V. Lakšins - par Mihaila Bulgakova prozu un viņu pašu

Bulgakova personībā līdzās atsaucīgam sabiedrisku­mam, laipnībai un uzticībai spēcīgi iezīmējās arī neatka­rība un pašcieņa. Izlikties viņš neprata un vienmēr kļuva ass un dzēlīgs, ja tika aizskarti viņa tikumiskie uzskati vai mākslinieka pārliecība, bet tos viņam diez­gan bieži vajadzēja aizstāvēt pret negodīgumu un agre­sīvu kultūras trūkumu.

Iedvesma Bulgakovam nebija rets viesis. Strādādams pie lugas vai romāna, Bulgakovs prata pilnīgi saplūst ar saviem varoņiem, ļaudamies brīvai improvizācijai, soli solī sekodams viņu gaitām un pat uzrunādams pats sevi ar viņu balsīm. Šķita, Bulgakovs raksta viegli, aiz­rautīgi, ļaudamies iztēles rotaļai. Bet cik reižu viņš to­ties rūpīgi jo rūpīgi" pārlasi ja uzrakstīto un cik nežēlīgi laboja! Savā darbā Bulgakovs bija ārkārtīgi koncen­trēts, necieta tajā ne mazāko paviršību, ilgi pirms darba sākšanas gatavojās tam, bet pabeidzis pārbaudīja visu līdz beidzamajam komatam un nereti bez žēlastības iz­nīcināja uzrakstīto. «Krāsns man jau sen kļuvusi par visiemīļotāko redakciju,» viņš atzīstas kādā vēstulē. «Tā man pa prātam tāpēc, ka, nekā nepeldama, ar vienādu patiku aprij gan veļas mazgātavas kvītis, gan aizsāktas vēstules, gan — ak, kauns un negods — arī dzejas!»

Augstās prasības, ko sev izvirza talantīgais rakstnieks, ir droša ķīla viņa meistarībai un piešķir viņa daiļradei ilgu mūžu.

1939. gada rudenī Bulgakovs smagi saslimst. Mokošā slimība, nieru skleroze, kurai seko redzes zudums, ir nedziedināma, un Bulgakovs kā ārsts to labi saprot. To­mēr līdz pat mūža pēdējām dienām viņš saglabā apbrī­nojamu savaldību, turpinādams sievai diktēt labojumus romāna «Meistars un Margarita» manuskriptam. Atbal­stījies augstos spilvenos, ar melnu cepurīti galvā un tumšās acenēs, izģindis un garš — viņš kādam no sa­viem apciemotājiem atgādināja taisnīguma bruņinieku donu Kihotu, kas bija Bulgakova pēdējās lugas varonis. Rakstniekam patiesi piemita īpatnēja bruņnieciski vī­rišķīga, atklāta un cildena attieksme pret cilvēkiem, dzīvi un daiļradi.

Apmeklējis Bulgakovu īsi pirms viņa nāves, A. A. Fa- dejevs par viņu visai nozīmīgi un trāpīgi teica: «… Ma/i uzreiz kļuva skaidrs, ka esmu sastapies ar apbrīno­jami talantīgu, dziļi godīgu, principiālu un ļoti gudru cilvēku, — arī būdams smagi slims, viņš bija tik intere­sants sarunu biedrs, kādu reti gadās atrast. Kā politisko, tā literāro aprindu pārstāvji zina, ka Bulgakovs ne daiļ­radē, ne dzīvē nav sev uzkrāvis politiskus melus, ka viņa ceļš ir neliekuļots un dabisks, bet, ja sava ceļa sā­kumā (un dažkārt arī vēlāk) viņš visu neredzēja tā, kā bija īstenībā, tad te nav nekā pārsteidzoša: būtu daudz ļaunāk, ja viņš izliktos.»

Šajā Fadejeva vērtējumā taisnīgi izcelts Bulgakova talants, viņa patiesīgums, personības morālā viengaba­lainība, kas varbūt mūs visvairāk valdzina viņa grā­matās.

(Pēc V. Lakšina ievada šīs grāmatas izdevumam krievu valodā.)

Redaktore V. Klumele. Māksi, redaktors V. Grants. Tehn. redaktore V. Vasi|jeva„ Korektore B. Vārpa, Nodota salikšanai 1972. g. 1. martā. Parak­stīta iespiešanai 1972. g. 9. augustā. Tipo­grāfijas papīrs Nr, 2, formāts 84X108,32, 17,38 fiz. iespiedi.; 29,20 uzsk. iespiedi.; 30,42 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Maksā 1 rbl. 1 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Padomju bulv. 24, Izdevn. Nr. 25132/D-325. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts Izdevniecību, poligrāfijas un grā­matu tirdzniecības lietu komitejas 3. tipo­grāfijā Rīgā, Ļeņina ielā 137/139. Pasūt 4

Nr. 141,

[1] kpra (pa nfl) krievijas proletārisko rakstnieku asociācija.