KALNAGARA PASACIŅAS

KALNAGARA PASACIŅAS

Redakcija «Klips» Rīgā, 1992.

Izmantot» 1930. gada izdevniecības «-Grāmatu draugi» izdevuma «Kalnugara pasaciņas» Reiņa Dievkociņa redakcijā

«Kalnugara pasaciņas» ©.Redakcija Klips» Rīga, 1992. Mākslinieku Aleksejs Kirilovs Redaktore Zaiga Dotka

Reiz Zeidenē dzīvoja labsirdīgs aldans. Viņš arī bija uzņēmis pie sevis mājā agri miruša laulāta pāra divus palikušos bērnus un deva viņiem apģērbu un pajumti. Lai bāriņi nebūtu pilnīgi liekēži, tiem, protams, vajadzēja šur tur saimniecībā palīdzēt. Bet viņi to darīja labprāt un bija savam labdarim no sirds pateicīgi. Tas nu gadījās toreiz, kad slavenais karavadonis Vallenšteins ar sava vārda spožumu un briesmu darbiem pildīja vai visu Vāciju, un taisni kādā siltā jūnija mēneša vakarā ciema krogistaba bija pilna ļaužu. Bija ieradušies cilvēki no Līgrucas, Glogavas, Breslavas un starp tiem ari vecs invalīds no Siltavotiem.

Tas vispirms sāka stāstīt savus kara piedzīvojumus, kā viņš kāvies pie Lācenes, kā viņi kopā ar Vallenšteinu bez panākumiem aplenkuši jūras cietoksni Strālzundi un kā viņš tagad esot laimīgs, ja, mazākais, pussakropļots varot pavadīt savas mūža dienas dzimtenē.

Pēc tam viņš sāka stāstīt dažādus notikumus no kalniešu dzīves un beigās pacienāja savus klausītājus ar visādiem nostāstiem par vareno kalnu valdnieku.

—Jā gan, — viņš beidzot piemetināja, — tas dažu labu piejokojis, bet dažam arī darījis labu. Un kas tik to lietu pareizi prot, tas ar viņa palīdzību viegli var tikt pie naudas un mantas.

Nu visi ieklausījās.

— Piemēram,—stāstītājs turpināja, — kam patika un pietiekoši daudz drosmes, tam tikai jāiet Jāņu naktī Kalnugara puķu dārzā un jānoplūc tur pāris Laimesvīriņu, kuri taisni to nakti zied, tad plūcējam pietiks visam mūžam! Bet diemžēl kurš katrs to nevar izdarīt. Tas var būt tikai cilvēks, kam laba sirds, un kurš ir tīrs un nevainīgs kā bārabērns.To dzirdēja arī abi aldara audžubērni, Feits un Līze, un tajā pašā acumirklī ari zēnam iešāvās prātā: "Kā būtu, kad tu parīt, Jāņu naktī, uzkāptu kalnos un noplūktu kādus no tiem Laimesvīriņiem? Tad tev un māsiņai klātos labi, un mēs varētu bagātīgi atlīdzināt mūsu labdarim par visu, ko viņš mums laba darījis."

Puisēns nevienam nestāstīja par savu nodomu, bet Jāņu vaka­rā viņš slepeni izlavījās no mājas un devās augšup kalnos.

Kad viņš pa ceļam nonāca pie alus tirgotavas, kura ari pirka alu Zeidenē, tirgotavas īpašnieks stāvēja veikala durvis.

— Kurp iesi, Feit? — viņš zēnam uzsauca.

— Augšā kalnos, — mazais atbildēja.

— Nu, ienāc tad mazliet iekšā un iebaudi kaut ko; būsi taču ejot izsalcis.

Zēns labprāt paklausīja uzaicinājumam, un, pie galda sēžot un tiesājot viņam pasniegto maizi un sieru, viņš izstāstīja saimniekam savu nodomu.

Saimnieks sabāza rokas kabatās un smējās: — Nu, tad laimīgu ceļu. Es gan tādam Laimesvīriņu spēkam neticu, bet nu, nekas, kad tu tam tici, izmēģini roku.

Pašlaik veikalā bija tikai viens vienīgs viesis, kāds žīds no Opelnas, kas, ar paunu apkārt staigādams, piedāvāja ogļdegiem kalnos savas preces. Viņu sauca par sarkano Jankeli un viņš bija apkārtnē labi pazīstams.

. Paēdis zēns teica laipnajam saimniekam ardievas un devās atkal ceļā.

— Nu, lai šonakt izdodas!

Gājiens bija skaists. Zvaigznes spulgoja un mēness mirdzēja kā liela, gaiša acs pie zilajām debesīm. Viegla vēsmiņa kustināja vecās egles, un dažbrīd iebrēcās kāds naktsputns. Uz priekšu soļojot, Feits piepeši sadzirdēja aiz muguras soļus, un, atpakaļ atskatījies, redzēja, ka viņam seko vīrs ar garu bārdu un paunu mugurā. .

Tas bija paunu žīds Jankelis.

— Ņem mani līdz, žīds uzsauca mazajam. — Tu steidzies uz kalnu kunga puķu dārzu; man arī uz to pusi iešana. Tad mums abiem kopīgs ceļš. Man tur tāda maza darīšana. — Pie tam žīda sejā pavīdēja viltīgs smaids.

Jo viņš bija labi ievērojis, ko puisēns saimniekam bija,stāstījis un tūliņ tam bija ienākusi galvā prātīga doma, ka viņam, žīdam, šis gadījums jāizmanto. Tādu veikalu, kur tik viegli varēja naudu pelnīt, viņš, kā rūdīts veikalnieks, nedrīkstēja palaist garām. Ar abām rokām viņš plūks Laimesvīriņa stādus, un pēc tam viņam varbūt arī vairs nevajadzēs skriet elšot un pūšot no ciema uz ciemu un uzspiest zemniekiem savus krājumus.

Feitam nebija ko iebilst pret pavadoni. Viņi soļoja tālāk, augstāk un augstāk kalnos.

Apakšā ielejās sāka skanēt vakara zvani. Kad Feits ieklausījās saldās maigās skaņās, viņš apstājās, noņēma cepurīti no galvas, un pa paradumam skaitīja savu vakara lūgšanu. Sarkanais Jankelis protams par tādām lietām nedomāja bet pa to laiku pārlika cik pa šo laiku nopelnīšot un priecīgi rokas berzēdams klusībā viltīgi nosmējās.

Nu abi bija sasnieguši Kalnugara puķu dārzu. Ai kāds tur bija skaistums. Tūkstošiem puķu ziedēja un izplatīja brīnišķīgu smaržu.

ar vienu lēcienu žīds jau bija pļavā- un kārīgiem pirkstiem sāka raut neskaitāmus

Laimesvīriņa stādiņus. Vairāk, tikai vairāk, — visas kabatas viņam jau bija pilnas.

Tad piepeši no pļavas vidu stāvošas klints aizmugures iznāca slaida auguma sirmgalvis, garu, sudrabbaltu bārdu, pastiepa pavēloši pret sarkano Jankeli labo roku un sauca skaļā balsī: "Mierā!"

Sarkano Jankeli pārņēma briesmīgas bailes; visi locekļi tam sāka drebēt un viņš stāvēja pļavas vidū kā taustāma ļauna apziņa.

Bet Feits pienāca mierīgi vecajam klāt, noņēma cepuri un teica pazemīgi: — Mīļais kungs, vai jūs man neatļautu noraut divus laimesvīriņa stādus?

Sudrabbārdis laipni palūkojās puisēnā, uzlika roku uz viņa brūnajām cirtām un vaicāja: — Tu gribētu divus Laimesvīriņa stādus? Kādēļ tad taisni divus?

—Vienu māsai un vienu pats sev,—Feits atbildēja,—jo es esmu dzirdējis, ka Laimesvīriņa stādi nesot laimi. Tad mums abiem ar māsu vairs nevajadzētu būt par nastu mūsu labajiem audžuvecākiem, un, ja mums patiesi ietu labi, mēs tad varētu viņiem atlīdzināt, ko viņi mums laba darījuši.

Pār sirmgalvja vaigu pārlidoja kā gaišs stars. Viņš noliecās, saplūca veselu pušķi meklējamo puķu un sniedza to Feitam. Viņš piebāza tam vēl visas kabatas pilnas un piekodināja: — Aiznes to visu mājā, bet pieraugi, ka tev kas nepazūd! Feits priecīgi pateicās vecajam, bet tas smaidīdams pateicību atraidīja.

Tad vecais pagriezās pret paunu tirgotāju un vaicāja īsi un asi: — Kas tu tāds esi, un ko tu še meklē?

— Ko es meklē, — žīds sāka stostīties, — save laime es meklē, jo es esme nabage cilvēke, kam grūt pelnīt save maize gabale.

— Necienīgais, — gars pukojās, — tu gan domā, ka manas balvas še ir priekš tādiem kungiem kā tu? Projām no šejienes; laime, kas še zied, ir veltīta tikai nevainīgiem bāreņiem.

Lai gan žīdam vēl stilbi drebēja no bailēm, bet viņš taču negribēja tūliņ jau rikšot projām, jo, tā viņš domāja, kas man jau vienreiz rokā, to vaļā vis nelaidīšu.— Esat žēlīge, stingrais kungs, — viņš sāka tielēties. — Tikai bārabērniem, jūs sakāt, šī laime smaide. Ir es esme bārabērne. Ir nomirusi man nelaiķe tēte, kad man bije tikai desmit gade, un no tiem laikem…

Bet vecais neļāva viņam runāt. Viņš sadusmojies sagrāba to aiz rīkles un kliedza:.— Nožēlojamais melis, nekrietnais tēviņš! — un nosvieda viņu dziļā aizā. To redzot, Feits pārbijies noslīga ceļos un sāka lūgt Dievu.