• Пожаловаться

V. Lakšins: par Mihaila Bulgakova prozu un viņu pašu

Здесь есть возможность читать онлайн «V. Lakšins: par Mihaila Bulgakova prozu un viņu pašu» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию). В некоторых случаях присутствует краткое содержание. категория: Биографии и Мемуары / на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале. Библиотека «Либ Кат» — LibCat.ru создана для любителей полистать хорошую книжку и предлагает широкий выбор жанров:

любовные романы фантастика и фэнтези приключения детективы и триллеры эротика документальные научные юмористические анекдоты о бизнесе проза детские сказки о религиии новинки православные старинные про компьютеры программирование на английском домоводство поэзия

Выбрав категорию по душе Вы сможете найти действительно стоящие книги и насладиться погружением в мир воображения, прочувствовать переживания героев или узнать для себя что-то новое, совершить внутреннее открытие. Подробная информация для ознакомления по текущему запросу представлена ниже:

libcat.ru: книга без обложки

par Mihaila Bulgakova prozu un viņu pašu: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «par Mihaila Bulgakova prozu un viņu pašu»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

par Mihaila Bulgakova prozu un viņu pašu V. Lakšins

V. Lakšins: другие книги автора


Кто написал par Mihaila Bulgakova prozu un viņu pašu? Узнайте фамилию, как зовут автора книги и список всех его произведений по сериям.

par Mihaila Bulgakova prozu un viņu pašu — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «par Mihaila Bulgakova prozu un viņu pašu», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Шрифт:

Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

V. I. Ļeņins savos pēdējos darbos un it īpaši rakstā «Labāk mazāk, bet labāk» rakstīja par nepieciešamību audzināt masās kultūru vārda plašākajā nozīmē: audzi­nāt darba kultūru un sadzīves kultūru, savstarpējo at­tiecību kultūru un ražošanas kultūru. Viņš pacietīgi iz­skaidroja, ka vislielākais ļaunums kultūras darbā ir paviršība, mēģinājumi atrisināt jautājumus ar rupju iejaukšanos, ka te nepieciešama ilgstoša sistemātiska jaunu iemaņu un paradumu audzināšana.

Bulgakova satīra cīnījās pret tumsonību un atpalicību, pret pašapmierinātu nekulturālību. Dažādie sociālie slāņi un grupējumi, revolūcijas laikā pēkšņi satuvināti un sajaukušies, — pilsētas dzīvoklī kopā ar visiem no sādžas atvestiem «kustoņiem» apmeties zemnieks, par padomju kalpotāju pārvērties buržujs, «īstens proletā­rietis», kas sasirdzis ar uzpūtību un kļuvis par mietpil­soni, — tie visi veido nenostabilizēto, savdabisko pār­ejas laika dzīvi, kas sniedz materiālu un fonu rakst­nieka agrīnajiem darbiem.

Krājums «Sātaniāda» (2. izdev. 1926. g.) iezīmēja lū­zumu Bulgakova satīriķa liktenī. No šā laika kritika, kuras tonis pret daudziem padomju rakstniekiem to­reiz kļuva gluži neciešams, devās uzbrukumā Bulgako- vam. Nedaudzās rakstniekam labvēlīgās balsis tika ap­slāpētas, un viņa darbu kritika kļuva arvien asāka un aizvainojošāka. Raksti, kuros birtin bira apvainojumi par «naida perināšanu» un «ņirdzību», atklātu naidī­gumu pret padomju dzīves īstenību un par «jaunburžu- āzisku noskaņojumu», nekādā ziņā nevarēja Bulgako- vam palīdzēt, bet vienīgi viņu sarūgtināt un atgrūst.

Vai tas nozīmēja, ka jaunā rakstnieka darbā nebija nekā kritizējama? Divdesmito gadu sākumā Bulgakovs rakstīja daudz un nevienādi. Līdzās nopietni apsvēr­tiem un formas ziņā spožiem darbiem viņš laida klajā steigā uzrakstītus, nepārdomātus sacerējumus, kas va­rēja modināt interesi vienīgi kā eksperiments, dažkārt tie bija pat pretrunīgi idejiskajā un neskaidri domas ziņā.

Bez šaubām, bija reāli iemesli Bulgakova daiļrades, tās formu, ideju un tendenču apspriešanai. Tomēr tas, ko par viņu rakstīja KPRA [1] kritika, nelīdzinājās pa­rastai apspriešanai. Tā, piemēram, L. Averbaha kritikas raksti nepalika literāras polemikas ietvaros, bieži pār­gāja vispārējos politiska rakstura apvainojumos, pil­nīgi noliedzot Bulgakova talantu un nopaļājot viņu kopā ar Alekseju Tolstoju, Prišvinu, Sergejevu-Censki kā «virziena mainītājuun «iekšēju emigrantu».

Un tas viss notika, neņemot vērā faktu, ka Bulga­kova satīriskie stāsti guva plašu atsaucību lasītāju vidū un par tiem atzinīgi izteicās izcili literatūras meistari, pirmām kārtām Gorkijs.

Ja Bulgakovam būtu zināms Gorkija spriedums, tas viņam tolaik būtu sniedzis lielu gandarījumu un atbal­stu. Kaut arī Bulgakovs reizēm šķita visai neatkarīgs un patgalvīgs, viņam bija nepieciešama ticība sev, apziņa, ka viņa darbs nav veltīgs un lieks. 1925. gadā žurnāls «Rossija» publicēja Bulgakova romāna «Baltā gvarde» divas pirmās daļas, kuras viņš bija uzrakstījis divu gadu laikā, ar vīrišķīgu disciplinētību un iedvesmu strādādams vakaros pēc garas, nogurdinošas darba die* nas avīzē, un kuras uzskatīja par savu nozīmīgāko sa­sniegumu rakstnieka darbā.

*

«Baltā gvarde» sākas ar svinīgu «bībelisku» ievadu. «Dižens un baismīgs gads bija 1918. gads kopš Kristus piedzimšanas, jau sākot ar otro revolūciju. Vasaru tas bija bagāts ar sauli, ziemu ar sniegiem, un augstu jo augstu pie debesīm dega divas zvaigznes: vakara vēst­nese Venēra — ganu zvaigzne un sarkanais, drebošais Marss.»

Ar šiem vārdiem rakstnieks mūs ieved laikmetā, kad cilvēku acu priekšā tapa vēsture, ikdienai savu zīmogu uzspieda mūžība un dienas kļuva par vēsturiskiem da­tumiem. Revolūcijas un pilsoņkara notikumi noārdīja gadsimtos radīto dzīves kārtību, simtkārtīgi pasteidzi­nāja laika gaitu, nostādi ja līdzās vēsturi un ikdienas dzīvi. Katra aizvadītā diena, katra nodzīvotā stunda ne­kavējoties atrada vietu vēstures hronikā, un atsevišķu cilvēku likteņi ieaudās lielajā laikmeta gleznā.

Pašā «Baltās gvardes» stilā atspoguļojas ciešās, ne­saraujamās saites starp dzīves ritmu šaurajā ģimenes lokā un bargo vēstures gaitu. Smalks psiholoģisks zīmē­jums, čehoviska lirika… Un piepeši no grārrlatas lap­pusēm sāk dvesmot leģendāra epika …

Lasot romāna pirmās nodaļas, šķiet, ka mūsu priekšā ir Turbinu ģimenes hronika, daiļskanīga un mazliet sentimentāla elēģija par aizgājušo, rāmo miera laiku dzīvi, kad pāri mazajam dārza ieskautajam namiņam stāvajā nogāzē vēl nebija brāzušās karu un revolūciju vētras un dzīva bija māte… Autora skatiens žēlā mai­gumā kavējas pie pazīstamiem un sirdij mīļiem mājas dzīves sīkumiem: pie pulksteņa, kas spēlē gavoti, pie uguns atspīduma gludajos krāsns podiņos, pie lampas ar zaļu abažūru. Lielajā pasaulē, kur trako ugunsgrēki un plūst asinis, Turbinu ģimenes miteklis sākumā šķiet kā maza saliņa, kur valda mājīgums un miers. Mātes nāve liek Aleksejam, Jeļenai un Nikolkam vēl ciešāk sakļau­ties kopā, tverties pie senākās, tik jaukās ģimenes dzī­ves drupām. Jo Turbini kopš mazotnes pieraduši pie domas, ka viņu māja ir cietoksnis un pats liktenis tā lēmis, lai šai mājā vienmēr būtu ziedi un sniegbalta galdsega, mūzika un grāmatas, lai pie lielā galda varētu mierīgi dzert tēju un vakaros, kad visi kopā, skaļi la­sīt un klausīties ģitāras skaņās, lai te būtu prieks par ziemsvētku eglīti un «Fausta» notis uz klavieru pults…

Tad romānā pilntiesīgi ienāk vēsture, un līdztekus klusinātajai liriskajai melodijai ieskanas senam eposam radniecīgi motīvi. «Nav tā pelēka migla, kas čūskas gaitā pa pilsētu ložņā, nav tās brūnganas duļķu upes, kas plūst senatnīgajās ielās, — tur uz parādi vecās So­fijas laukumā soļo neskaitāmie Petļuras pulki.» Tās vairs nav žanra gleznas, bet hronikāls vēstījums, pat eposa dziedājums ar tā svinīgo, senlaicīgo veidojumu. Mājīgā čehoviskā pasaulīte izgaisusi, zudis intīmais psiholoģiskais tēlojuma veids, un autors atsauc mūsu atmiņā leģendāras teiksmas, ukraiņu lirinieka dziesmu, un mūsdienu romāna lappusēs piepeši ievijas reminis­cences no ģeniālās «Teiksmas par Igora kauju», kas dzi­musi pirms daudziem gadsimtiem turpat Kijevas zemē. «Teiksmu par Igora kauju» lasītājam pēkšņi atgādina gan Alekseja Turbina zīmīgais sapnis, gan pati sa­grāves un bēgšanas ainava, kas zīmēta pagāniski spil­gtās, traģiskās krāsās, gan debesu zīme — asinssar- kanā saule, kas ceļas pār Pilsētu duļķainā miglā: «Tā bija tik liela, kādu Ukrainā vēl neviens nekad ne­bija redzējis, un sarkana kā tīra asins. No lodes, kas tikko mirguļoja cauri padebešu aizkaram, vienmērīgi un tālu stiepās sarecējušu asiņu svītras.» Tā līdzās in­tīmajam «ģimenes» stāstam rodas proza, kas savā ritmā paceļas pāri ikdienībai un kļūst skanīga kā dzeja.

Читать дальше

Шрифт:

Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «par Mihaila Bulgakova prozu un viņu pašu»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «par Mihaila Bulgakova prozu un viņu pašu» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё не прочитанные произведения.


Отзывы о книге «par Mihaila Bulgakova prozu un viņu pašu»

Обсуждение, отзывы о книге «par Mihaila Bulgakova prozu un viņu pašu» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.