V. I. Ļeņins savos pēdējos darbos un it īpaši rakstā «Labāk mazāk, bet labāk» rakstīja par nepieciešamību audzināt masās kultūru vārda plašākajā nozīmē: audzināt darba kultūru un sadzīves kultūru, savstarpējo attiecību kultūru un ražošanas kultūru. Viņš pacietīgi izskaidroja, ka vislielākais ļaunums kultūras darbā ir paviršība, mēģinājumi atrisināt jautājumus ar rupju iejaukšanos, ka te nepieciešama ilgstoša sistemātiska jaunu iemaņu un paradumu audzināšana.
Bulgakova satīra cīnījās pret tumsonību un atpalicību, pret pašapmierinātu nekulturālību. Dažādie sociālie slāņi un grupējumi, revolūcijas laikā pēkšņi satuvināti un sajaukušies, — pilsētas dzīvoklī kopā ar visiem no sādžas atvestiem «kustoņiem» apmeties zemnieks, par padomju kalpotāju pārvērties buržujs, «īstens proletārietis», kas sasirdzis ar uzpūtību un kļuvis par mietpilsoni, — tie visi veido nenostabilizēto, savdabisko pārejas laika dzīvi, kas sniedz materiālu un fonu rakstnieka agrīnajiem darbiem.
Krājums «Sātaniāda» (2. izdev. 1926. g.) iezīmēja lūzumu Bulgakova satīriķa liktenī. No šā laika kritika, kuras tonis pret daudziem padomju rakstniekiem toreiz kļuva gluži neciešams, devās uzbrukumā Bulgako- vam. Nedaudzās rakstniekam labvēlīgās balsis tika apslāpētas, un viņa darbu kritika kļuva arvien asāka un aizvainojošāka. Raksti, kuros birtin bira apvainojumi par «naida perināšanu» un «ņirdzību», atklātu naidīgumu pret padomju dzīves īstenību un par «jaunburžu- āzisku noskaņojumu», nekādā ziņā nevarēja Bulgako- vam palīdzēt, bet vienīgi viņu sarūgtināt un atgrūst.
Vai tas nozīmēja, ka jaunā rakstnieka darbā nebija nekā kritizējama? Divdesmito gadu sākumā Bulgakovs rakstīja daudz un nevienādi. Līdzās nopietni apsvērtiem un formas ziņā spožiem darbiem viņš laida klajā steigā uzrakstītus, nepārdomātus sacerējumus, kas varēja modināt interesi vienīgi kā eksperiments, dažkārt tie bija pat pretrunīgi idejiskajā un neskaidri domas ziņā.
Bez šaubām, bija reāli iemesli Bulgakova daiļrades, tās formu, ideju un tendenču apspriešanai. Tomēr tas, ko par viņu rakstīja KPRA [1] kritika, nelīdzinājās parastai apspriešanai. Tā, piemēram, L. Averbaha kritikas raksti nepalika literāras polemikas ietvaros, bieži pārgāja vispārējos politiska rakstura apvainojumos, pilnīgi noliedzot Bulgakova talantu un nopaļājot viņu kopā ar Alekseju Tolstoju, Prišvinu, Sergejevu-Censki kā «virziena mainītājuun «iekšēju emigrantu».
Un tas viss notika, neņemot vērā faktu, ka Bulgakova satīriskie stāsti guva plašu atsaucību lasītāju vidū un par tiem atzinīgi izteicās izcili literatūras meistari, pirmām kārtām Gorkijs.
Ja Bulgakovam būtu zināms Gorkija spriedums, tas viņam tolaik būtu sniedzis lielu gandarījumu un atbalstu. Kaut arī Bulgakovs reizēm šķita visai neatkarīgs un patgalvīgs, viņam bija nepieciešama ticība sev, apziņa, ka viņa darbs nav veltīgs un lieks. 1925. gadā žurnāls «Rossija» publicēja Bulgakova romāna «Baltā gvarde» divas pirmās daļas, kuras viņš bija uzrakstījis divu gadu laikā, ar vīrišķīgu disciplinētību un iedvesmu strādādams vakaros pēc garas, nogurdinošas darba die* nas avīzē, un kuras uzskatīja par savu nozīmīgāko sasniegumu rakstnieka darbā.
*
«Baltā gvarde» sākas ar svinīgu «bībelisku» ievadu. «Dižens un baismīgs gads bija 1918. gads kopš Kristus piedzimšanas, jau sākot ar otro revolūciju. Vasaru tas bija bagāts ar sauli, ziemu ar sniegiem, un augstu jo augstu pie debesīm dega divas zvaigznes: vakara vēstnese Venēra — ganu zvaigzne un sarkanais, drebošais Marss.»
Ar šiem vārdiem rakstnieks mūs ieved laikmetā, kad cilvēku acu priekšā tapa vēsture, ikdienai savu zīmogu uzspieda mūžība un dienas kļuva par vēsturiskiem datumiem. Revolūcijas un pilsoņkara notikumi noārdīja gadsimtos radīto dzīves kārtību, simtkārtīgi pasteidzināja laika gaitu, nostādi ja līdzās vēsturi un ikdienas dzīvi. Katra aizvadītā diena, katra nodzīvotā stunda nekavējoties atrada vietu vēstures hronikā, un atsevišķu cilvēku likteņi ieaudās lielajā laikmeta gleznā.
Pašā «Baltās gvardes» stilā atspoguļojas ciešās, nesaraujamās saites starp dzīves ritmu šaurajā ģimenes lokā un bargo vēstures gaitu. Smalks psiholoģisks zīmējums, čehoviska lirika… Un piepeši no grārrlatas lappusēm sāk dvesmot leģendāra epika …
Lasot romāna pirmās nodaļas, šķiet, ka mūsu priekšā ir Turbinu ģimenes hronika, daiļskanīga un mazliet sentimentāla elēģija par aizgājušo, rāmo miera laiku dzīvi, kad pāri mazajam dārza ieskautajam namiņam stāvajā nogāzē vēl nebija brāzušās karu un revolūciju vētras un dzīva bija māte… Autora skatiens žēlā maigumā kavējas pie pazīstamiem un sirdij mīļiem mājas dzīves sīkumiem: pie pulksteņa, kas spēlē gavoti, pie uguns atspīduma gludajos krāsns podiņos, pie lampas ar zaļu abažūru. Lielajā pasaulē, kur trako ugunsgrēki un plūst asinis, Turbinu ģimenes miteklis sākumā šķiet kā maza saliņa, kur valda mājīgums un miers. Mātes nāve liek Aleksejam, Jeļenai un Nikolkam vēl ciešāk sakļauties kopā, tverties pie senākās, tik jaukās ģimenes dzīves drupām. Jo Turbini kopš mazotnes pieraduši pie domas, ka viņu māja ir cietoksnis un pats liktenis tā lēmis, lai šai mājā vienmēr būtu ziedi un sniegbalta galdsega, mūzika un grāmatas, lai pie lielā galda varētu mierīgi dzert tēju un vakaros, kad visi kopā, skaļi lasīt un klausīties ģitāras skaņās, lai te būtu prieks par ziemsvētku eglīti un «Fausta» notis uz klavieru pults…
Tad romānā pilntiesīgi ienāk vēsture, un līdztekus klusinātajai liriskajai melodijai ieskanas senam eposam radniecīgi motīvi. «Nav tā pelēka migla, kas čūskas gaitā pa pilsētu ložņā, nav tās brūnganas duļķu upes, kas plūst senatnīgajās ielās, — tur uz parādi vecās Sofijas laukumā soļo neskaitāmie Petļuras pulki.» Tās vairs nav žanra gleznas, bet hronikāls vēstījums, pat eposa dziedājums ar tā svinīgo, senlaicīgo veidojumu. Mājīgā čehoviskā pasaulīte izgaisusi, zudis intīmais psiholoģiskais tēlojuma veids, un autors atsauc mūsu atmiņā leģendāras teiksmas, ukraiņu lirinieka dziesmu, un mūsdienu romāna lappusēs piepeši ievijas reminiscences no ģeniālās «Teiksmas par Igora kauju», kas dzimusi pirms daudziem gadsimtiem turpat Kijevas zemē. «Teiksmu par Igora kauju» lasītājam pēkšņi atgādina gan Alekseja Turbina zīmīgais sapnis, gan pati sagrāves un bēgšanas ainava, kas zīmēta pagāniski spilgtās, traģiskās krāsās, gan debesu zīme — asinssar- kanā saule, kas ceļas pār Pilsētu duļķainā miglā: «Tā bija tik liela, kādu Ukrainā vēl neviens nekad nebija redzējis, un sarkana kā tīra asins. No lodes, kas tikko mirguļoja cauri padebešu aizkaram, vienmērīgi un tālu stiepās sarecējušu asiņu svītras.» Tā līdzās intīmajam «ģimenes» stāstam rodas proza, kas savā ritmā paceļas pāri ikdienībai un kļūst skanīga kā dzeja.
Читать дальше