V. Lakšins: par Mihaila Bulgakova prozu un viņu pašu

Nav nekāds brīnums, ka šādos apstākļos lugu «Bēg­šana», ko dedzīgi atbalstīja Staņislavskis un Ņemiro- vičs-Dančenko un pieņēma iestudēšanai Maskavas Dai­les teātris, Galvenā repertuāra komiteja aizliedza izrā­dīt, kaut arī pret aizliegumu noteikti iebilda Gorkijs, lugas apspriešanā teikdams: «Tā ir lieliska komēdija ar dziļi apslēptu satīrisku saturu. Esmu stingri pārlieci­nāts: Maskavas Akadēmiskā Dailes teātra iestudējumā lugu «Bēgšana» gaida triumfs, visspožākie panākumi.» (Sis Gorkija pravietiskais spriedums visā pilnībā apstip­rinājās tikai pēc trīsdesmit gadiem, kad luga «Bēgšana» Ļeņingradas Puškina Akadēmiskā teātra iestudējumā ar Nikolaju Čerkasovu galvenajā lomā guva panāku­mus tieši kā revolucionāra luga, kas spilgti ataino balto kustības idejisko agoniju un emigrācijas garīgo krahu.)

Drīz vien sekoja aizliegums — izrādīt uz Vahtangova teātra skatuves komēdiju «Zojas dzīvoklis», pēc tam tika aizliegta «Sarkanā sala» Kamerteātrī, un, beidzot, 1929. gada martā no MADT repertuāra tika svītrotas «Turbinu dienas». Vairākus gadus Bulgakova vārds te­ātru afišās nebija redzams.

1930. gadā Bulgakovs griezās pie padomju valdības ar vēstuli un, norādīdams, ka no viņa darbiem ne rinda ne­tiek iespiesta un lugas teātros netiek izrādītas, lūdza palīdzību viņa likteņa izlemšanā.

«Es pilnīgi godīgi, bez jebkāda kaitnieciska nolūka,»

rakstīja Bulgakovs, «piedāvāju Padomju Savienībai spe­ciālistu režisoru un aktieri, kurš uzņemas pēc labākās sirdsapziņas iestudēt jebkuru skatuves darbu, sākot ar Šekspīra un beidzot ar jaunākajām mūsdienu lugām.

Lūdzu norīkot mani par režisora palīgu Dailes teātrī — labākajā skolā, ko vada meistari K. S. Staņi- slavskis un V. I. Ņemirovičs-Dančenko.

Ja nav iespējams mani norīkot par režisoru, lūdzu man piešķirt statista vietu. Ja arī tas nav iespējams — lūdzu mani pieņemt par skatuves strādnieku.»

Bulgakova lūgums tika ievērots, un viņu uzņēma Dai­les teātra trupā.

Tomēr Bulgakovs nespēj atteikties arī no literārā darba un pievēršas vēsturei. Viņš sacer lugu par Mol­jēru un Gorkija izdotajai sērijai «Ievērojamu cilvēku dzīve» uzraksta Moljēra dzīves stāstu, kā arī iesāk kopā ar V. V. Veresajevu iecerēto drāmu «Pēdējās dienas» («Puškins», 1934—1935).

Varbūt te saskatāma autora atteikšanās no asām laik­metīgām problēmām, novēršanās 110 aktuālās dzīves īstenības? Nē, Moljēra un Puškina diženās ēnas Bulga- \ kovam nepavisam nav godbijīgas un vēsas izpētes ob­jekts. Šo cilvēku dzīvē Bulgakovs meklē cildenu pie­mēru tam, kā mākslinieks veic savu pienākumu, pētot viņu dzīvi, cenšas labāk izprast mākslas jēgu un savu paša vietu mākslā.

Turklāt «De Moljēra kunga dzīves» autors ar vēsturi nejoko, nekļūst famibiārs pret to. Viņam gluži sveša tieksme vēsturi «modernizēt», viņš cenšas palikt uzti­cīgs laikmeta garam un drošiem faktiem. Bulgakovam gribas būt nevainojamam ik sīkumā, kas attiecas uz viņa varoni, — un viņš rokas vecās grāmatās, pēta vēs­tures avotus, ievāc ziņas no speciālistiem.

Rakstnieks cenšas būt pilnīgi precīzs, minot personu vārdus, faktus, datus, tomēr «De Moljēra kunga dzīve» nav bezkaislīgi objektīva biogrāfa un hronista uzrak­stīts dzīves apraksts. Grāmatā spilgti iezīmējas autora personība. Vispirms jāmin kaut vai tas, ka, atstāstījis vienu vai otru Moljēra dzīves epizodi, autors dažu hitia reizi izsaucas: «Manuprāt, tas viss ir blēņas…» Citur atkal viņš — gluži pretēji — atļaujas sacerēt veselas ainas, tik spilgti notēlojot visus sīkumus un atveidojot

dzīvas, konkrētas sarunas, it kā pats visur būtu bijis klāt.

Bulgakovam netrūkst drosmes apgāzt lietpratēju spriedumus, atklāt pretrunīgas notikumu versijas, grozīt tradicionālos traktējumus, jo viņa rīcībā ir ne vien faktu zināšanas, bet arī mākslinieka iztēle un nekļūdīga in­tuīcija, kas viņu padara it kā par trīs gadsimtus veco notikumu aculiecinieku. «Nemaz neatceros, kuru gadu jau dzīvoju iedomātajā, pasakainajā XVII gadsimta Pa­rīzē, kopš esmu sācis strādāt pie lugas,» Bulgakovs raksta kādā privātā vēstulē. Un tā gandrīz nav meta­fora.

Bulgakovs ir tuvs Moljēra laikmetam. Varbūt kāds Moljēra pētnieks dažās detaļās nebūs ar Bulgakovu vie­nis prātis, taču lasītāju viņa tēlojums valdzina ar savu patiesīgumu. Bulgakovam piemīt spēja par Luija XIV laikiem rakstīt tā, ka lasītājs bez jebkādas piepūles spilgti iztēlojas gada tirgu pie Jaunā tilta ar pirkšanas un pārdošanas kņadu, nekaunīgajām blēdībām un ba­lagānu izpriecām, krāšņos svētkus Versaļā vai manie­rīgo «gaišzilo viesistabu». Viņš prot īstajā vietā iemest stāstījumā kādu stiprāku Skarona teiktu vārdu ar tādu nepiespiestību, it kā pats to būtu dzirdējis no uzdzīves kārā dzejnieka mutes. Un Bulgakovs zina ne vien to, ko filozofs Hasendi teicis īstenībā, bet arī to, ko viņš būtu varējis teikt, ja kāds prasītu viņa domas par Aris­toteļa skolu, — un Bulgakova pieņēmumu grūti apšau­bīt, tik ļoti tas atbilst laika un notēlotās personas garam.

Grāmata par Moljēru veidojas no virknes nelielu, spraigu ainu, kas kopumā rada spilgtas teātra izrādes iespaidu. Citu pēc citas autors izved darbojošās personas avanscēnā, iepazīstina ar tām, it kā likdams tām pakla­nīties publikai pēc senlaiku paražas — vienā rokā spie­ķis, otrā spalvām rotāta cepure, — un tikai tad sāk dar­bību.

Gandrīz nemaz Bulgakovs mūs neiepazīstina ar sava varoņa daiļrades procesu. Sis noslēpums risinās ārpus lasītāja redzes loka, it kā aiz kulisēm, bet grāmatas lap­pusēs, gluži kā teātra avanscēnā, Moljērs parasti parādās ar gatavu manuskriptu rokās. Var pat likties, ka Bul­gakovam nav sevišķas patikas stāstīt par pašiem drama­turga sacerējumiem: viņš gandrīz necitē Moljēra komē­dijas, bet tās ātri un sausi pārstāsta. Liekas, autoru vai­rāk interesē grūti atšķetināmā mudžeklī samezglotās Moljēra ģimenes attiecības: noslēpums, kas aužas ap viņa tuvību ar divām sievietēm — Madlēnu Bežāru un jauno Armandu, kurā ļaunvēļi saskatīja viņa meitu; vēlāk — Moljēra jaunās sievas dēka ar viņa audžudēlu Mišelu Baronu, vecuma greizsirdības drāma, rūgtums par izsīkstošajiem spēkiem. Pavirši lasot, grāmata var likties spožā un netikumīgā gadsimta melodrāma — un vairāk nekas.

Mēģināsim Bulgakova romānu aplūkot citā aspektā. Nepārmetīsim autoram nejaušās kļūmes un aizraušanās, centīsimies izprast viņa nodoma būtību.

Pašā Moljēra raksturā, kādu to tēlo Bulgakovs, ir iezīmes, kas viņu nedara visai pievilcīgu: bieži viņš ir grūti izprotams, nepatīkams, te pārlieku patmīlīgs un iedomīgs, te gļēvs un svārstīgs — ģenialitāte, acīm re­dzot, ir smaga nasta apkārt klīstošam komediantam. Taču kaut kas Moljērā ir nemainīgi pievilcīgs — tā ir neprātīgā pieķeršanās teātrim, ticība savam aicināju­mam, pašaizliedzīgā un aizkustinošā gatavība upurēt visu, ja tas vajadzīgs lugai, trupai, aktieriem.

Galma tapsētāja dēla liktenī Bulgakovs saskata varoņ­darbu, ko šis cilvēks, teātra mīlestībā kvēlodams, veic par slavu mākslai. Kāds dvēseles spēks gan bija vaja­dzīgs cilvēkam, kurš, nebēdādams ne par ko — ne par paziņu izsmieklu, ne korporatīviem, ne kārtu aizsprie­dumiem, ne tēva dusmām, sūras nabadzības draudiem un komedianta beztiesisko stāvokli, — stūrgalvīgi lauza sev ceļu uz skatuvi. Un tad — Spožā teātra izgāšanās, kaut gan Moljērs teātra priekšā pasteidzās noklāt bruģi, gaidīdams slavu, kas no viņa vēl tālu, garie klejojumu, neveiksmju un zaudējumu gadi, literāro ienaidnieku nodarītās pārestības — pazemojumi un apmelojumi, viss šis grūti aptveramais ceļš uz panākumiem, turklāt ne­drošiem, svārstīgiem, tādiem, kas tik tikko ļauj nojaust Moljēra lielo pēcnāves slavu …