V. Lakšins - par Mihaila Bulgakova prozu un viņu pašu

par Mihaila Bulgakova prozu un viņu pašu

Bulgakova daiļrade tik cieši savijusies ar viņa paša likteni, tik pārpilna paša iespaidiem un pārdzīvoju­miem, ka autĢra biogrāfija kļūst par labāko komen­tāru viņa prozai.

Rakstnieka bērnība un jaunība aizrit klusā, dārzos iegrimušā vecās Kijevas nostūrī — stāvajā Andreja no­gāzē pie Podolas. Šeit, tās pašas mājas otrajā stāvā, kur vēlāk autors liek apmesties saviem varoņiem Turbi­niem, dzīvo Kijevas garīgās akadēmijas profesora Afa- nasija Ivanoviča Bulgakova lielā, saskanīgā ģimene. Mihails, dzimis 1891. gada 3. maijā, ir vecākais dēls. Tēvs, dziļi godprātīgs un krietns cilvēks, un māte, maiga, inteliģenta sieviete, cenšas bērnos ieaudzināt mīles­tību uz māju, tuviniekiem, ģimenes pavardu. Četru māsu un trīs brāļu bērnība aizrit laimīga un bezrūpīga.

Kad pienāk laiks, vecāki aizved zēnu uz Kijevas Pirmo ģimnāziju, kas atradās milzīgā, dzeltenīgā ēkā, un sākas Mihaila Bulgakova skolas gadi.

Šai laikā viņš kļūst par kaismīgu, aizrautīgu lasītāju. Bulgakovs iepazīst Gogdli, kuru nebeidz dievināt visu mūžu, un vienlaikus ar zēnisku aizgrābtību seko Fe- nimora Kupera varoņu romantiskajiem piedzīvojumiem. Kļūdams vecāks, viņš sāk atzinīgi vērtēt arī Ščedrina žultaino satīru. Ģimnāzijas pēdējās klasēs Bulgakovs pats mēģina rakstīt satīriskus dzejoļus un humores­kas — tas ir agrīns aizsākums vēlākajām literāta gai­tām.

Skolas gados Bulgakovam ir vēl kāda aizraušanās — teātris. Reizi nedēļā ģimnāzisti saņem atļauju apmeklēt teātri. Bulgakovs izmanto katru iespēju un turklāt sle­pus pamanās noskatīties izrādes arī citās dienās — bez atļaujas. Kas gan zina, cik laimīgu stundu viņš aizvar dījis Solovcova drāmas teātra galerijā!

Un tomēr Bulgakovs, gluži negaidot, pretēji savām humanitārajām slieksmēm un interesēm pēc ģimnāzi­jas beigšanas kļūst par medicīnas studentu. Grūti pa­teikt, kas viņu pamudina iestāties medicīnas fakultātē. Bulgakovs pats to it kā jokodams izskaidro tā, ka ār­sta darbs viņam licies «lielisks» un mikroskops, kura objektīvā jauneklis ielūkojies, pārsteidzis viņu ar sa­viem noslēpumiem. Lai nu kā, taču universitātē Bulga­kovs mācās nopietni un pacietīgi, un to viņam nekad nav vajadzējis nožēlot. Zināšanas cilvēka anatomijā, psiholoģijā un fizioloģijā vēlāk ir nepārvērtējams ie­guvums rakstnieka darbā. Un pusotra gada ilgā prakse zemstes slimnīcā Smoļenskas guberņas Nikoļskas ciemā tūliņ pēc universitātes beigšanas ir visai nozīmīga epi­zode rakstnieka mūžā. Ja nebūtu šīs mediķa prakses, nebūtu arī lieliskās grāmatas — «Jauna ārsta piezīmes». Tomēr tas vēl nav viss. Darbs sādžā sniedz rakstniekam bagātīgu iespaidu klāstu, kas tikai daļēji atspoguļoti vē­lākajā daiļradē, bet spēcīgi ietekmē visu viņa pasaules uztveri. Nesenējais inteliģentais jauneklis no profesora ģimenes nokļūst vienkāršo ļaužu prozaiskajā ikdienā; viņš ne vien iemācās pazīt un dziedināt dažādas kaites, bet sāk arī dziļāk izprast cilvēku attiecības, tempera­mentus, raksturus.

Dzīves skola, kurā Bulgakovs smeļas zināšanas jaunī­bas gados, ir jo bagātāka un bargāka tādēļ, ka viņa uzskati nobriest kara un revolūcijas apstākļos Kad plo­sās pilsoņu karš, Bulgakovs atrodas Kijevā, kur atgrie­žas no laukiem 1918. gada sākumā un kļūst par lieci­nieku vācu okupācijai, hetmaņa Skoropadska varas nodibināšanai un krišanai, īsajam Petļuras bandu valdī­šanas laikam un pilsētas pilnīgai atbrīvošanai ar Sarka­nās Armijas spēkiem. Vairākkārt pāriedama no rokas rokā,, Kijeva kļūst par arēnu asiņainiem notikumiem.

Nevar apgalvot, ka jaunais Bulgakovs būtu labi orientējies grūti atšķetināmajā notikumu jūklī, kuri 1918. gadā risinājās Ukrainā. Būdams liberāli demokrā­tiskā garā audzināts Čehova tipa inteliģents, viņš vai­rāk paļāvās uz iespaidiem un tradīcijām nekā uz noteik­tiem politiskiem uzskatiem. Bulgakovs nicināja vā­ciešu marioneti hetmani, ienīda iznireli Petļuru, ieguva arvien dziļāku pārliecību, ka balto varai neglābjami jākrīt, un spraigā uzmanībā vēroja boļševikus. Pati

dzīve Bulgakovu, tāpat kā daudzus viņa paaudzes cil­vēkus, noveda pie sadarbības ar Padomju varu, iesais­tīja jaunās kultūras celtniecības darbā.

«Ārsts ar izcilību», kuram, šķiet, nebija pamata žēlo­ties par savu profesiju, piepeši it kā bez jebkāda ie­mesla pameta privāto mediķa praksi Kijevā, iesēdās vilcienā un cauri kara un bada izmocītajai zemei de­vās diezin kurp, bet ceļā pēkšņi saprata to, ko agrāk bija tikai no jautis: viņa aicinājums ir būt nevis ār­stam, bet gan rakstniekam.

Pilsēta, kurā Bulgakovs nonāca un kur sākās viņa pastāvīgais literārais darbs, bija Vladikaukāza. Te viņš sāka strādāt mākslas apakšnodaļā — tā sauca turienes organizāciju, kuras uzdevums bija atbalstīt literātus un māksliniekus, rīkot lekcijas, literārus koncertus u. t. t. Bulgakovs bija laikraksta līdzstrādnieks, lasīja lekcijas par Puškinu, Čehovu, sāka rakstīt lugas vietējam te­ātrim. Par saviem pirmajiem spalvas vingrinājumiem drāmas žanrā pats autors vēlāk izteicās gaužām sarkas­tiski.

1921. gada sākumā mēs Bulgakovu vēl atrodam Vla- dikaukāzā, bet tā paša gada beigās, nepieredzēti snie­gainajā ziemā, viņš ierodas kupenām pieputinātajā, aukstuma un bada vārdzinātajā Maskavā. Vēsts par mātes nāvi, ko Bulgakovs pārdzīvo ļoti smagi, sarauj pēdējo saiti ar bērnības pilsētu Kijevu. Bulgakovs uz visiem laikiem paliek Maskavā, pierod pie tās un iemīl to.

«Maskavas perioda» sākums Bulgakova dzīvē iezīmē­jas ar viņa darbu Tautas izglītības komisariāta Politis­kās izglītības galvenās pārvaldes Literatūras nodaļā jeb, kā tolaik bija pieņemts saīsināti sacīt, — Litā.

Maskavas Literatūras nodaļa, kas pastāvēja neilgu laiku, paveica sākumam visai derīgu darbu: tā sniedza konsultācijas iesācējiem, ieteica grāmatas izdošanai, kaut gan tiem gadiem raksturīgā papīra trūkuma dēļ tā visbiežāk palika tikai laba iecere, bez tam nodaļa arī rūpējās par literātiem, kas nebija emigrējuši, bet sai­stījuši savu likteni ar Padomju zemi.

Kad sakarā ar Tautas izglītības komisariāta finansu grūtībām Literatūras nodaļa tika slēgta un tās līdzstrādnieki izklīda, pēc galīgā aprēķina naudas vietā saņē­muši lielu daudzumu sērkociņu, Bulgakovs pilnīgi node­vās darbam Maskavas «mazajā» presē — neskaitāmos periodiskos izdevumos, gan valsts, gan kooperatīvos, gan arī privātos, kuri pirmajos nepa gados auga kā sē­nes pēc lietus.

Viņš raksta daudz — bez paguruma un neizvēlīgi, ne- apnicina nekādu atalgojumu un ķeras pie jebkura darba.

Literāta vārdu Bulgakovs vispirms iegūst, darboda­mies laikrakstā «Nakanuņe» (1922 — 1923). Šis laik­raksts, ko izdeva krievu emigrantu kreisais nogrupē­jums un kas atspoguļoja idejiskā virziena maiņu, uzstājās par sadarbību ar Padomēm, apkaroja baltemi- grantu pretpadomju aģitāciju un būtībā sekmēja dau­dzu kultūras darbinieku atgriešanos Krievijā. Ar pa­domju valdības atbalstu tika nodibināta laikraksta «Nakanuņe» «Maskavas redakcija», kas turpat uz vietas gatavoja materiālus par sarkanās galvaspilsētas dzīvi un divreiz nedēļā ar lidmašīnu nosūtīja tos uz Berlīni Laikraksta literārajā pielikumā šais gados rosīgi darbo­jās jaunie padomju rakstnieki — K. Fedins, Vs. Iva- novs, S. Jeseņins. Šo pielikumu «Ļiteraturnaja nedeļa» rediģēja A. N. Tolstojs, kurš — kā apliecina laikraksta «Nakanuņe» «Maskavas redakcijas» kādreizējais sekre­tārs E. Mindļins — drīz ievērojis Bulgakova spilgto un neparasto talantu un mudinājis biežāk iesaistīt viņu darbā. Tā laikrakstā «Nakanuņe» un pielikumā «Ļite­raturnaja nedeļa» sāka parādīties Bulgakova apraksti un feļetoni.