V. Lakšins: par Mihaila Bulgakova prozu un viņu pašu

Par orientieriem Moljēra teātra vēsturē Bulgakovam vienlīdz labi noder gan jaunumi repertuārā, gan viņa aizbildņu maiņas un kaprīzes. Pirmais ar Moljēra trupu aizraujas princis de Konti, kas uzaicina trupu savā pilī, komediantus izšķērdīgi apdāvina un neliedz tiem savu atbalstu tik ilgi, kamēr aizraušanos ar teātri nomaina aizraušanās ar reliģiski tikumisku jautājumu pētīšanu. Kāds garīdznieks princim iesaka atteikties no teātra iz­priecām, un viņš pret Moljēru atsalst. Vēlāk Moljēram izdodas iemantot Orleānas hercoga Filipa labvēlību un beidzot laimējas saistīt karaļa uzmanību.

Ak vai, augsti aizbildņi Moljēram bija nepieciešami ne tikai naudas dēļ. Zobošanās par Tartifa liekulību, Aristoteļa skolas filozofu melu mācībām un kaut vai par tolaik bezspēcīgo medicīnu pašam dramaturgam nozī­mēja nopietnu risku.

Bulgakova skatījumā Moljēru it kā ielenc viņa komē­diju varoņi, kuru sadusmotās un aizvainotās sejas re­dzamas skatītāju zālē pirmo Moljēra lugu izrādēs. Aug­stākās sabiedrības klīrīgās dāmas, pastāvīgie salonu apmeklētāji, krāpnieki ārsti, pseidozinātnieki filozofi, baznīckungi un^aristokrāti, redzēdami, ka uz skatuves tiek izsmiets kāds no viņu vidus, uztvēra to kā perso­nisku apvainojumu un kļuva par Moljēra ienaidniekiem līdz kapa malai.

Te vēl jāpiebilst, ka arī daudzi skatītāji no partera, pat nedomādami, ka izsmiekls adresēts viņiem, tomēr jutās zināmā mērā aizvainoti. Tas notika tādēļ, ka tā laika parīzieši, kā norāda Bulgakovs, «vēlējās redzēt spēcīgus, bruņās tērptus varoņus ar pērkondimdošām balsīm, nevis tādus necilus ļautiņus, kādi dzīvē bija viņi paši».

Moljērs viņus aizvainoja ar savu patiesīgumu.

Tieši tāpēc dramaturgs bija spiests iepriekš nodroši­nāties ar karaļa un kardinālu labvēlīgajām atsauksmēm. Tieši tāpēc Moljērs savas komēdijas nosūtīja uz pili kopā ar šāda satura vēstulēm: «Jūsu majestāte, kas ap­veltīts ar apbrīnojamu gaumi un smalku izpratni, bez šaubām, atļaus izrādīt šo uzjautrinošo nieciņu.» Palēro­jāla teātra direktors bija spiests visu mūžu izmisīgi cī­nīties par savām lugām: gan uzbrukdams un glaimo­dams, gan mānīdamies un atkaudamies, viņš lauza tām ceļu uz skatuvi.

Rūgtā nepieciešamība meklēt dižciltīgus aizstāvjus un cīnīties par karaļa atbalstu izraisa Bulgakovā līdzjū­tību pret savu varoni, bet neliek mums Moljēru nicināt. Ko gan lai iesāk t ja par viņa likteni lēma cilvēks «ar augstprātīgu seju, nemirkšķinošām acīm un kaprīzi uz­mestu apakšlūpu». Lai lugas gūtu panākumus, lai uz skatuves nonāktu nikni vajātais «Tartifs», Moljēram va­jadzēja padevīgi uzklausīt karaļa literāros padomus un iespraust savās lugās baleta numurus: Luijam XIV pa­tika dejot baletā!

Pazemojumi, ko izcieš Moljērs, sāpīgi aizskar viņa biogrāfu, un tiem attaisnojumu Bulgakovs saskata var­būt vienīgi apstāklī, ka draudzīgās attiecības ar Franci­jas karali lāgiem glābj «Dona Zuāna» autoru no apvai­noto augstmaņu negantā naida, klerikāļu divkosības un literāro skauģu intrigām. Mūs aizvaino ģēnija atkarība no pašapmierinātas viduvējības. Bet galu galā Moljērs kā cilvēks ar visām savām vērtīgajām īpašībām un vā­jībām, cildenajām un nožēlojamajām rakstura iezīmēm paliek savā laikmetā, bet pāri gadsimtiem tautā izskan Moljēra mākslinieka slava. Bulgakovs stāsta par Mol­jēra nemirstību un to cilvēku iznīcību, kuri padarīja Moljēra dzīvi nepanesamu, lika viņam ciest, bet paši palika nākamo paaudžu atcerē vienīgi ar Moljēra starp­niecību, kļūdami par mazsvarīgiem statistiem viņa bio­grāfijā.

Grāmatas pirmās nodaļas uzrakstītas trauksmainajā un ironiski galantajā Renesanses laikmeta noveļu stilā. Taču, jo vairāk darbība tuvojās beigām, jo drūmākas kļūst ainas un traģiskāks autora tonis. Moljērs jau guļ uz nāves gultas, bet dzīve gatavo viņam jaunus sarūg­tinājumus: ārsti atsakās sniegt viņam palīdzību, ga­rīdznieks nepieņem grēcīgā komedianta grēksūdzi. Dī­vaini notikumi risinās pat pēc Moljēra nāves: viņu ap­glabā zem akmens plāksnes, kura drīz vien saplaisā no uguns, ko saltā ziemā sakūruši klaidoņi, kaps aizaug ar zāli, bet pēc tam dīvainā kārtā pazūd visi viņa rokraksti un vēstules. Visi apstākļi, šķiet, sazvērējušies pret Mol­jēra piemiņu — bet, par spīti visam, tā tomēr dzīvo! Bulgakovs aicina mūs godbijībā noliekt galvas māksli­nieka varoņdarba un mokpilnās dzīves priekšā.

*

Bulgakovs piederēja pie tiem, kurus dēvē par «teātra cilvēkiem». Viņu valdzināja dekorāciju un kulišu smarža, noslēpumainā tumsa, kas mēģinājumu laikā

valda skatītāju zālē, viņš mīlēja aktierus, teātra grezno, svinīgo atmosfēru, bet vairāk par visu pašu skatuves brīnumu — lugu.

«Teātra romānā», pie kura Bulgakovs strādāja laikā no 1936. gada līdz 1937. gadam, savijušās dažādu žanru iezīmes: autobiogrāfiskas atmiņas un spraigs divdesmito gadu Maskavas literātu un mākslinieku dzīves tēlojums, labsirdīga parodija un gudra satīra.

«Teātra romāns», kam rokrakstā dots arī otrs nosau­kums — «Nelaiķa piezīmes», netika pabeigts. Autoru saistīja cits liels darbs — romāns «Meistars un Marga­rita», bet atgriezties pie pamestā manuskripta viņam vairs nebija lemts.

*

Vēstītājā prozā Bulgakovs meistariski risina dzīvu stāstījumu, kurā saglabājas mutvārdu vēstījuma labās īpašības. Viņš nekad necenšas stāstītāju apslēpt, lai lie­lākas ticamības labad atstātu lasītāju vienatnē ar gleznu. Bulgakovs ir pārliecināts, ka nelielajai nosacītībai, kas rodas, autoram atklāti atzīstot sevi par notikumu stāstī­tāju un tēlotāju, piemīt īpaša pievilcība. Viņa valoda, brīžiem zobgalīga un vienkārša kā sarunā, brīžiem dze­jiska, nenonāk pretrunā ar literārajām normām. Tomēr šķiet — vārdi radušies tikai mirkli pirms tam, kad rinda uzrakstīta uz papīra. Lasot skan ausīs stāstītāja balss,- viņš gan nav ar lasītāju iepriekš iepazīstināts, taču pa­stāvīgi atgādina savu klātbūtni: stilā jaušama improvi­zācijas pieskaņa, tieša uzruna sarunu biedram, brīvs, nepiespiests sarunas risinājums, taču tā nav ikdienišķa, nenozīmīga tērzēšana, bet gan saruna ar iejūtīgu un gudru lasītāju, kas uztver sarežģītu domu vienkāršos, ikdienišķos vārdos un spēj atsaukties jūtu mūzikai.

Te jāpiebilst, ka Bulgakova stilam sevišķi raksturīga muzikalitāte. Dažkārt, piemēram, «Baltajā gvardē», var pat diezgan noteikti raksturot melodiju, kas skan kaut kur valodas struktūras dziļumos: brīžiem tas ir senlai- ' cīgs menuets, brīžiem ukraiņu tautas dziesma, brīžiem straujā pieskārienā iekustinātu stīgu ieskanēšanās.

Un beidzot — par Bulgakova humoru. Viegls un da­bisks, biežāk sirsnīgs nekā dzēlīgs, tas iztiek bez spilgta ietērpa, bez kāda atsevišķa vārda apspēlēšanas un ne­pūlas sasmīdināt ar piepešu ērmību. Pašā dzīvē, cilvēku raksturos un uzvedībā ir bezgala daudz jocīga, vajag tikai prast to saskatīt. Bulgakova humora pievilcība meklējama dabiskumā un vieglumā, ar kādu tas iedzirk- stas, brīvs no smagnējas, nogurdinošas asprātības.

Šāds humors diez vai piemitīs nogurušam, dzīves no­māktam cilvēkam. Tajā jaušams liels vitālais spēks, ga­tavība stāties pretī dzīves likstām, neiedragājama ticība tam, ka muļķība, tukša godkāre un banalitāte tiks uzveiktas. Tāds humors palīdz dzīvē pārvarēt apjukuma un melanholijas brīžus, stiprina ticību saviem spēkiem, tuvina cilvēku citiem cilvēkiem.