V. Lakšins - par Mihaila Bulgakova prozu un viņu pašu

Ar šiem vārdiem rakstnieks mūs ieved laikmetā, kad cilvēku acu priekšā tapa vēsture, ikdienai savu zīmogu uzspieda mūžība un dienas kļuva par vēsturiskiem da­tumiem. Revolūcijas un pilsoņkara notikumi noārdīja gadsimtos radīto dzīves kārtību, simtkārtīgi pasteidzi­nāja laika gaitu, nostādi ja līdzās vēsturi un ikdienas dzīvi. Katra aizvadītā diena, katra nodzīvotā stunda ne­kavējoties atrada vietu vēstures hronikā, un atsevišķu cilvēku likteņi ieaudās lielajā laikmeta gleznā.

Pašā «Baltās gvardes» stilā atspoguļojas ciešās, ne­saraujamās saites starp dzīves ritmu šaurajā ģimenes lokā un bargo vēstures gaitu. Smalks psiholoģisks zīmē­jums, čehoviska lirika… Un piepeši no grārrlatas lap­pusēm sāk dvesmot leģendāra epika …

Lasot romāna pirmās nodaļas, šķiet, ka mūsu priekšā ir Turbinu ģimenes hronika, daiļskanīga un mazliet sentimentāla elēģija par aizgājušo, rāmo miera laiku dzīvi, kad pāri mazajam dārza ieskautajam namiņam stāvajā nogāzē vēl nebija brāzušās karu un revolūciju vētras un dzīva bija māte… Autora skatiens žēlā mai­gumā kavējas pie pazīstamiem un sirdij mīļiem mājas dzīves sīkumiem: pie pulksteņa, kas spēlē gavoti, pie uguns atspīduma gludajos krāsns podiņos, pie lampas ar zaļu abažūru. Lielajā pasaulē, kur trako ugunsgrēki un plūst asinis, Turbinu ģimenes miteklis sākumā šķiet kā maza saliņa, kur valda mājīgums un miers. Mātes nāve liek Aleksejam, Jeļenai un Nikolkam vēl ciešāk sakļau­ties kopā, tverties pie senākās, tik jaukās ģimenes dzī­ves drupām. Jo Turbini kopš mazotnes pieraduši pie domas, ka viņu māja ir cietoksnis un pats liktenis tā lēmis, lai šai mājā vienmēr būtu ziedi un sniegbalta galdsega, mūzika un grāmatas, lai pie lielā galda varētu mierīgi dzert tēju un vakaros, kad visi kopā, skaļi la­sīt un klausīties ģitāras skaņās, lai te būtu prieks par ziemsvētku eglīti un «Fausta» notis uz klavieru pults…

Tad romānā pilntiesīgi ienāk vēsture, un līdztekus klusinātajai liriskajai melodijai ieskanas senam eposam radniecīgi motīvi. «Nav tā pelēka migla, kas čūskas gaitā pa pilsētu ložņā, nav tās brūnganas duļķu upes, kas plūst senatnīgajās ielās, — tur uz parādi vecās So­fijas laukumā soļo neskaitāmie Petļuras pulki.» Tās vairs nav žanra gleznas, bet hronikāls vēstījums, pat eposa dziedājums ar tā svinīgo, senlaicīgo veidojumu. Mājīgā čehoviskā pasaulīte izgaisusi, zudis intīmais psiholoģiskais tēlojuma veids, un autors atsauc mūsu atmiņā leģendāras teiksmas, ukraiņu lirinieka dziesmu, un mūsdienu romāna lappusēs piepeši ievijas reminis­cences no ģeniālās «Teiksmas par Igora kauju», kas dzi­musi pirms daudziem gadsimtiem turpat Kijevas zemē. «Teiksmu par Igora kauju» lasītājam pēkšņi atgādina gan Alekseja Turbina zīmīgais sapnis, gan pati sa­grāves un bēgšanas ainava, kas zīmēta pagāniski spil­gtās, traģiskās krāsās, gan debesu zīme — asinssar- kanā saule, kas ceļas pār Pilsētu duļķainā miglā: «Tā bija tik liela, kādu Ukrainā vēl neviens nekad ne­bija redzējis, un sarkana kā tīra asins. No lodes, kas tikko mirguļoja cauri padebešu aizkaram, vienmērīgi un tālu stiepās sarecējušu asiņu svītras.» Tā līdzās in­tīmajam «ģimenes» stāstam rodas proza, kas savā ritmā paceļas pāri ikdienībai un kļūst skanīga kā dzeja.

Romānā jaušamas ilgas pēc atpūtas, pēc miera, vē­lēšanās, lai vācu okupācijas kauns un petļuriešu rīkotie grautiņi ātrāk nogrimtu pagātnē, tiktu aizmirsti un at­kal sāktos «parasta cilvēciska dzīve», un māte mierīgi varētu mazgāt vanniņā savu bērnu. Taču dzīve ir ne­žēlīga, idilei tajā nav vietas.

Pieraduši inteliģenci uzskatīt par zemes sāli, Turbini baidās no revolūcijas, jo domā, ka tiks izpostīta kul­tūra, ģimene, sadzīve, baidās, ka «bronzas lampā ap­dzisis uguns un «Kapteiņa meitiņu» sadedzinās krāsnī».

Vecā mierīgā dzīve viņiem liekas neizsakāmi skaista. Aleksejs, atguvis samaņu savas glābējas Jūlijas istabā, jūt prieku, ieraudzīdams veco pianīnu, senatnīgos por­tretus, uzpleča stūri gleznas ietvarā: «Ak dievs, kāda senatne… Viņš nespēja atraut skatienu no uzplečiem. Svečturī rāmi dega tauku svece. Reiz bija miers, un nu tas ir nokauts.» Te vēsture atklājas kā cilvēku, vismaz šī slāņa cilvēku, personiskajai dzīvei naidīgs spēks.

Tomēr revolūciju nav iespējams pārlaist aiz cieši aiz­bultētām durvīm, kā to grib namīpašnieks Vasilisa — «inženieris un bailulis, buržujs un nesimpātisks tips». Turbini ir cilvēki, kuru dabai sveša tāda mietpilsoniska noslēgtība un atraušanās no dzīves. Lai notiek kas no­tikdams, viņi neslēpsies no citu acīm aiz slēģotiem lo­giem un neskaitīs kuponus, drebēdami bailēs no vētras. Gluži otrādi, pie viņiem vai ik dienas ir viesi, plūst vīns, pārgalvīgi, brīžiem pat ar izaicinājumu draudošajai ka­tastrofai skan Nikolkas ģitāra. Un rudmatainā Jeļena, «skaidrā Ļena», Tālberga uzticīgā sieva, labvēlīgi uz­klausa Šervinski, kurš, ieradies pie viņas ar rožu pušķi, mazliet banāli atklāj savas jūtas, — ak, galu galā, «lai tad arī viss izput». Un viņai nav žēl ģimenes servīzes, ko sasit lempīgais Larions, nekā viņai nav žēl, ja dzīve joņo nezin kurp un nekam vairs nav nozīmes, un gaisā vēdī neredzētu nelaimju un posta dvesma. Turbinu ne­bēdnīgajā jautrībā un Jeļenas mazliet bohēmiskajā dzīves stilā jau priekšlaikus ieskanas bezcerības mo­tīvs.

Sākumā Bulgakovs iet roku rokā ar saviem varo­ņiem, nesvārstīdamies jūt viņiem līdzi, pārdzīvo viņu likteņus. Taču pamazām mēs sākam nojaust, ka autors dzīvi vērtē no augstāka un vīrišķīgāka viedokļa, atzī­dams personiskās dzīves likstu un nelaimju maznozī- mību vēstures priekšā. Zaļā lampa, ar bronzas ganiņiem rotātais pulkstenis, siltā podiņu krāsns — vai gan šī pagājušā gadsimta vīstošā poēzija nav nonākusi uz ba­nalitātes robežas? Un Turbinu sapņi par mieru un mā­jīgumu, vilinošā zudušās, laimīgās un kārtīgās ģimenes dzīves mirāža — gribot negribot jāatzīst, ka no tā visa taču ir tikai viens solis līdz mietpilsonībai. Ja Bulga­kovs ar to apmierinātos, iespējams, ka viņš nekad ne­būtu kļuvis par lielu rakstnieku. Viņš tomēr saprata bargo nepieciešamību šķirties no pagātnes, saprata re- volucionāro lūzumu un eksploziju nepieciešamību.

Kad Lariosiks nolād viņam svešo cīņu un kaislību pa* sauli, kura, «atzīstiet paši, ir netīra, asiņaina un bezjē­dzīga,» Turbiniem tuvās domas jau izskan kā parodija. Lariosiks ir iemīlējies mierā un omulībā, kas valda mājā, kur viņš atradis patvērumu, un šķiet, viņam no dzīves nekā vairāk nevajag kā vienīgi mazliet papirosu un barību kanārijputniņiem … Bet te Bulgakova tēlotā idile nemanāmi pārvēršas labsirdīgā zobgalībā. Tūļīgais, jaukais, nesavtīgais puisis — «brālēns no Zitomi­ras» — nopūzdamies runā par to, ka «mūsu ievainotās dvēseles meklē mieru, lūk, tieši aiz šādiem krēmkrāsas aizkariem…», un šī nepārprotami smieklīgā frāze kā asa līnija norobežo autoru no viņa varoņiem.

Jo tālāk rit romāna darbība, jo valdonīgāk to sev pa­kļauj vēsture. Pilsoņkara vētra sevī ierauj cilvēkus un nes sev līdzi, bieži vien patvaļīgi un pēkšņi iejaukda­mās viņu likteņos. Brīžiem liekas, Bulgakova varoņi kļu­vuši par sīkām skaidām stihisku spēku varā, liekas, tos virpulī sagriezis viesulis, sniegputenis, ko simboliski vēstī epigrāfs no «Kapteiņa meitiņas».

Tēlodams revolūciju kā viesuli, kā negantu sniegpu­teni, Bulgakovs ir tuvs poēmas «Divpadsmit» autoram. Līdzīgi Bloka poēmai, arī Bulgakova romānā poētiskais revolucionārās stihijas tēls sevī ietver pretrunas: tajā atspoguļojas pāri krastiem uzbangojušā tautas spēka un tautas taisnības atzīšana, bet slēpjas arī bailes no tā un mākslinieka Jzplūdušais, miglainais priekšstats par reā­lajiem spēkiem, kas virza vēsturi. Boļševiku lomu vētrai­najos notikumos, kas Ukrainā risinās 1918. gadā, Bul­gakovs tēlo neskaidri. Toties pilnīgi skaidrs ir kas cits: dumpīgās tautas masas līdz dziļumu dziļumiem pārņē­mis nemiers, bet dzīves virspusē, nomainīdami cits citu, ņudz politiskie pagaidu valdnieki un avantūristi, kas vēlas nosargāt savas privilēģijas vai gluži vienkārši pasildīt rokas pie zemnieku iedegtās naida liesmas.