KALNAGARA PASACIŅAS

Taisni ap to laiku pa lielceļu, kas iet uz BrieŽkalnu, staigāja Kalnugars, un tā kā abu zemnieku sarunas tam izlikā§ pievilcīgas, viņš neredzams soļoja ratiem blakus un visu noklausījās.

Netaisnība Kalnugaru arvien uztrauca, un tādēļ viņš klausīdamies vairākkārt pie sevis norūca: "Ja tik tas mīklas varonis iemaldītos kādreiz manās robežās, tad es viņu smalki sabīdelētu, — es dotu viņam tādupiemiņās zīmi, ka viņš to mūža dienu atcerētos."

Protams, maizniekam patika daudz labāk sēdēt mājā aiz siltas krāsns, nekā ceļot pa kalniem, un tātad Kalnugaram nebija izdevības izdarīt to, ko viņš labprāt būtu darījis.

Bet toffiēr šī lieta viņam neizgāja no prāta..

Kādu dienu maiznieks atkal tupēja savā veikalā, savus cvībakus un kliņģerus sargādams; rokas pār vēderu sakrustojis, tas grieza vienu īkšķi ap otru. Te pie viņa ienāca glīti ģērbies cilvēks un sacīja, viņš esot dzirdējis, ka meistaram vajagot malkas cirtēja, kas sasmalcinātu maiznīcas pagalmā gulošo malku.

—Jā, vajadzētu nu gan,—miltu junkurs atbildēja,—bet kā tad jūs to iedomājušies, jūs taču neesat malkas cirtējs.

— Nē, tas nu gan neesmu, — svešais atbildēja, — mazākais, ne pēc aroda. Es esmu Šveidnicas pilsonis un man nav ar cirvi maize jāpelna, bet man patīk malkas skaldīšana, un pie tam es slimoju ar aknām, un tālab ārsts man to ieteica kā veselīgu vingrojumu svaigā gaisā.

Maiznieks kasīja pakausi, lieta tam izlikās ērmīga.—Tā, tā, patiesi, un juriis pat vēl ir prieks varbūt strādāt šādu darbu.

— Prieks vai neprieks, bet katrā ziņā es strādāšu lētāki kā jelkurš arodnieks.

Skopajam maizniekam tas nu gan bija skaidrs, jo viņš taupīja katru grasi, kur tik varēdams. — Un kādu maksu tad jūs prasītu? — viņš uzmanīgi pētīja.

— Tas atkarājas no tā, cik tur malkas.

—Nu, tur ir taisni piecas asis.— Tas nu gan nav ļoti daudz, ar to būsim ātri galā. Nu tad klausāties, dodat man par algu tik lielu tupēsi malkas, cik es uz muguras varu aiznest, tad es jums visu to krājumu saskaldīšu.

Tik izdevīgu veikalu vēl neviens maiznieka meistaram nebija piedāvājis. Vīpsnādams viņš tālab pieņēma piedāvājumu. —- Kad jūs sāksit skaldīt, tūliņ?

— Nē, tikai rīt, šodien man nav laika.

— Arī labi. — Maizniekam piepeši ienāca prātā doma pietaisīties svešiniekam par draugu un līdz ar to viņa priekšā palielīties, un viņš tālab to uzaicināja ienākt veikala telpai blakusesošā dzīvojamā istabā

, un izdzert ar viņu kopā krūzi siltalus.

Svešais labprāt paklausīja.

Kad abi ienāca meistara dzīvojamā istabā, kur stāvēja mākslīgiem koka griezumiem rotāti soli un skapji, šveidnicietis brīnīdamies skatījās apkārt. — Rē, rē, — viņš teica, — jūs, meistar, dzīvojat lepni, visas šūs skaistās lietas jūs gan esat apsūtījuši no Breslavas? ļglP Ai nē, — maiznieks atbildēja, — viss ir darināts tepat Briež- kalnā; ari te ir izveicīgi amatnieku un, ja tik vien var samaksāt, var dabūt arī še vislabāko.

Pēc brītiņa svešais atvadījās, apsolīdamies rīt taisni sešos būt klāt un sākt skaldīt malku.

Otrā rītā maiznieks gulējā ilgi.

' Bet ārā sētā jau sen dzirdēja būkšķus, un malkas pagales pa gaisu vien lidoja. Omulīgi spilvenos vārtīdamies, miltu junkurs ar patiku klausījās šai troksnī, un, kad viņš beigās ap pulksten desmitiem uzcēlās, viņš nodomāja, ka nu vajadzēs paskatīties, cik tālu svešais jau ticis ar darbu.

Bet, durvis atverot, maizniekam palika aiz bailēm un brīnumiem mute plaši vaļā. Svešais stāvēja sētā, tas bija atrāvis no rumpja savu kreiso kāju un cirta ar to malku, ka šķembeles vien pa gaisu lidoja.

Meistaram no šausmām mati cēlās stāvus.

— Kas tas, ko tas nozīmē, — viņš aizsmacis ar mokām izdvesa. Dieva un visu svēto vārdā, nu jau pats nelabais laikam mājā! Mierā! Apstājieties! Vācieties projām! Ejiet, no kurienes nākuši! Neviena acumirkļa es jūs vairāk negribu redzēt savā sētā!

Bet malkas skaldītājs izlikās, it kā viņš nekā nebūtu dzirdējis. Viņš cirta mundri ar savu stilbu pa resnajiem bluķiem, un nepilnā stundas ceturksnī malka bija saskaldīta. Tad viņš mierīgi un nesteigda­mies ielika kāju atkal gurnā, sakrāva visu saskaldīto malku tupesī, uzņēma to uz muguras, un, negriezdams uz maiznieka kliedzieniem un saucieniem ne mazākās vērības, gāja mierīgi, kā pastaigāda­mies, pa vārtiem laukā.

Maiznieks lauzīja izmisis rokas. Bet viņš nevarēja nekā darīt, jo pats taču labprātīgi bija malkas cirtējam apsolījis par algu tik daudz malka$, cik tas uz muguras varēs

aiznest.

Visžēlīgais," maiznieks murmināja šito nedarbu man gan pats Kalnugars izdarījis. Un tā ari bija.

Kalnugars nolika visu savu milzīgo malkas kravu tā nabadzīgā zemnieka durvju priekšā, kuru maiznieks bija apkrāpis, un nabadziņš nekādi nevarēja izprast, kas vi­ņam piegādājis ziemai tik bagātu > krāj umu kurināmā, viņš to nemaz nebija apsūtījis.

Netālu no Siltavota Milzu kalnos atradās liela zemnieku māja, un še kalpoja kā gājēji jauniešu pāris, brālis un māsa, vārdā Ansis un Grieta. Viņi bija nabaga vaļenieces bērni, kura dzīvoja arī tai pašā ciemā pie kāda zemnieka kā iebūviete. Ansis un Grieta bija labi un čakli bērni, viņi krāja katru grasi un drīz vien jau viņiem bija tik daudz, ka varēja nopirkt, savai nabaga mātei govi.

Domāts, darīts. Viņi izprasījās vienu dienu no saimnieka un nolēma aiziet uz Siltavota loputirgu.' Ceļā viņi apsēdās, lai vēlreiz pārskaitītu savu naudu. Tiešām viņiem bija krietna summiņa, un visi tikai spoži dālderi. Nu viņi sāka šo un to pārdomāt. Vispirms, protams, viņi pirks govi. Vēlāk, kad viņiem būs vēl vairāk naudas, viņi liks izlabot savas māmiņas būdiņu, nopirks gabalu aramzemes, dēstīs ābelītes,' iegādās vistas un zosis, un tā tālāk. Par to viņi ļoti priecājās un domāja, cik daudz labāk tad klāsies viņu māmiņai.

— Un tad vēl,—Ansis pārgalvīgi iesaucās,—kad būs padevusies laba raža un būšu pārdevis daudz labības, eš sev iegādāšu arī kumeļu, un es viņu kopšu un turēšu tik spodru, ka katrs lielgruntnieks acis vien iepletīs un sacīs: "Ka tevi! — tas gan goda zirgs!"

— Neiesāc nekā, kas iet pāri tavai jaudai.

— Ak, kas sev augstu mērķi nespraūž, tas tādu ari nesasniedz!

— Tas gan tiesa, bet augstprātība parādās allaž pirms krišanas. Bāz vien naudu kabatā, un iesim tālāk, citādi mēs nokavēsimies, un labākās govis būs jau pārdotas pirms mēs klāt tiksim.

Ansis iebāza maku kabatā un steidzās māsai pakaļ, jo tā bija pagājusi jau nedaudz soļus uz priekšu. Te, tīri negaidot, izskrēja no meža varens ēzelis ar garu valgu pie kakla.

:—- Allo, vecais draugs, kurp nu tik mudīgi, — Ansis iesaucās, skrēja garausim pakaļ un drīz vien dabūja valga galu rojcā.

— Ej, -— viņš smējās priecīgi, — iesākumam šāds ķēriens jau būtu ļoti labs.

Māsa nāca atpakaļ. — Varens ēzelītis, — viņa sprieda, — bet, diemžēl, viņš nepieder tev, un tālab tu viņu nevari paturēt.— Nē, par nožēlošanu, to nevar, — brālis piekrita, —jo netaisna manta nenes augļus. Bet pelēci vaļā laist es gan nelaidīšu. Paskatīsimies, vai šepat kaut kur nav viņa saimnieks. Ej tu pa labi krūmos un meklē, un es pārlūkošu kreisā pusē mežu.

Tā arī notika. Brālis un māsa meklēja un skatījās, sauca un auroja, bet nebija redzama neviena dzīv$ dvēsele, no kā varētu domāt, ka ēzelis viņa īpašniekam pasprucis.