V. Lakšins: par Mihaila Bulgakova prozu un viņu pašu

Jaunā rakstnieka literārajā biogrāfijā ievērojama vieta ir viņa darbam avīzē «Gudok», kur viņš pēc aizie­šanas no Literatūras nodaļas uzņemas arodbiedrību da­ļas līdzstrādnieka pienākumus. Bulgakovs kopā ar I. Iļjinu, J. Oļešu un S. Hehtu izveidoja laikraksta «Gu­dok» slaveno «ceturto lappusi», kas tajos gados pieti­cīgajai transporta darbinieku avīzei sagādāja plašu po­pularitāti.

1 Lielās padomju enciklopēdijas pifmajā izdevumā bija aplami norādīts, ka divdesmito gadu sākumā Bulgakovs dzīvojis Berlīnē, kur darbojies laikrakstā «Nakanuņe», — šī kļūda nodarīja daudz ļauna rakstniekam, kas nepamatoti tika pieskaitīts emigrantiem.

Jaunības degsme, biedriska jautrība, asa un dzēlīga izdoma neierobežoti valdīja vienā no istabām Darba Pilī, šajā gigantiskajā redakciju stropā, kuru vēlāk savā «Zelta teļā» tik saistoši aprakstīja Ilfs un Petrovs. «Ce­turtās lappuses» līdzstrādniekiem darbs ritēja viegli un aizrautīgi: no rīta tika pārskatīts redakcijas pasts, un jau pēc dažām stundām draudzīgas rokas izkoriģētie un, smiekliem skanot, nolasītie feļetoni, raksti un teksti pie karikatūrām, kas bija uzzīmētas pēc strādnieku kores­pondentu vēstulēm, gatavā veidā tika iesniegti kārtē­jam numuram. Tsu vēstules rindu, kas ziņoja, ka Maska­vas Baltkrievijas stacijā kāpnes uz bibliotēku ap­ledojušas un, krēslai iestājoties, netiek apgaismotas, Bulgakova spalva pārvērta jautrā feļetonā par grāmatu draugu divkauju ar nepieejamām kāpnēm («Ceļš uz pa­radīzi»). Skopu ziņu par to, ka uz Baltkrievijas-Baltijas dzelzceļa saglabāta novecojusī priekšrevolūcijas laika instrukcija, ar kuru noteikta goda parādīšana cara ģi­menes locekļiem, Bulgakovs izvērsa gluži fantasmago- riskā un ļoti komiskā tēlojumā par arodbiedrības biedra konduktora Hvostikova sastapšanos ar ķeizarisko ma­jestāti («Konduktors un ķeizariskās ģimenes loceklis»).

Starp Bulgakova agrīnajiem stāstiem un feļetoniem, protams, bija daudz tādu, kas rakstīti par dienas noti­kumiem un nedzīvoja ilgāk par avīzes lapu. Bet netrūka arī tādu, kuros jau saskatāms rakstnieks: te, piemēram, var minēt smalko lirisko stāstu «Psalms». Bulgakova daiļproza nemanāmi izauga no reportāžas, pilsētas dzī­ves apraksta, avīžu feļetona. Vai gan šī avīžnieka prasme vērot, uzmanība pret sīkumiem sadzīvē, uz ielas, namā un dzīvoklī, uzmanība pret ikdienas notikumiem vēlāk nepalīdzēja māksliniekam Bulgakovam savā prozā iedzīvināt balsis, smaržas, skaņas un, šķiet, pašu «laikmeta krāsu»?

Nepamezdams steidzamo darbu avīzē «Gudok», Bul­gakovs raksta un publicē almanahā «Ņedra» stāstus «Sātaniāda» un «Liktenīgās olas», iecer romānu «Baltā gvarde». Ap 1926. gadu viņš jau ir pazīstams literāts, kas laidis klajā trīs nelielus stāstu krājumus, kurus var uzskatīt par rezumējumu viņa daiļrades agrīnajam pos­mam.

Tālāk par Bulgakova likteni un biogrāfiju nevar runāt atrauti no viņa sacerējumu likteņa, un tas nozīme retas veiksmes, biežāk kritikas pēlumus, alkas pēc tieša kontakta ar lasītājiem un skatītājiem un darbu, darbu — pie rakstāmgalda, mēģinājumu laikā skatītāju zālē un uz skatuves dēļiem …

*

Jaunā Bulgakova satīra rodas no viņa naida pret privātīpašnieciskumu, buržuāzijas plēsonību, gļēvām pielāgošanās tieksmēm. Vēlāk romānā «Baltā gvarde» šīs iezīmes atspoguļojas inženierī Lisovičā, kurš dzīvo tik neīstu un gļēvu dzīvi, ka viņam cieši pielīp sievietes vārds — Vasilisa. Viņš ik reizes nodreb, kad pie durvīm atskan zvans vai klauvējiens, derdzīgi noņemas ap sle­penām glabātavām, kur «nebaltai dienai» nobēdzināti Nikolaja zelta desmitnieki, vērtspapīri un sudraba cu- kurknaibles, — Vasilisa ir īstens «nedrošo laiku divko­sības un slepenības iemiesojums». Gļēvulis, kas bailēs no atbildības vēstures priekšā slēpjas savā alā, spraugā ielīdis un sastindzis mietpilsonis — šis tēls ļoti skaidri iezīmējas jau Bulgakova agrīnajos feļetonos un stāstos.

V. I. Ļeņins savos pēdējos darbos un it īpaši rakstā «Labāk mazāk, bet labāk» rakstīja par nepieciešamību audzināt masās kultūru vārda plašākajā nozīmē: audzi­nāt darba kultūru un sadzīves kultūru, savstarpējo at­tiecību kultūru un ražošanas kultūru. Viņš pacietīgi iz­skaidroja, ka vislielākais ļaunums kultūras darbā ir paviršība, mēģinājumi atrisināt jautājumus ar rupju iejaukšanos, ka te nepieciešama ilgstoša sistemātiska jaunu iemaņu un paradumu audzināšana.

Bulgakova satīra cīnījās pret tumsonību un atpalicību, pret pašapmierinātu nekulturālību. Dažādie sociālie slāņi un grupējumi, revolūcijas laikā pēkšņi satuvināti un sajaukušies, — pilsētas dzīvoklī kopā ar visiem no sādžas atvestiem «kustoņiem» apmeties zemnieks, par padomju kalpotāju pārvērties buržujs, «īstens proletā­rietis», kas sasirdzis ar uzpūtību un kļuvis par mietpil­soni, — tie visi veido nenostabilizēto, savdabisko pār­ejas laika dzīvi, kas sniedz materiālu un fonu rakst­nieka agrīnajiem darbiem.

Krājums «Sātaniāda» (2. izdev. 1926. g.) iezīmēja lū­zumu Bulgakova satīriķa liktenī. No šā laika kritika, kuras tonis pret daudziem padomju rakstniekiem to­reiz kļuva gluži neciešams, devās uzbrukumā Bulgako- vam. Nedaudzās rakstniekam labvēlīgās balsis tika ap­slāpētas, un viņa darbu kritika kļuva arvien asāka un aizvainojošāka. Raksti, kuros birtin bira apvainojumi par «naida perināšanu» un «ņirdzību», atklātu naidī­gumu pret padomju dzīves īstenību un par «jaunburžu- āzisku noskaņojumu», nekādā ziņā nevarēja Bulgako- vam palīdzēt, bet vienīgi viņu sarūgtināt un atgrūst.

Vai tas nozīmēja, ka jaunā rakstnieka darbā nebija nekā kritizējama? Divdesmito gadu sākumā Bulgakovs rakstīja daudz un nevienādi. Līdzās nopietni apsvēr­tiem un formas ziņā spožiem darbiem viņš laida klajā steigā uzrakstītus, nepārdomātus sacerējumus, kas va­rēja modināt interesi vienīgi kā eksperiments, dažkārt tie bija pat pretrunīgi idejiskajā un neskaidri domas ziņā.

Bez šaubām, bija reāli iemesli Bulgakova daiļrades, tās formu, ideju un tendenču apspriešanai. Tomēr tas, ko par viņu rakstīja KPRA [1] kritika, nelīdzinājās pa­rastai apspriešanai. Tā, piemēram, L. Averbaha kritikas raksti nepalika literāras polemikas ietvaros, bieži pār­gāja vispārējos politiska rakstura apvainojumos, pil­nīgi noliedzot Bulgakova talantu un nopaļājot viņu kopā ar Alekseju Tolstoju, Prišvinu, Sergejevu-Censki kā «virziena mainītājuun «iekšēju emigrantu».

Un tas viss notika, neņemot vērā faktu, ka Bulga­kova satīriskie stāsti guva plašu atsaucību lasītāju vidū un par tiem atzinīgi izteicās izcili literatūras meistari, pirmām kārtām Gorkijs.

Ja Bulgakovam būtu zināms Gorkija spriedums, tas viņam tolaik būtu sniedzis lielu gandarījumu un atbal­stu. Kaut arī Bulgakovs reizēm šķita visai neatkarīgs un patgalvīgs, viņam bija nepieciešama ticība sev, apziņa, ka viņa darbs nav veltīgs un lieks. 1925. gadā žurnāls «Rossija» publicēja Bulgakova romāna «Baltā gvarde» divas pirmās daļas, kuras viņš bija uzrakstījis divu gadu laikā, ar vīrišķīgu disciplinētību un iedvesmu strādādams vakaros pēc garas, nogurdinošas darba die* nas avīzē, un kuras uzskatīja par savu nozīmīgāko sa­sniegumu rakstnieka darbā.

*

«Baltā gvarde» sākas ar svinīgu «bībelisku» ievadu. «Dižens un baismīgs gads bija 1918. gads kopš Kristus piedzimšanas, jau sākot ar otro revolūciju. Vasaru tas bija bagāts ar sauli, ziemu ar sniegiem, un augstu jo augstu pie debesīm dega divas zvaigznes: vakara vēst­nese Venēra — ganu zvaigzne un sarkanais, drebošais Marss.»