Lato Lapsa - Kampējs

Gadījumā, ja tika privatizēta valsts uzņēmējsabiedrība vai valsts uzņēmums, likums pirmpirkuma tiesības uz šo objektu bijušajam zemes īpašniekam nepiešķīra.

Bijušo zemes īpašnieku pirmpirkuma tiesību iztulkošana Ekonomikas ministrijas 1994. gada 6. janvāra vēstulē

Likumdošana par bijušā zemes īpašnieka pirmpirkuma tiesībām uz ēkām un būvēm, kas tika uzbūvētas uz zemes gabala, bija nepilnīga un radīja grūtības normu piemērošanā praksē.

Gaļas pārstrādes valsts uzņēmumu privatizācijas komisijas priekšsēdētājs griezās LR Ekonomikas ministrijā ar lūgumu izskaidrot zemes īpašnieku tiesības uzņēmumu privatizācijas procesā.

Uz šo iesniegumu LR Ekonomikas ministrija 1994. gada 6. janvārī ar vēstuli Nr. 3–10 sniedza savu izskaidrojumu jautājumā par bijušo zemes īpašnieku pirmpirkuma tiesībām privatizācijas procesā, kuru nosūtīja arī maizes pārstrādes valsts uzņēmumu privatizācijas komisijas priekšsēdētājam. Šajā izskaidrojumā, kuru parakstīja privatizācijas valsts ministrs Druvis Skulte, ir teikts, ka ir iespējamas divas atšķirīgas situācijas attiecībā uz bijušo zemes īpašnieku (mantinieku) interešu ievērošanu:

1) ja iesniegums privatizācijas komisijā (Zemkopības ministrijā vai privatizējamajā uzņēmumā) no bijušā zemes īpašnieka (mantinieka) saņemts līdz valsts akciju sabiedrības reģistrēšanai Uzņēmumu reģistrā, tad bijušie zemes īpašnieki (mantinieki) savas pirmpirkuma tiesības uz ēkām (uzņēmumu), kas uzbūvētas uz viņu zemes, var realizēt saskaņā ar LR Augstākās padomes 07.07.92. lēmuma "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību" 14. pantu. Pēc zemes īpašnieka (mantinieka) iesnieguma saņemšanas par pirmpirkuma tiesību izmantošanu, privatizācijas komisija apstiprina uzņēmuma nosacīto cenu, kas saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu ir tikai tās kompetencē . Pēc objekta cenas noteikšanas novērtēšanas materiāli kopā ar komisijas lēmumu par uzņēmuma privatizācijas procesa, atbilstoši likumam "Par gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju", pārtraukšanu, ir nododami Zemkopības ministrijai pirkuma pārdevuma līguma noformēšanai ar bijušo zemes īpašnieku (mantinieku);

2) ja bijušā zemes īpašnieka (mantinieka) iesniegums par pirmpirkuma tiesību izmantošanu privatizācijas komisijā (Zemkopības ministrijā vai privatizējamajā uzņēmumā) iesniegts pēc tam, kad uzņēmums pārveidots par valsts akciju sabiedrību, bijušā zemes īpašnieka (mantinieka) pirmpirkuma tiesības uz ēkām (uzņēmumu) kā vienotu kopumu, nevar tikt realizētas. Likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" 1. pants nosaka, ka šis likums neattiecas uz valsts īpašuma objektiem (uzņēmumiem), kuri privatizējami saskaņā ar citiem LR likumiem. Sekojoši pirmpirkuma tiesības realizējamas saskaņā ar LR Augstākās padomes 07.07.92. lēmumu "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību", bet tur precīzi ir noteiktas pirmpirkuma tiesības uz ēkām, nevis uz vērtspapīriem — akcijām. Tātad atteikuma iemesls ir apstāklis, ka pēc akciju sabiedrības reģistrācijas realizētas tiek nevis ēkas un būves, bet gan vērtspapīri — akcijas, pirmpirkuma tiesības uz kurām spēkā esošā likumdošana neparedz.

Vispirms ir jāpiemin, ka izskaidrojumā normatīvais akts tiek kļūdaini saukts par lēmumu, īstenībā tas ir likums.

Var secināt, ka šis izskaidrojums paplašināti iztulko jēdzienu "ēkas", attiecinot to arī uz uzņēmumiem. Jēdziena "ēkas" attiecināšana uz uzņēmumu nav pamatota, jo laikā, kad tika privatizēta valsts firma Rēzeknes maiznieks, spēkā esošā likumdošana paredzēja, ka valsts uzņēmums ir patstāvīga saimnieciska vienība ar juridiskas personas tiesībām, kura ar tai norobežoto valsts īpašuma daļu veic uzņēmējdarbību (likuma "Par valsts uzņēmumu" 1. pants).

Likuma "Par uzņēmējdarbību" 6. pants arī definē uzņēmumu kā uzņēmēja īpašuma daļu, kas nodalīta uzņēmējdarbības veikšanai kā vienota materiālo un nemateriālo elementu kopība. Tātad uzskats, ka uzņēmums sastāv tikai no ēkām un būvēm, nav pamatots.

Var secināt, ka Ekonomikas ministrijas 1994. gada 6. janvāra izskaidrojums par bijušo zemes īpašnieku tiesībām valsts uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību privatizācijas procesā nepamatoti plaši iztulko likuma "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību" 14. pantā lietoto terminu "ēkas", attiecinot to arī uz uzņēmumiem.

Rodas jautājums, cik lielā mērā šis skaidrojums bija saistošs privatizācijas komisijai.

Ekonomikas ministrija, sākot ar 1993. gada 31. jūliju, kad stājās spēkā Ministru kabineta iekārtas likums, darbojās uz šī likuma pamata. Taču šajā likumā netika atrunātas ministrijas tiesības un funkcijas.

Laika posmā no 1993. gada 23. aprīļa līdz 1995. gada 7. martam Ekonomikas ministrijas nolikums nebija pieņemts un apstiprināts. Var secināt, ka Ekonomikas ministrija darbojās bez nolikuma un nosakot tās tiesības un funkcijas, piemēroja Ekonomisko reformu ministrijas nolikumu, kas tika pieņemts 1993. gada 26. februārī un zaudēja spēku 1994. gada 10. jūnijā.

Izpētot Ekonomisko reformu ministrijas nolikumu, kas bija spēkā laikā, kad tika privatizēta valsts firma Rēzeknes maiznieks , kuru Ministru padome apstiprināja 1993. gada 26. februārī ar lēmumu Nr. 100, var secināt, ka ministrijai bija sekojoši uzdevumi:

1) metodoloģiski vadīt privatizācijas procesu valstī (3.5. punkts);

2) kontrolēt, kā ministrijas un pašvaldību institūcijas ievēro valsts īpašuma un pašvaldību īpašuma privatizācijas pamatprincipus un likumus šajā jomā (3.6. punkts);

3) apturēt likumā noteiktā kārtībā valsts īpašuma objektu privatizācijas projektu realizāciju, ja šie projekti neatbilst valsts tautsaimniecības interesēm un spēkā esošajiem likumiem (3.7. punkts);

4) apkopot un analizēt informāciju par valsts īpašumu un pašvaldību īpašumu privatizācijas gaitu (3.8. punkts).

Ekonomisko reformu ministrijai bija tiesības pieprasīt, lai ministrijas un citas valsts un pašvaldību institūcijas, kā arī uzņēmumi un organizācijas obligāti izpildītu Ekonomisko reformu ministra pavēles ar valsts īpašuma un pašvaldību īpašuma privatizāciju saistītos jautājumos, un, ja konstatēti LR likumu pārkāpumi vai nav ievērotas valsts tautsaimniecības intereses šo objektu privatizācijas procesā, iesniegt LR Ministru padomei priekšlikumus par attiecīgo objektu privatizācijas apturēšanu (4.2. punkts).

Kaut ministrijai bija ļoti plašas pilnvaras un funkcijas, tai tomēr nebija piešķirtas tiesības izdot likumu skaidrojumus, kuri paplašināti iztulko likumu.

Ņemot vērā, ka Ekonomikas ministrija, kura sniedza izskatāmo skaidrojumu, darbojās bez nolikuma, tās skaidrojuma obligātumu Zemkopības ministrijai var apšaubīt. Ir ļoti apšaubāms, vai tiesa atzīs šī skaidrojuma obligāto raksturu.

Zemkopības ministrija ļoti riskēja, izmantojot kā tiesisko pamatu valsts firmas Rēzeknes maiznieks pārdošanai šo apstrīdamo likuma iztulkojumu. Zemkopības ministrijai skaidrojums būtu saistošs tajā gadījumā, ja šo skaidrojumu izsniegtu pats likumdevējs.

Secinājums

Ekonomikas ministrijas 1994. gada 6. janvāra ar vēstuli Nr. 3–10 sniegtais izskaidrojums jautājumā par bijušo zemes īpašnieku pirmpirkuma tiesībām, kurš ir sniegts Maizes pārstrādes valsts uzņēmumu privatizācijas komisijai, ir apstrīdams.