēlas savu tiesību izlietot, tad viņam, ja nav citādi norunāts, jāizpilda tie paši nosacījumi, ko piedāvā jaunais pircējs.

Tā kā likums "Par maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizāciju" un likuma "Par gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju" nenoteica bijušā zemes īpašnieka un tā mantinieka pirmpirkuma tiesības un to realizācijas kārtību uz privatizējamo valsts objektu, kurš atrodas uz viņa zemes, tad bijušā zemes īpašnieka pirmpirkuma tiesības uz privatizējamo objektu, kurš atradās uz viņam piederošā zemes gabala, reglamentēja 1992. gada 7. jūlija likums "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību" un Civillikuma 2060.—2063. panti.

Šo kārtību bija grūti piemērot privatizācijas procesā. Piemērošanas gaitā radās daudz jautājumu, tai skaitā jautājums — vai bijušā zemes īpašnieka pirmpirkuma tiesības attiecas arī uz gadījumu, kad tika privatizētas nevis ēkas, bet valsts uzņēmums vai valsts statūtsabiedrība, un kad vajadzēja zemes īpašniekam piedāvāt izmantot pirmpirkuma tiesības — pēc privatizācijas noteikumu apstiprināšanas vai tad, kad tika atrasts potenciālais pircējs.

Salīdzinājumam ir nepieciešams izklāstīt bijušā zemes īpašnieka pirmpirkuma tiesības, kuras bija reglamentētas 1994. gada 17. februāra likumā "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju", kuras gan neattiecās uz maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizāciju, bet daudz skaidrāk noteica bijušā zemes īpašnieka pirmpirkuma tiesību realizāciju uz citiem privatizējamiem valsts īpašuma objektiem.

Bija noteiktas sekojošas bijušo zemes īpašnieku pirmpirkuma tiesības. Šī likuma 17. pants paredzēja, ka pirmpirkuma tiesības ir bijušajiem zemes īpašniekam, uz kura zemes atrodas ne tikai privatizējamais nekustamais īpašums, bet arī privatizējamais uzņēmums, uzņēmējsabiedrība, kā arī uzņēmējsabiedrības nekustamā īpašuma daļa, manta vai kapitāla daļas. Bijušajam zemes gabala īpašniekam, uz kura zemes atradās minētais privatizējamais objekts, un kas likumā noteiktajā kārtībā bija iesniedzis pieprasījumu par zemes īpašuma tiesību atjaunošanu, bija pirmpirkuma tiesības uz šo īpašuma objektu, ja uz zemes gabala atrodas vairāk nekā puse no privatizējamā objekta aizņemtās teritorijas.

Pirmpirkuma tiesīgais varēja realizēt savas tiesības sekojošā kārtībā — ne vēlāk kā nedēļas laikā pēc valsts īpašuma objekta privatizācijas noteikumu apstiprināšanas, privatizācijas komisijai bija jāpiedāvā šai personai noslēgt privatizējamā objekta pirkuma līgumu saskaņā ar apstiprinātajiem valsts īpašuma privatizācijas noteikumiem, ierakstītā vēstulē izsūtot tam šos noteikumus. Pirmpirkuma tiesīgajam bija jādod atbilde mēneša laikā no ierakstītās vēstules saņemšanas brīža. Ja pirmpirkuma tiesīgais nedeva atbildi noteiktajā termiņā, tad pirmpirkuma tiesības izbeidzās un privatizācijas komisija varēja privatizēt šo objektu citām personām.

Secinājums

Laikā, kad tika pārdota valsts firma Rēzeknes maiznieks , tas ir 1994. gada 7. jūnijā, likums "Par maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizāciju" un likums "Par gaļas pārstrādes valsts uzņēmumu privatizāciju" nepiešķīra bijušajam zemes īpašniekam vai viņa mantiniekam pirmpirkuma tiesības uz valstij piederošajiem privatizējamiem uzņēmumiem vai uzņēmējsabiedrībām, kuras tika privatizētas saskaņā ar minētajiem likumiem. Bijušais zemes īpašnieks vai viņa mantinieks varēja izmantot pirmpirkuma tiesības, kuras viņam tika piešķirtas saskaņā ar vispārējām normām, kuras noteica likums "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību" un Civillikuma 2060.—2063. panti.

Iztulkojot šīs normas, var secināt, ka bijušajam zemes īpašniekam vai tā mantiniekam piederēja pirmpirkuma tiesības uz viņa zemes gabala esošajām valstij piederošajām ēkām un būvēm, gadījumā, ja privatizējamais objekts bija ēkas un būves.