V. Lakšins - par Mihaila Bulgakova prozu un viņu pašu

Turbini vispār ir cilvēki ar augsti attīstītām goda jū­tām. Tomēr viņu morālajā spēkā slēpjas arī zināma ap­robežotība. Viņi visi domā tāpat kā jaunākais brālis Nikolka, kurš pārliecināts, ka «goda vārdu lauzt ne­drīkst neviens cilvēks, jo citādi pasaulē nebūs iespējams dzīvot». Un šis mazliet vecmodīgais bruņnieciskums ir Turbinu ticības pēdējais atspaids. Jā, viņi nicina melus, pašlabuma meklēšanu, pielāgošanos apstākļiem, ietie­pīgi nevēlēdamies saskatīt, ka vecie ideāli, kuriem šīs īpašības kalpoja par morāliem balstiem, ir zaudējuši- savu spožumu un gāzti. Bet jo stūrgalvīgāki ir Turbini savos aizspriedumos, jo dziļāki un traģiskāki viņu maldi. , ,

Šai ziņā nesalīdzināmi vieglāk ciniskajam Tālbergam, kas Turbinu mājā ir svešinieks. Apdomīgo Tālbergu, kuram ir «divslāņainas» acis, neapgrūtina nekādi priekšstati par godu: viņš tikai pūlas izdibināt, kurā pusē pārspēks, un nekļūdīgi taisa karjeru. Revolūcijas laikā viņš pirmais iziet uz ielas ar sarkanu lentu, bet pēc tam vēlēšanās pirmais kliedz par labu hetmanim. Viņam klājas labi ikvienas varas laikā: ar «platbiksai- ņiem» viņš ir savējais, ar vāciešiem tāpat, un, kad Tāl­bergs grasās bēgt pie Deņikina, tad tas notiek vienīgi aiz pārliecības, ka «īstais spēks nāk no Donas».

Pēc autora ieceres Tālbergs, kas 110 mājas «aizbēg kā žurka», nav vienīgi Jeļenas nelaime, bet ir visas baltās armijas kauns un negods. Toties viņa pretmets — pulk­vedis Naijs-Turss, huzārs ar sērīgajām acīm, iecerēts kā

bruņnieciskā cēluma un godprātības palieku iemieso­jums. Turbina viedīgajā sapnī Naijs-Turss parādās, ģēr­bies bruņu kreklā un bruņu cepurē kā goda aizstāvis krustnesis, un arī viņa nāve ir cildena pašuzpurēšanās. Naijs-Turss un Tālbergs ir antipodi, tie raksturo baltās gvardes slavu un negodu, tās traģēdiju un farsu. Tomēr iecerētais pretnostatījums nav izdevies, tas iznācis māk­slots, ārējs. Naija-Tursa tēls, kā atzina pats autors, ir nosacīts, izplūdis — un te nav vainojams meistarības trūkums. Ideja, kuru aizstāvēt Naijs-Turss uzskata par goda pienākumu, ir lemta iznīcībai, tādēļ viņa varonība šķiet bezmērķīga un nevajadzīga un viņa bojā ejai nav jēgas. Un ko gan lai iespētu kāda atsevišķa cilvēka va- roņdrosme pret armijas daļu stihisko sabrukšanu, draus­mīgo sajukumu, štābu nodevību, augstāko virsnieku pa­nisko bēgšanu — pret visu šo «baltās gvardes» agoniju, kas ar tik reālistisku precizitāti un dzēlīgu izsmieklu atspoguļota romānā.

Traģisku vilšanos pārdzīvo arī Aleksejs Turbins, kurš tāpat apņēmies līdz galam izpildīt pienākumu, ko uz­liek gods. Slims un izvārdzis Turbins skrien uz laukumu pie ģimnāzijas, uz noteikto diviziona sapulcēšanās vietu, pilnā gatavībā — cīnīties un, ja vajadzīgs, mirt. Taču viņa dedzīgā trauksme izrādās gluži lieka: divi­zions jau izformēts.

Dramatisma kulminācija un sasprindzinājuma galējā robeža romānā ir atturīgi un spēcīgi aprakstītā epizode ģimnāzijā, kad pulkvedis Mališevs, sapulcinājis apbru­ņotos junkurus aktu zālē, tūliņ pēc skates atlaiž tos mā­jās: viņš nevēlas šos jaunos zēnus dzīt nāvē un apkau­not. Lūk, tieši te iestājas kritiskais brīdis, kad sabrūk visi priekšstati par pienākumu pret monarhiju un par virsnieka godu. Skanot junkuru šņukstiem un aprauti klaigājot virsniekiem, kuri vēl neaptver, ka viss paga­lam, un pūlas pārliecināt savu komandieri, tiek apbe­dīta pagātne.

Aleksejam Turbinam atliek vienīgi sev jautāt: «Ta­gad jāsargā… Bet kas gan? Tukšums? Soļu atbalss? …» Varoņu vilšanās viņiem vēl nesen dārgajās idejās iz­raisa nāvējoša noguruma un kauna izjūtu. Vecā pasaule sagrūst pilnīgi un uz visiem laikiem, tās balsti sadragāti ne vien ārēji, bet arī iekšēji — cilvēkos, kurus «no dzī­ves sliedēm izsitusi» revolūcija un karš.

Ar objektīvu reālismu Bulgakovs tēlo baltgvardu ide­jas iekšējo deģenerēšanos, tās pagrimumu un nolem­tību bojā ejai. Tomēr boļševiki — galvenais, uzvarošais spēks revolūcijā notēloti visai neskaidri un nenoteikti, lai gan ar nepārprotamām simpātijām. Ja neņem vērā mīklaino dzejnieku futūristu Špoļanski, kurš simpatizē sarkanajiem, tad romānā tikai vienu reizi pavīd «gaišais cilvēks» — bezbailīgais orators, «moskalis», boļševiks, kurš petļuriešu mītiņa laikā, uzrāpies uz strūklakas ma­las, pārdroši met pūlī proletāriskus lozungus. Un vienā no pēdējām nodaļām lasītāja acu priekšā iznirst apsni- guša sarkangvardu sargkareivja stāvs pie bruņu vil­ciena «Proletārietis».

Pār bruņu vilcienu, kas stāv pilsētas pievārtē, mirdz asinssarkanais piecstarainais Marss, bet nosalušais cil­vēks sapņo par atpūtu, siltumu un mieru. Šis sapnis par mieru, par laimīgu cilvēcisku dzīvi, kas šķita tik sīks un aprobežots dzīvoklī aiz krēmkrāsas aizkariem un tur vi­lināja uz pagātni, romāna beigās parādās citā, tīrā un neaizēnotā gaismā — nākotnes gaismā.

Miers un labklājība ne tikai Turbinu mājai, kuras omulība rada pašapmierinātību, bet visiem cilvēkiem zemes virsū, darba ļaudīm un nomāktajiem, arī sētas mājas iemītniekam Petjam Ščeglovam, kurš pēkšņi pa­rādīsies grāmatas pēdējā lappusē, lai sapnī droši sa­tvertu mirdzošo dimanta laimeslodi.

Un kā romāna sākumā, tā arī epilogā autors, raudzī­damies spožajās zvaigznēs pie saltajām debesīm, liek mums domāt par mūžību, par nākamo paaudžu dzīvi, par cilvēku atbildību vēstures priekšā, citam cita priekšā. «Viss reiz beigsies. Ciešanas, mokas, asinis, bads un sērgas. Šķēps pazudīs, bet zvaigznes paliks vēl tad, kad no mums un mūsu darbiem zemes virsū vairs nebūs ne miņas.»

Sis svinīgais un skaistais rečitatīvs valdzina ar savu pilnskanīgo humānisma izjūtu, bet neapstrīdami pauž arī vājumu. Autors negrib atzīt, ka vēsture jau sprie­dusi tiesu par viņa varoņiem, viņš tic, ka tie saņems, ko pelnījuši, un pār pagātni nokritīs aizmirstības priekš­kars.

Apveltīts ar lielu mākslinieka talantu, Bulgakovs iz­manto šīs dotības savas dzimtenes nesenās pagātnes tē­lojumā, tomēr nav brīvs arī no zināma skepticisma vēs­tures procesa vērtējumā un ne vienmēr skaidri izprot tā gaitu un jēgu. Tieši tāpēc viņa romānā visdzirdamāk atbalsojas nogurums, ko radījis pasaules karš, asinsiz­liešana, brāļu kara šausmas, atbalsojas cerība uz atpūtu no bumbām un lodēm, cerība uz miera un cilvēcības at­jaunošanos.

Bet, kaut arī «Baltās gvardes» autoram revolūcijas notikumu vērtējumā nav tik skaidras šķiriskas pieejas, kāda raksturīga, piemēram, pilsoņkara tēlojumam Fur- manova «Capajevā» vai Fadejeva «Sagrāvē», viņš to­mēr nekļūdīgi saprot, ka vēsturiskā taisnība nav balto un Petļuras pusē, un pārliecina par to arī lasītāju.

Bulgakova pasaules uztverei trūka viengabalainības, un līdz plašam tautas viedoklim viņš nokļuva ne tik daudz apzināti, cik — runājot Dobroļubova vārdiem — ar instinktīvu «mākslinieka tausti». Viņa iztēlē ik mirkli uzpeldēja ainas, kam bija ilūzijas spilgtums, bet iespaidu tiešums dažkārt rakstnieku kavēja saskatīt parādību iekšējo sakarību un kopējo būtību.

Par spīti dažādajiem trūkumiem, arī tīri mākslinie­ciskiem, pie kādiem jāpieskaita zināma izsmalcinātu metaforu pārbagātība, garumā izstieptas vietas, sižeta saskaņotības trūkums, kas sastopams trešajā daļā, «Baltā gvarde» ir saliedēts darbs. Šī darba daudzslāņai- nība un stila daudzkrāsainība, lielais tēlu daudzums un pat pārbagātība šķiet pilnīgi atbilstoša romāna sarežģī­tajam saturam un nemaz neapgrūtina lasītāju.