KALNAGARA PASACIŅAS

To dzirdējis, Kalnugars aizlaidās atkal uz savu kalnumitekli nogaidīt tur, kamēr pienāks nāves soda izpildīšanas diena.

Lai šai starplaikā pakavētu laiku viņš pārstaigāja kalnus krustām un šķērsām. Piepeši viņš pamanīja zem kāda koka jaunu meiteni, kas drūmi lūkojās apkārt, bija atspiedusi galvu uz ceļgala un rūgti

raudāja.Meitene neviļus atgādināja viņam Emmu, kas arī tik bieži viņa pilī bija raudājusi^ .un piepeši viņam pamodās ziņkārība, kādas gan. var bjīt dziļās bēdas, kuras meitene acīmredzot pašlaik cieta. Piepeši bija aizmirsts viņa nolūks cilvēkus tikai izjokot un mocīt. Viņā pamodās pat kaut kas līdzīgs dziļai līdzcietībai un tajā pašā acumirklī

viņš sajuta tieksmi meiteni ieprie- cināt. Tālab viņš ātri vien pārvēr­tās atkal par pilsoni, šai veidā pie­nāca meitenei klāt, un vaicāja viņai, vai viņš tai nevarot kaut kā , palīdzēt..

Ieraugot pilnīgi svešo vīrieti, meitene sākumā izbijās, bet ieskatījusies viņa laipnajā sejā un gaišajās acīs, viņa sāka tam jo ātri uzticēties.

— Ak, mīļais kungs, — viņa runāja, dziļi nopūzdamās, — tas ir skaisti, ka jūs esat ievērojuši manas bēdas, bet man nevar neviens cilvēks palīdzēt, un arī jūs nē.

— Nu, kas zin, varbūt taču.

— Ai, nē! Jo es esmu uzkrāvusi sev grūtu pārkāpumu.

—Tu?

;— Jā, es,— meitenei sāka atkal ritēt lielas asaras, — jo es ne vien esmu nelaimīga, bet ari vēl ļauna, jo es esmu slepkava.

Šāda atzīšanās sacēla Kalnugarā vislielāko izbrīnu, jo viņš nebūt nebija sagatavojies dzirdēt'tik šausmīgas lietas. — Tu — slepkava? — viņš izsaucās, — tu, kas esi vēl tik jauna un izskaties tik nevainīga. Cilvēki jau nu gan no paša sākuma ir ļauni, bet tava atzīšanās man tomēr izliekas mīklaina.

Bēdu nospiestā meitene dziļi nopūtās. — Tad es jums Šo mīklu izskaidrošu, ja jūs tā vēlaties.

— Jā! Nu, stāsti!

— Nu, tad labi! — viņa klusi runāja. — Man bija jaunības rotaļu biedrs, dievbijīgas atraitnes dēls, un mēs bijām kaimiņu bērni. Neviens nebija tik labs un krietns kā viņš, un viņš ari mani no sirds mīlēja. Viņš mani tā mīlēja, ka ieguva arī manu sirdi, un es zvērēju viņam mūžīgu uzticību. Un taču es esmu pie tam vainīga, ka viņš noklīdis uz neceļiem un tagad dabū bēdīgu galu.

Kalnugars brīnījās arvien vairāk. Šis gadījums sāka viņu patiesi saistīt

—Jā, kungs, tā ir, kā es teicu, es esmu viņu ierosinājusi uzbrukt kalnos kādam žīdam un nolaupīt tam naudas maku. Tagad nu Briežķalna pilsētas kungi viņu notvēruši, notiesājuši uz karātavām, un nu viņam jāmirst.

Pie šiem vārdiem Kalnugaram palika savādi ap dūšu, un caur galvu viņam šaudījās visādas ērmīgas domas un pat pārmetumi.

— Tātad tas tevi spiež, — viņš bubināja, — un viss ir tikai tava vaina, vai tas arī patiesi tā ir?

— Diemžēl gan. Benedikss, tā sauc manu jaunības draugu, kad bija izmācījies savu amatu — viņš, zināt, ir drēbnieks — devās pāri kalniem pasauli apskatīties. Atva­doties viņš man teica: — Paliec man, Klāriņ, uzticama. Kad ābeles ziedēs trešoreiz un bezdelījga vīs sa­

vu ligzdiņa trešoreiz, tad es nākšu atpakaļ un mēs dzersim kāzas. Un to viņš man apsolīja, svēti zvērēdams. Patlaban nu jau ziedēja ābeles trešoreiz, un bezdelīga jau trešoreiz bija novijusi savu ligzdiņu. Tad arīpārnāca Benedikss un atgādināja man izpildīt doto solījumu. Bet es yiņam atbildēju vīzdegunīgi, kas t' tu gan tāds esi, un cik tu man vērts; pirms iegādā Sev pilnu maku ar spožiem dālderiem un tad pienāc atkal un vaicā, vai es gribu būt tava sieva?

Par to viņš ļoti noskuma un teica: — Ak, Klāriņ, vai tad tu tikai par naudu un mantu vien domā, vai tad tev auksts zelts izliekas vērtīgāks par uzticamu sirdi? Priekš trim gadiem, kad mēs viens otram zvērējām mīlestību un uzticību, tu gan tā nedomāji. Ak, es baidos, vai tikai kāds bagātnieks tev nestāv prātā, un tālab tu negribi zināt no manis, kas trīs ilgus gadus negrozāmā uzticībā domājis tikai par tevi! — Viņš lūdzās un locījās, viņš cerēja, ka es savas domas mainīšu, bet es paliku pie vienreiz izteikta vārda. Es tev būšu laba, tāpat kā agrāk, Benedikss, es sacīju, bet pirms tev nav pilns maks cietu, spožu dālderu, es tevi negribu redzēt. — Tad viņš grūti nopūtās un atbildēja: — Labi, . kā gribi, tad es atkal došos svešumā, es strādāšu, nabagošu un, ja vajadzīgs — zagšu, es rausīšu naudu visādiem līdzekļiem, un tikai tad tu atkal mani redzēsi, kad būšu nopelnījis algu, kura tevi apmierinās. — Tad viņš man pagrieza muguru un aizgāja sarūgtināts un dusmīgs. Un tā nu viņš t-āgad iedarījis smago noziegumu, no kā viņa sirds būtu ar īgnumu novērsusies, ja es šo sirdi nebūtu saviem ģeķīgiem vārdiem saindējusi.

Svešais pilsonis sakoda lūpas un kļuva domīgs, ļļj Tas taču ērmīgi, — viņš norūca. Bet tad, pret meiteni pagriezies, turpināja: — Un, ja nu tā ir, kā tu saki, kālab tad tu še sēdi un kliedz, un brēc, kad taču ne asaras, ne nožēlas ne tev, ne tavam līgavainim nevar līdzēt.

— Mīļais kungs, — Klāriņa atbildēja,—es gribēju aiziet līdz Briežkalnam un paraudzīt, vai es tomēr vēl kaut ko nevarētu par labu griezt, ko esmu sabojājusi, bet es sabruku zem sava posta nastas, un man vajadzēja zem šī koka palikt nespēkā sēdot un izraudāties!

— Tu gribēji iet uz Briežkalnu, — Kalnugars vaicāja mazliet nedroši, — un labot, ko tu nogrēko­jusies, es nesaprotu, kā tu domā, runā skaidrāki.

Tagad meitene visu smalki izstāstīja, kas vien viņai bija uz sirds. Viņas jaunības draugs saticis nejauši mežā bagātu žīdu, un nu kārdinātājs viņam iedvesis, ja nu viņš žīdu aplaupītu, tad viņam yienā mirklī būtu vajadzīgie dālderi rokā. Viņš tad arī noziegumu patiesi izdarījis, bet jau tajā pašā dienā šausmīgais darbs atklāts, un Benedikss tālab nu notiesāts uz kauna pilnu nāvi. — Ak, — viņa beidzot nopūtās, — man jātiek katrā ziņā Briežkalnā, gribu visu, visu izstāstīt un lūgt sava mīļākā dzīvību žēlot, jo es nespēju ciest tālāk šo dzīvi, apzinoties, ka. aiz manas vainas, aiz manas lepnības viņam jāiet n^vē. Un, ja-man tomēr neizdosies labo puisēnu glābt, tad, mazākais, es gribu ar viņu kopā mirt. - Šis nostāsts atstāja uz Kalnugaru neaprakstāmu iespaidu. Viņš jupās aizkustināts un satriekts, un līdz ar to, likās, it kā lietuvēns viņu žņaugtu. Vai viņš savā spriedumā pārcilvēkiem taču varbūt bija maldījies, spriezdams par viņiem par daudzbargi pēc pirmās, paviršās satiksmes? Vai varbūt taču ne visi viņi bija viltīgi, valšķīgi un ļauni? Vai viņš, dusmodamies uz atsevišķiem cilvēkiem, tomēr nedarīja pāri visai cilvēku ciltij, to ar vienu rāvienu atzīdams par ļaunu un nekrietnu? Piepeši viņš aizmirsa visas atriebības domas un viņš sajuta rui tikai vienīgo vēlēšanos — palīdzēt un griezt atkal par labu visu to, ko viņš savās dusmās bija darījis "ļaunu.

Viņš saņēmās un sacīja meitenei, kas vēl arvien klusi raudāja: — Apmierinies un saņem dūšu. Vēl nemaz nav tik ļauni, kā tev liekas. Vēl nebūs pienācis vakars, kad tavs mīļākais jau būs'brīvs. Rīt pirmajos gaiļos esi nomodā. Tad kāds klaudzinās pie tava loga, un tas būs Benedikss. Bet sargies viņu atkal sarūgtināt un atmet tavu tiepību. Tad zini arī to, tavs mīļākais nav to noziegumu izdarījis, par kuru viņu apsūdz, un arī tu neesi nekā noziegusies, jo tava ietiepība nav viņu pavedinājusi izdarīt kādu ļaunu darbu.