KALNAGARA PASACIŅAS

Tā darbojoties, bija pagājis labs laiciņš un, ja abi gribēja vēl laikā tikt tirgū, tad viņiem bija krietni vien jāpasteidzas. Tad nu viņi nolēma ņemt atradeni līdz, cerībā, ka ceļā varbūt satiks aizmukušā pelēča īpašniēku.

. Ēzelis mierīgi soļoja pie pavadas. Tad Ansim ienāca prātā, ka būtu jauki kāpt ēzelim mugurā un jāt.

— Gri^ciņ, — viņš teica, — paņem tu valgu rokā, es sēdīšos ēzelim mugurā, man ļoti patīk jāt.

Nu viņš uzkāpa ēzelim mugurā un devās tālāk.

Ēzelis labu laiku bija ļoti pacietīgs. Bet tad viņš kļuva stūrgalvīgs, lēca gaisā un spēra ar pakaļkājām, tā ka Ansis tikko spēja augšā noturēties, un Grieta tikai ar mokām varēja saturēt striķi rokā.

— Allo, aile», — Ansis sauca, — kas tev noticis, — un plaukšķināja nepacietīgajam kustonim ar delnu pa kaklu. — Mierā, mierā taču!

Bet ēzelis sāka vēl vairāk ālēties, reižu reizēm iebrēcās: i-aa, iaa! — uņ ērmojās tīri kā traks.

Un tad Ansis, it kā lielu kūleni pa gaisu mezdams, piepeši nokrita no ēzeļa muguras smiltīs tā, ka viņam sāka galva dūkt.

Grieta no bailēm skaļi iekliedzās, — un tad nāca visļaunākais. Valgs pārtrūka, ēzelis lieliem lēcieniem aizskrēja projām un piepeši pazuda, it kā zemē būtu ielīdis.

— Redzi nu, ka augstprātība nāk pirms kritiena, — Grieta ķircināja brāli, — tu gribēji jāt, bet pēc tam blauks! nokriti smiltīs.

—Ciet klusu un paglabā savu gudrību pati sev, — Ansis saskābis atbildēja, nopurinājās un saīdzis vilkās māsai blakus uz priekšu.

Pēc kāda laiciņa viņš pamanīja, ka māsai vēl rokā notrūkušais valga gals. Tas viņu kaitināja. \

— Met to nieku projām! — Viņš dusmīgi iesaucās. — Kam tas vēl vajadzījgs.

— Nē, to es gan nedarīšu, — viņa atbildēja, paslēpdama valga galu kabatā.—Nekā nevajag sviest projām. Visu var kādreiz izlietot, un dažs labs vēlētos, kaut viņam rīt būtu rokā,tas, ko šodien kā nevērtīgu aizmetis projām.

Beidzot abi nonāca Siltavo- tā. Tirgū vēl bija daudz lopu, un drīz vien viņi bija izmeklē­juši kādu brūni raibu govi, ku­ra viņiem patika. Pēc neilgas tirgošanās viņi arī jau vienojās par cenu, un Ansis bāza roku kabatā pēc naudas. Bet kā viņš nobijāsi Maks ar viņa un mā­sas ietaupījumiem bij'a pazudis, uti hebija atrodams, lai vai visas kabatas grieza apkārt.

Ak tavu nelaimi! Abiem jauniešiem kāpa asaras acīs, un govs pārdevējs lādējās, lamājās un kliedza, lai viņi ejot ratā, jo viņš vazaņķiem un blēžiem neļaušot sevi piemuļķot. Troksnis pievilināja ari citus tirdziniekus, un, kad viņi dzirdēja visu traci, tie smējās un sāka pat nelaimīgo brāli un māsu nievāt, tā ka viņiem beidzot vajadzēja apsmietiem klusiņām nolīst pie malas.

Nu sākās ļoti bēdīgs atpakaļgājiens uz māju; Kad viņi nonāca tai vietā, kur ēzelis Ansi bija nosviedis, tie pārmeklēja visus krūmus, cerībā varbūt atrast zudušo naudas maku. Bet viss bija velti

— Tas nav nekas cits kā Kalnugara roku darbs, — Ansis iesaucās. — Nu die', es gribētu, lai šis nekrietnais zellis nāktu man še tūliņ pretī! Tad gan es viņam parādītu, kn Šādus jokus ar mani nevar ~ dzīt. Un, ja cīņā man ari būtu jāpadodas un viņš man apgrieztu sprandu, — vienalga. Es nevaru pārciest, ka mums jāierodas pie māmiņas tukšām rokām.

— Brālīt, neapgrēkojies, — māsa nopūtās. — Varbūt Kalnugars mums gribējis dot tikai labu pamācību. M ūsu nodomi lidoja par daudz augsti. Mums vajadzēja apmierināties ar to, ka bijām jau tik laimīgi, ka spējām beidzot nopirkt māmiņai govi.

Ansis neteica ne vārda, lai gan sajuta, ka māsai bija taisnība. Beigās viņi nonāca savā ciemā, bet viņi neiedrošinājās māti āpmeklēt, un gāja tūliņ pie sava saimnieka turpināt parasto darbu.

Grietā steidzās kūtī govis slaukt, un Ansis uzkāpa kūtsaugšā kapaiņus griezt.

Bet šodien viņam nekas nevei­cās. Kad viņš mazliet kapaiņu bija sagatavojis un iebēris kurvī, un gri­bēja to ņemt uz pleciem, pārtrūka pat vēl nesamā josta.

Viņš skatījās, vai neesot kur kāds striķa gabals, ko jostu salāpīt,

bet tāda nekur neredzēja. Tad viņam iekrita prātā, ka Grieta varbūt varēšot viņam izpalīdzēt.

— Grieta, — viņš tālab sauca, — Grieta!

— Ko tu, brālīt, gribi.— No kūts atsaucās māsa.

— Vai tev ēzeļa valga gals vēl ir kabatā?

— Ir.

— Tad pasniedz mah viņu augšā.

Pāris viegliem lēcieniem Grieta jau bija pie brāļa kūtsaugšā, un, kad viņa redzēja, kas par lietu, viņa gribēja palīdzēt brālim salāpīt nesamā kurvja jostu.

Bet, ērmīgi, likās, ka striķa gals neesot nekam derīgs. Viņš bija ciets kā tērauds, un no viņa nekādi nevarēja savilkt mezglu, un, kad kaņepāji nolobījās, striķis iekšpusē vizuļoja un mirdzēja kā pati saule.

—Kas tas?—Ansis izbrīnījies iesaucās.—Jā, kas tad tas?—arīGrietagudroja. Un, tuvāk aplūkojot, izrādījās, ka striķis bija iekšpusē sagriezts no tīra zelta pavedieniem, un pārsteigtie un izbrīnījušies jaunieši saprata, ka negaidot viņu rokās nākusi manta, kurai .tūkstcjjškārt vairāk vērtības hekā pazaudētajam naudas makam.

Kas nu bija priecīgāks un laimīgāks par viņiem! Nu viņi varēja H izvest savus cēlākos nodomus.

Drīz pēc tam viņi atstāja saimnieka dienestu, pārbūvēja viņu mātes būdiņu par brangu māju, nopirka dažas govis, cūkas, vistas un zosis, un āri zirgu, ,un dzīvoja turpmāk laimīgi un mierīgi ar savu māmiņu.

Ansis uz laiku laikiem ievēroja Kalnugara doto pamācību, un ne-

kad vairs augstprātība viņam neli­ka krist..'

Un par jāšanu viņš savu mūžu vairs negribēja ne dzirdēt.

Pirmajos laikos, ar cilvēkiem iepazīstoties, Kalnugaram bija gadījušās dažādas nepatikšanas, un tālab viņš Uģus gadus dzīvoja vienatnē zem kalniem, zemes dziļumā. Viņš bija saīdzis un dusmojās par cilvēkiem un visiem, kas dzīvoja zemes virsu. Beigās taču viņam atkal gribējās redzēt augšpusi. Savu apgabalu apskatīdams, viņš novēroja, ka zeme top arvien vairāk apdzīvota, ka visur nākušas klāt jaunas pilsētas, pilis un ciemi, un tad viņš dusmīgi izsaucās ar savilkto dūri cilvēku mājokļiem draudēdams: "Nelaimīgais tārpu dzimums! Tu tur lejā sāc arvien bezkaunīgāki rīkoties; mani.tu piekrāp un kaitini ar saviem stiķiem un niķiem, par to es tev gan rājdišu, un tālab es tevi trenkāšu uh mocīšu, kamēr tev mati celsies stāvus, dzirdot par darbiem, ko spēj vēl izdarīt gars, kas mājo kalnos."

Tikko viņš ar šiejņ vārdiem bija savas dusmas izgāzis, kad tuvumā bija dzirdamas cilvēku balsis. Trīs jauni amatnieki ceļoja pār kalniem, un drošākais no viņiem kliedza nemitīgi: "Kalnugars, Kalnugars, tu meiteņu zaglis, nāc jel lejā uti parādies mums."

* Šie vārdi sacēla Kalnugarā nāvīgas bailes, jo viņi tam atgādināja kādu vecu notikumu, kurā viņam bija izgājis diezgan bēdīgi ar kādu princesi Emmu. Tātad šis nepatīkamais gadījums bija jau visiem ļaudīm zināms, un tie "pat.iedrošinājās viņu apsmiet un saukt viņu zobgalīgā vārdā! Viņš vai plīsa no dusmām un uzbudinājuma.

Kā Vētra viņš plosījās un skrēja pa mežu, un gribēja mesties nebēdniekam virsu, lai apgrieztu viņam sprandu, bet tajā pašā acumirklī viņam iekrita prātā, ka šāds nedarbs varētu nākt zināms visā apgabalā, ar to visi ceļotāji būtu atkal no kalniem aizdzīti un tad viņam nekad vairs nebūtu izdevības cilvēkiem atriebties. Un tā viņš grieza tikai zobus, kas skanēja kā egļu čīkstēšana, un palaida nebēdnieku šoreiz vaļā.