V. Lakšins - par Mihaila Bulgakova prozu un viņu pašu

Līdzās visreālistiskākajām sadzīves ainām Bulgakova romānā ievijas vēstis, baumas, zīmes, sapņi — tie ir sti­hisko, anarhistisko «puteņa» dienu pavadoņi. Taču viss, kas dzimst pelēkajā priekšnojautu miglā, pūļa saraus­tītajos kliedzienos, nejaušās vīzijās, — vēlāk atklājas skaudrā tiešamībā.

rBrīvi un nepiespiesti, kā to prot panākt varbūt vienīgi Bulgakovs, romānā saaužas dzīVā, ikdienišķi vienkāršā un dabiskā sarunu valoda, un patētiska liriskā proza, kurā stāstītājs var gan izsaukties, gan nopūsties, izteikt nemiera pilnus jautājumus un atļauties romantisku iro­niju vai arī paļāvīgi uzrunāt lasītāju. «Bet kā lai dzīvo?

Kā tad lai dzīvo?» autors sev jautā līdz ar Turbiniem un riebumā par Tālberga rīcību lūgšus lūdz: «Nekad ne­noraujiet lampai abažūru! Abažūrs ir svētums. Nekad nebēdziet no briesmām kā žurkas pretī nezināmam lik­tenim!» Nerēķinādamies ne ar kādu vēstījuma žanra no­sacītību, Bulgakovs, uzrunādams lasītāju, var vienkārši pateikt: «Un, vai zināt, arī pilī nav miera. Pilī valda dīvaina, naktij gaužām nepiederīga kņada.» Un, raizēdamies par savu varoni uzņēmēju Feldmanu, kurš izskrien uz ielas pretī drošai nāvei, autors piepeši var viņam parupji uzsaukt: «Vai jūs, Jakov Grigorjevič, gluži bez prāta, kur jums tā jāskrien, kad te notiek tā­das lietas?»

Bulgakovs ir rakstnieks ar asu dzirdi, un jau tas vien liek viņā nojaust dramaturgu. Viņam atmiņā paliek ne vien raksturīgi izteicieni un vārdi, bet arī valodas into­nācijas, ritms un pat atsevišķas skaņas. Autora stāstī­jumā atkal un atkal ielaužas pilsētas skaņu un kara trokšņu simfonija: ložmetēju rejas, durvju klaudzoņa, štāba telefonu strinkšķi un uz ielas nejauši uztvertas garāmgājēju sarunu drumslas. Varbūt mēs mazāk iz­justu Turbinu dzīvokļa klusumu un mieru, ja stāstījuma fonā pastāvīgi nepaliktu veclaicīgā pulksteņa vienmē­rīgā tikšķoņa: tuk-tak, tuk-tak …

A. Fadejevs, kādā rakstā pieminēdams labākos dar­bus, kas radušies Padomju varas gados, arī «Balto gvardi» ierindo starp grāmatām, bez kurām mūsu lite-> ratūra nebūtu pilnīga. Un tas ir pamatoti. Šis pēc iece­res sarežģītais un pretrunīgais romāns, pateicoties rakst­nieka mākslinieka godīgumam un augstajai meistarībai, kļuvis par ievērojamu sasniegumu Bulgakova daiļradē, līdz pat mūsu dienām valdzina lasītājus un joprojām saglabājis savu nozīmi.

Romāna «Baltā gvarde» beigu daļa tā arī netika pub­licēta žurnālā, bet tā varoņi sāka otru mūžu lugā «Turbinu dienas», ko 1926. gadā iestudēja Maskavas Dailes teātris. Skaļā popularitāte, ko Bulgakovs ātri iemantoja kā dramaturgs, trokšņainie strīdi ap katru

viņa jauno lugu aizēnoja interesi par viņu kā prozaiķi. Droši vien tādēļ pietiekamu kritikas ievērību neizrai­sīja romāna «Baltā gvarde» divas publicētās daļas un smalkie, meistarīgie stāsti, kas no 1925. gada līdz 1927. gadam cits pēc cita tika iespiesti žurnālos «Kras­na ja panorama» un «Medicinskij rabotņik».

Šos tematiski radniecīgos stāstus autors gribēja vē­lāk sakopot iespiešanai atsevišķā grāmatā ar nosau­kumu «Jauna ārsta piezīmes». Taču Bulgakovam neiz­devās to izdarīt. Kad aizmirstie stāsti divdesmit gadus pēc autora nāves, izpildot viņa vēlēšanos, bija apkopoti vienotā ciklā, radās neliela, bet apbrīnojami svaiga un savdabīga grāmata.

Kā stāstnieks Bulgakovs bija pazīstams ar spilgtu iz­domu, ar slieksmi uz grotesku, fantastisku sižetu. To­mēr «Jauna ārsta piezīmēs» autors pilnīgi atteicies no komplicētiem sižetiem, izticis bez veikli savītas intrigas.

Gluži ārēji raksturojot «Piezīmju» sižetu, var sacīt, ka to veido jaunā eskulapa atmiņā iegūlušās «slimības vēstures», kuriozi un sarežģīti gadījumi mediķa praksē: te stāstīts par amputāciju, traheotomiju, galvaskausa pamatnes lūzumu un tamlīdzīgiem jautājumiem, kas — varētu likties — skar profesionālu interešu loku, bet pa­rastā lasītājā spēj modināt vienīgi šausmas. Tā kā cil­vēces lielākā daļa ir nevis ārsti, bet pacienti, mūs daudz dziļāk saviļņo slimā ciešanas nekā ķirurga māksla pati par sevi vai viņa satraukums operācijas laikā.. Bet Bul­gakovs pat lasītājā, kam medicīna gluži sveša, modina tikpat lielu līdzjūtību pret jauno ārstu, cik pret viņam uzticētajiem slimniekiem.

Liekas, Bulgakova stāsti varētu derēt par mācību līdzekli medicīnas studentiem, tik apbrīnojami konkrēti ir viņa sniegtie slimību, traumu un operāciju apraksti. Un atliek vienīgi apbrīnot to, kā, pilnīgi patiesi tēlojot ārsta darbu, kurā netrūkst ne sviedru, ne asiņu, auto­ram izdodas izvairīties no vienmēr nepatīkamās naturā­lisma pieskaņas.

Mākslinieka cildenā atturība Bulgakovam lieti noder arī citā ziņā. «Jauna ārsta piezīmes» ir lielā mērā auto­biogrāfisks darbs, kas tam neizbēgami piešķir perso­nisku memuāru nokrāsu. Taču rakstnieks neatļaujas ne visniecīgāko sentimentalitāti attieksmē pret varoni, bet

tas diezgan reti izdodas autoriem, kuri rada tēlus «pēc savas līdzības». Bulgakovs par jaunā ārsta pārdzīvoju­miem, kļūdām, veiksmēm un likstām stāsta ar vieglu smaidu, kurā nav ne žēluma, ne vecāka un pieredzē­juša cilvēka augstprātīgās zobgalības par iesācēju, bet gluži vienkārši prieks par iegūto spēku un pārvarētajām grūtībām. Bulgakovs necieš retoriku. Viņa varonis, kas nemēdz lietot skaļus vārdus, tikai vienu reizi atsakās no savas parastās ironijas un, runājot par nāvi, vien­kārši un nopietni saka: «Es viņu ienīstu.»

Uzvara pār nāvi, pār paša biklumu, pieredzes trūkumu un bailēm — to gandrīz var uzskatīt par galveno domu «Piezīmēs».

Visā stāstījumā «Piezīmju» autors saglabā siltu, dzīvu, cilvēcisku intonāciju, kas aiz vieglas ironijas liek no­jaust dziļas jūtas. Un mums ir līksmi vērot, kā vakarē­jais students, kuru nomāca paša pieredzes trūkums un kurš ar pūlēm atcerējās, kā izrakstāma «ipekakuanas» recepte, izveidojas par zemstes ārstu, kuram jāprot un jāspēj viss, par vienu no tiem klusajiem varoņiem, par kuriem arvien tik labi pratusi stāstīt krievu literatūra.

Lasot un pārlasot «Jauna ārsta piezīmes», mūsu apziņā nemanot iegulst šo stāstu nopietnā un dziļā doma, kas bija visai nozīmīga pašam Bulgakovam tolaik, kad viņš šos stāstus rakstīja: cilvēkam jāuzveic mazdūšība un neticība saviem spēkiem, tam pacietīgi jānes sava aici­nājuma nasta un jātic panākumiem.

Bet tas jau vairs neattiecas uz medicīnu vien.

*

Moljēra biogrāfiju Bulgakovs uzrakstīja laikā no 1932. gada līdz 1933. gadam.

Šai laikā «Baltās gvardes» autors jau bija kļuvis par pazīstamu dramaturgu. Viņa pirmo lugu ar vislielāko atzinību uzņēma Dailes teātris, kura augstās prasības pret repertuāru bija vispār zināmas. Darbs ar teātri Bulgakovu aizrāva, piesaistīja viņa uzmanību dramatur­ģijai, un trīsdesmito gadu sākumā viņš jau bija uzrak­stījis ne vien «Turbinu dienas», bet arī tādas lugas kā «Zojas dzīvoklis» (1926), «Bēgšana» (1927), «Sarkanā

sala» (1927—1928) un iecerējis lugu par Moljēru «Svē­tuļu jūgs».

Taču šo lugu liktenis uz teātru skatuvēm nebija viegls, sevišķi tādēļ, ka divdesmito gadu beigās pret rakstnieku arvien niknāk vērsās Krievijas Proletārisko rakstnieku asociācijas kritikas uzbrukumi.

Par «Turbinu dienām» tika rakstīts, ka «tā ir sveša, naidīga, indes pilna, aizvainojoša luga», tās autoru dē­vēja par «viduvēju svētbilžu triepēju», bet Dailes teātri, kas lugu iestudējis, par teātri «ar zilām asinīm». Rakstā «Kurp iet Maskavas Dailes teātris?» avīze «Ra- bočaja Moskva» asi nosodīja tautas izglītības komisāru Lunačarski, kurš bija devis atturīgu, taču visumā lab­vēlīgu atsauksmi par lugu. Bulgakova nākošo lugu «Bēgšana» kāds kritiķis jau nosauca par «visreakcionā­rāko mūsdienu lugu».