KALNAGARA PASACIŅAS

Sieva raudāja par savu nelaimi, ka vai sirdij vajadzēja lūzt. Kilijanam, protams, tas ļoti ķērās pie sirds, ' bet viņš mierinājās, kā nu varēdams: — Pacieties nu vēl, Līze, man vēl ir pāris stipru roku, un debesīs vēl mīt Dievs. Kad mums tikai kāds iesākumiņš būtu, kaut vai simts dālderu, man netrūktu uzņēmības mūs visus celt uz kājām, iepērkot mazu mājiņu labi tālu no ļaunā kaimiņa. Aiz kalniem tev dzīvo bagāti brālēni, kuriem mājā guļ maisiem naudas. Es gribu aiziet pie viņiem, izstāstīt mūsu bēdas un viņus lūgt aizdot mums pret procentiem tik daudz, cik mums nepieciešami vajadzīgs.

—Ai, mīļais vīriņ,—sieva atbildēja, — es šaubos, vai tev izdosies; mani brālēni nav nekad par mani rūpējušies, un nabaga radiniekus jau tā kā tā neviens nepazīst un negrib pazīt.

-— Bet es tomēr iešu, — Kilijans uzņēmīgi atbildēja, — es it kā sajūtu, ka mans gājiens nebūs veltīgs un ka es atradīšu palīdzību.

Tanu viņš devās ceļā un pēc divām dienām nonāca tai vietā, kur dzīvoja bagātie brālēni. Deviņi vilki! No viņu staļļiem, šķūņiem un ēkām jau no tālienes varēja redzēt, ka šiem ļaudīm pāris riekšavas dālderu bijušas nebijušas.

Tas Kilijanam iedvesa jaunas cerības, viņš gāja pie pirmā radinie­ka iekšā un pieklājīgos vārdos iz­teica savu vajadzību. Bet tikko Kilijans ar savu stāstu bija ticis tik tālu, zemnieks kļuva rupjš un bez­kaunīgs, un kliedza: Laukā, man

nav ne graša, ko dot badmirām un sliņķiem! — Pie otra radinieka neveicās labāki. —- Rauj tevi kociņš, tas kliedza, un trešais pat teica, ka viņš uzrīdīšot Kilijanam suņus, ja tas tūliņ nevākšoties laukā no mājas.

Neviens no viņiem pat tik daudz neapžēlojās, — piedāvāt nokusušajam radiniekam naktsmāju vai pasniegt riecienu maizes.

Gluži nošļucis, Kilijans griezās atpakaļ uz māju. Ko nu? Kur rast palīdžībii, kā gādāt maizi sievai un j bērniem? Sirds viņam kļuva grūta, un viņam likās, ka Dievs un visa pasaule viņu atstājuši. Pamazām uznāca nakts, un tā kā viņam citur nebija naktsmājas, tad vajadzēja pārgulēt kādā šķūnī. Lai gan ļoti nokusis, viņš tomēr nevarēja iemigt. Rūpes par savējiem viņam nedeva nTiera un visādas domas šaudījās pa galvu.

Piepeši viņam ienāca prātā, ko ļaudis runāja par kalnu valdnieku. Ka viņš bieži vien mokot un spīdzinot cilvēkus, bet ka viņš dažam labam esot arī palīdzējis.

Viņš gan zināja, ka Kalnugaru nedrīkst saukt viņa palamā, un, ja to tomēr darīja, tad varēja sagaidīt belzienus un duņķus. "Bet," Kilijans prātoja, "kas priekš manis ir pāris zilumu ādā, ja tikai es kalnu valdnieku varētu dabūt redzēt, ar viņu parunāties un viņam izsūdzēt savas bēdas."

Tālab viņš jau laikus izlīda no savas paslēptuves, pielika rokas pie lūpām un sauca pilnā balsī: "Rāceņskaiti, Rāceņskaiti!"

Tajā pašā acumirklī jau arī stāvēja viņa priekšā milzīga auguma vīrietis, ugunssarkanu bārdu un zvērošām acīm; tas atgādināja ogļdeģi un vicināja labā rokā milzīgu ogļu maisāmo kruķi, it kā viņš ar to gribētu nosist bezkaunīgo zobotāju.

Kilijans raudzījās bezbailīgi parādībai sejā. — Atvainojat, cienījamais Rāceņskaita kungs, — viņš pazemīgi runāja, — ja es jūs varbūt godinu neīstiem vārdiem, bet es cita vārda nezināju, paklaus&ies, ko es jums teikšu. Pēc tam jūs ar mani varat darīt, kas jums patīk!

Kalnugars tūliņ redzēja no balss, kādā runāja viņa priekšā stāvošais zemnieks, un no viņa bēdu sagrauztā, grumbainā vaiga, ka viņam nebija darīšana ar cilvēku, kas grib viņu tīšām kaitināt jeb izzobot, bet ka tam kaut kas ļoti spieda sirdi, un tas ar uzticību griezās pie viņa pēc palīdzības.

Kalnugara dusmas tūliņ pārgāja, un īistenībā tā bija tikai izlikšanās un nebija nopietni domāts, kad viņš tomēr Kilijanam vēlreiz uzkliedza, vai tad šis nezinot, ka p^to pārdrošību, saukt viņu tādā vārdā, Kilijans esot beigts un pagalam.

— Kungs, — Kilijans atbildēja, — ne aiz pārgalvības es to darīju, bet grūtu bēdu spiests. Ne aiz paša vainas esmu nonācis postā. Tālab gribēju jūs lūgt aizdot man simts dālderu pret parastajiem likumīgiem procentiem. Pēc trīs gadiem, tik tiešām, kā es gribū būt godīgs cilvēks, es jums visu atdošu.

Gars savilka pieri grumbās. — Nelga, — viņš sacīja, — ko tu par mani domā. Es neesmu nekāds augļotājs, kas pret procentiem aizdod naudu. Ej pie saviem cilvēku brāļiem un aizņemies no tiem, cik tev vajaga. Bet mani laid mierā.

Dziļi nopūzdamies, Kilijans nu izstāstīja, ka viņš pie cilvēkiem palīdzības neesot atradis. Un, ko viņš teica, tas skanēja tik sirsnīgi un godīgi, ka nostāsts Kalnugaru aizkustināja un tas kļuva pielaidīgāks. Pie tam Kalnugaram patika, ka zemnieks ne vien no viņa nebaidījās, bet gan sajuta paļāvību.

Kilijanam runājot, Kalnugara seja kļuva arvien draudzīgāka, un, kad tas bija pabeidzis stāstīt, viņš pavēlēja, lai Kilijans tam seko.

Pēc tam viņš to veda cauri mežiem uz kādu nomaļu ieleju, kur klinšu sienas pacēlās stāvu gaisā. Pēdfei viņi pienāca pie kādas alas, kurā valdīja melna nakts un no kuras bija dzirdams ērmīgs troksnis. "Še iekšā!" gars sauca nelaipnā balsī.

Kilijanu līdz pat sirds dziļumiem pārņēma bailes, un viņš manīja, ka mati viņam ceļas stāvus. Kalnugars jau dažu labu piekrāpis, tā viņam ienāca prātā, kas gan tevi še sagaida. Bet viņš gāja tomēr droši tālāk. Šausmīgi še nu gan bija. Bija dzirdama briesmīga šņākšana, it kā lieli ūdensblāķi kristu bezdibenī, un, jo dziļāki viņi soļoja kalna iekšienē, jo šaurākas palika klinšu sienas.

Kilijans atviegloti uzelpoja, pamanīdams tālumā mazu, zilu liesmiņu kustamies, un beigās kalna velves kļuva platākas un izveidojās par plašu klinšu zāli augstiem griestiem, no kuriem karājās lejup

dzelzs lāpturis neskaitāmiem zariem. Taisni zem lāptura stāvēja lielisks vārāmais katls, līdz malām pilns cietiem, spožiem dālderiem.

Tur tik bija, ko redzēt! Kilijanam no pārsteiguma vai sirds apstājās pukstēt.

— Ņem, cik tev vajaga, — viņš dzirdēja Kalnugara balsi. — Daudz jeb maz, tas man vienalga, tikai izraksti man parādzīmi, tik tu nu māki rakstīt.

Tagad Kilijans noskaitīja sev taisni simts dālderu, neviena vairāk un neviena mazāk, un iebāza savu daļu kabatā. Kalnugars, likfis, nemaz neievēroja, cik viņš paņem, bet, sānis nogriezies, tas izņēma no kāda klints iedobuma rakstāmlietas.

— Tā, tagad uzraksti parādzīmi.

Zemnieks paklausīja, un, cik jau nu labi spēdams, uzrakstīja un sniedza parādāmi savam labdarim, kurš rakstu tūliņ ieslēdza lielā kastē.

— Tagad ej, — Kalnugars pēc tam teica, — izlieto savu naudu saprātīgi, bet nepiemirsti, ka tu esi mans parādnieks. Un ievēro labi, kur ir ieeja ielejā un šo klinšu aiza. Pēc trim gadiem tu man visu atmaksā ar prc5centu procentiem. Un to labi ievēro, ka es esmu ļoti stingrs aizdevējs, un, ja tu neturēsi vārdu, tad es savu naudu piedzīšu ar bardzību un pat ar varu.

Kilijans svēti nosolījās izpildīt savus pienākumus, izteica augstsirdīgajam devējam vēlreiz savu sirsnīgāko pateicību par sniegto palīdzību un gāja tad projām. Un, pirms viņš spēja labi apskatīties, jau viņš atradās uz klaja lauka.

Kilijanam visā viņa mūžā vēl nebija tik viegli un patīkami ap sirdi bijis kā tagad. Nu atkal viss būs labi! Un kā viņš tagad strādās un izlietos naudu lietderīgi, lai tikai spētu kārtīgi izpildīt savu solījumu.

Metās jau vakars, kad viņš.nonāca savā būdiņā. Visi seši bērni skrēja viņam pretim un sauca: — Vai tu mums maizi pārnesi, tētīt? Kālab tu liki mums tik ilgi badu ciest?