V. Lakšins: par Mihaila Bulgakova prozu un viņu pašu

Ap Turbinu ģimenes hroniku sāk bangot vēstures viļņi. Kā uzmācīgs murgs Aleksejam Turbinam šķiet grandiozā aina — Maskavas tirgoņu un Pēterburgas augstmaņu bēgšana uz dienvidiem. Pietiek atcerēties dažas rindas no šī apraksta, kas sasaucas ar vēlāk uzrak­stītās Bulgakova drāmas «Bēgšana» ainām, lai saprastu, cik dziļi autors nicina šis bojā gājušā režima paliekas. «Bēga iesirmi baņķieri ar savām sievām, bēga talan­tīgi veikalnieki, atstājuši Maskavā pilnvarotus palīgus, kuriem bija uzdots nezaudēt sakarus ar to jauno pa­sauli, kas dzima Maskavas valstī, bēga namīpašnieki, pametuši savus namus uzticamu slepenu pārvaldnieku ziņā, rūpnieki, tirgoņi, advokāti, sabiedriski darbinieki. Bēga Maskavas un Pēterburgas žurnālisti, pērkami, al­katīgi un gļēvi… Bēga kņazi un sīkstuļi, dzejnieki un augļotāji, žandarmi un ķeizarisko teātru aktrises.»

Ainā, kas tēlo šo pretīgo kraukļu baru, kurš, padzīts no iesildītajām ligzdām, sāk apsēst Kijevas viesnīcas, kafejnīcas un privātos dzīvokļus, jūtams aizskārums skaistajai dzimtajai pilsētai, pār kuras sarmotajiem dār­ziem vakaros liesmo balts elektrisks krusts Vladimira statujas rokās. Tos, kuriem «ar dzelteniem, cietiem če­modāniem un tumīgām sievietēm izdevies izsprukt cauri boļševiku nometnei uz Pilsētu», tos, kas ienīda boļše­vikus «ar gļēvu, šņācošu, slepenu naidu», Bulgakovs dzēlīgā izsmieklā dēvē par «riebekļiem».

«— Vācieši ir uzvarēti, — sacīja riebekļi.

— Mēs esam uzvarēti, — sacīja gudri riebekļi.»

Un tas nav nejauši izteikts vārds: šo aso spriedumu sagatavo pati autora domu gaita.

Balto kustības sakāve ir neizbēgama, tāpat kā neiz­bēgamai krišanai lemts hetmanis, kurš aiz vēstures un­tuma par Ukrainas valdnieku ievēlēts cirkā. Hetmanis ir cilvēks ar lapsas seju, viņš ir krievu kavalergards un vācu ieliktenis, viņš nemīl un nepazīst zemi, kuru grib pārvaldīt, un par to viņam jāsaņem atmaksa. Rēgainā dejā traucas bojā ejošās, pret Petļuras iebrukumu bez­spēcīgās pilsētas ēnas — hetmanis, kas apkaunojošā kārtā bēg no savas pils, vācieši «ar rūsganām metāla bļodām galvās», savus štābus pametuši virsnieki, āk­stīgi dzejnieki dekadenti, dieva zaimotājs sifilitiķis … Un atkal mūsu acu priekšā iznirst Pilsēta kā dzīva būtne «vēl miega siltuma pilna», kad miglainā rītausmā tajā ienāk petļuriešu bandas, lai to apgānītu. Apkaunojoši pamesta un nodota, Pilsēta no savu seno pakalnu aug­stumiem it kā pati spriež tiesu pār šiem nožēlojamiem vēstures komediantiem.

Taču visbargāko apsūdzību ieliktenim hetmanim un baltajai gvardei Bulgakovs izvirza zemnieku dēļ. Vēs- turei bija jāsoda cilvēki, kuri «nekā nezināja ne vien par nomaļākām vietām, bet — taisni jāsmejas — arī par sādžām, kas atradās piecdesmit verstu attālumā no pa­šas Pilsētas. Viņi par tām nekā nezināja, taču ienīda tās ar sirdi un dvēseli. Un, kad no noslēpumainajiem apvi­diem, kurus dēvē par sādžām, atklīda neskaidras ziņas, ka vācieši zemniekus aplaupa un nežēlīgi izrēķinās ar tiem, apšaudami ar ložmetējiem, tad ukraiņu zemnieku aizstāvībai neatskanēja neviena balss, kas paustu sašu­tumu, bet dažu labu reizi viesistabās cilvēki zem zīda abažūriem atņirdza zobus kā vilki un atskanēja murmi­nāšana:

— Tā viņiem arī vajag! Tā vajag; vēl par maz viņi dabū! Es viņus pamācītu krietnāk. Lai atceras revolū­ciju. Gan vācieši viņus izmācīs — savējie nebija pa prātam, — lai nu pamēģina ar svešiniekiem!»

Taču arī zemnieku pacietībai ir robežas. Kad šos pa­šus draudus piena pārdevējai Javdohai mēģina atkār­tot inženieris Vasilisa, viņš saņem biedinošu atbildi: «Vai nu viņi izmācīs mūs, vai mēs viņus.»

Romānā, kas ievadīts ar sentimentālu elēģiju — skumjām par zaudēto, mierpilno dzīvi, sāk strāvot vī­rišķība, skaudra apziņa par vēsturiskās tiesas nenovēr- šamību, Blokam raksturīgā atmaksas nojausma — jānāk atmaksai par zīda abažūriem, par mājīgajām viesista­bām, dekadehtiskajam dzejām un izsmalcinātajām jū­tām, jānāk zemes, tautas, vēstures atmaksai. «Laiks mest pie malas sentimentalitāti,» sev saka Aleksejs Turbins. «Mēs esam tajā noslīcinājuši visu savu dzīvi. Pietiek.» Un te vairs rakstnieka uzmanības centrā nav izpostītā ģimenes idille un novārtā pamestais abažūrs, kas Tur­biniem bijis «svēts». Romānā ienāk vīrišķība un skar­bums, tiklīdz autors sāk tēlot tautas ciešanas, zemnieku uzskatus par dzīves parādībām.

Petļuras negaidīto panākumu un spēka cēloni Bulga­kovs, protams, nemeklē anarhistisko bandu vadoņa, bi­jušā grāmatveža vai zemstes ierēdņa ikdienišķajā per­sonībā. Petļurieši veikli izmantoja ukraiņu zemnieku naidu pret vāciešiem, naidu pret muižniekiem, kuri at­griezās hetmaņa varas laikā, «naida trīsas, dzirdot vārdu «virsnieki».» Masu stihiskais spēks ir atraisīts, un to savaldīt nav iespējams. Bet šajā stihijā līdzās svētai taisnības dziņai ir mūžsena tumsonība un anar­histiska mežonība. Taču PetJuras pieviltie ļaudis attap­sies, noslaucīs no zemes virsas to, kas sevi dēvēja par «trešo spēku», un atkal aci pret aci paliks tikai divi pre­tinieki — sarkanie un baltie, un Turbiniem atkal būs jāizšķiras, kuru pusē ir viņi.

Nav ne mazāko šaubu, Turbini pieder pie inteliģen­ces, kuru neskaitāmas saites — radniecība, ģimene, dienests, audzināšana, paradumi un, beidzot, arī zvē­rests saista pie baltā karoga. Tomēr Bulgakovs parāda, kā pati notikumu gaita šo inteliģenci noved pie nepie­ciešamības saraut saites ar pagātni.

Romāna izpratnei nozīmīgas divas epizodes, kuras it kā rada romāna iekšējo līdzsvaru, — tā ir vakarēšana pie Turbiniem un epizode ģimnāzijā (ne velti tās abas vēlāk kļuvušas par centrālajām ainām Bulgakova drāmā «Turbinu dienas»).

Romāna pirmajās nodaļās Aleksejs Turbins un Miš­lajevskis vēl ir pārliecināti monarhisti un baltgvardi, noteikti boļševiku pretinieki. Tiesa gan, viņu ticība šķiet it kā aizlauzta, un rūgtuma pilni ir no ierakumiem atnākušā, pārsalušā Mišlajevska stāsti, bet, kad pilnā sparā rit ātri sarīkotā iedzeršana un Šervinskis stāsta apšaubāmo leģendu par to, ka nošautais cars Nikolajs esot sveiks un vesels un ieradies Vilhelma pilī, visi, pat skeptiķis Mišlajevskis, tam gandrīz notic. Vēl pirms brīža pie Turbinu galda valdījusi nomāktība, bet nu mo- narhistiska entuziasma uzbangojums aizrauj Jeļenu, Alekseju, Nikolku, viņi dzer uz imperatora veselību un kliedz «urā» … Tikai tas viss atstāj bēdīgu iespaidu, un lasītājs jūt un saprot: te neizskan baltgvardu ideju apo- teoze, bet vienīgi drudžainas šausmas un dzēruma rei­bums. Un tā nav nejaušība, ka nebēdnīgajām dzīrēm Turbinu dzīvoklī autors liek beigties ar aizvainojoši pro­zaisku detaļu: piedzērušo Alekseju un Mišlajevski klo- zettelpā moka drausmīgs nelabums.

Romāns «Baltā gvarde» stāsta par vilšanos. Tēlodams to, kā cilvēkos zūd ticība, Bulgakovs izvēlas visasākos psiholoģiskos momentus — Alekseja Turbina salto iz­misumu un Mišlajevska sašutumu un ironiju. Un tie ir

baltās gvardes labākie, «idejiskie» virsnieki, kurus ne­maz nevar salīdzināt ar tādiem kā ākstīgais irants Šer­vinskis, kurš bezrūpīgi apmaina hetmaņa armijas čer- kesku pret mākslinieka fraku.

Mišlajevski verd niknums pret visiem — pret vācie­šiem, hetmani, Petļuru, «svētbilžu nēsātājiem zemnie- ķejiem». Brīžiem viņš mēģina atsaukties uz «pareizti­cību un patvaldību», bet no tā ir tikai solis līdz pašmo- cībai, pašizsmieklam, gatavībai apspļaudīt svētbildes un mīdīt kājām visu, kas uzskatīts par svētumu. Kā Alek­seja Turbina, tā Mišlajevska vienīgais satvars vēl ir kopš agras jaunības ieaudzinātais, viņu būtības dziļu­mos iesakņotais priekšstats par virsnieka godu un pie­nākumu pret «tēviju».