KALNAGARA PASACIŅAS

Vecā dusmas, likās, bija norimušas, viņš pienāca laipni Feitam klāt, paņēma viņu aiz rokas un izveda no kalnu gravām uz lielceļa, noglaudīja vēlreiz viņam vaigus un tad piepeši pazuda.

Zeidenes alusdarītavā pa to laiku valdīja liels uztraukums, — kur gan palicis Feits, — jo visā mājā viņš nekur nebija atrodams. Tālab visi priecājās redzot viņu atkal veselu un mundru pārnākam un pārnesām pilnas rokas un kabatas Laimesvīriņu.

Vienu daļu no tiem viņš dāvināja savai māsai, aldarim un viņa sievai. Bet kas aprakstīs visu mājinieku izbrīnu, kad viņi otrā rītā pamanīja, ka visas šo košo stādu lapas un ziedi bija pārvērtušies tīrā, spožā zeltā!

Aldaris pārdeva zelta lapas tirgotājam, ieņemto naudu paglabāja bāreņiem, un, kad viņi bija pieauguši, tos ar pilnu tiesību varēja uzskatīt par visbagātākiem cilvēkiem ciemā.

Visu savu mūžu Feits neaizmirsa, ko viņš Kalnugara puķu dārzā piedzīvoja un kā kalnu kungs so­dīja mantkārīgo pauninieku.

Kādā ciemā dzīvoja zemnieks, kuram bija viens vienīgs dēls — Kuncis, un netālu no viņa mājas atradās kāda nabaga rokpeļņa būdiņa, kuram arī bija dēlēns — Fricis. .

Abi puisēni bieži rotaļājās kopā un arī labi satika, lai gan patiesībā abi pēc dabas un rakstura bija ļoti dažādi. Kuncis, bagāta zemnieka dēls, bija allaž saīdzis un arvien dusmojās par to, ja kādam kaut kas bija, kas Kuncim nepiederēja. Turpretim Fricis, kuram gandrīz vēl nekad nebija kurpju kājās bijis un kuram vajadzēja ēst sešreiz nedēļā sausu maizi tālab, ka viņa vecāku mājā par pavāru bija Bads,—Fricis bija allaž priecīgs un labā omā un viņam visur vēl smaidīja spoža saule, kur citi kunkstēja, ka tur esot tikai tumša ēna.

Kādreiz ciemā bija gadatirgus. Krogā spēlēja muzikanti, bagātie zemnieki bija katrs kāvis cūku, un katrā mājā cepa raušus. Pat Friča māte šodien nebija taupījusi olas, miltus un cukuru. Fricis ziņkārīgi noskatījās, kā māte mīcīja mīklu un priecājās, ka arī viņš dabūs savu tiesu.

Gadatirgus dienā māte viņam tiešām nogrieza lielu gabalu rauša un iebāza vēl kabatā dažas ripiņas naudas, lai viņš tirgū sev varētu kaut ko nopirkt.

Fricis nu jutās bagāts kā ķēniņš un priecīgi izskrēja uz ciema lielceļa. Viņš gribēja doties uz tirgus laukumu un tur varbūt pamēģi­nāt laimi kādā teltī, kur kauliņus met.

, Ejot gar kaimiņa māju viņš pamanīja Kunci uz sliekšņa sēžam. Tam bija rokā pilns maks ar sīknaudu, kuru tēvs tam bija dāvinājis, un laiku no laika viņš naudas gabaliņiem ļāva slīdēt uz akmeņa sliekšņa. Un, naudas gabaliņiem tad klusi skanot un tinkšķot, pār Kunča allaž saīgušo ģīmi pārlidoja viegls smaids:

—Panāc drusciņ šurp,—Kuncis sauca, Frici ieraudzīdams, — un paskaties, kas man ir. Te ir nauda un tā visa ir mana

— Ai, bet tad tu gan varēsi šodien daudz ko nopirkt.Kuncis nicīgi iesmējās. — Tik muļķis es nu gan nebūšu, es visu naudu krāju, ne grasi neizdodu. Un, kad es būšu liels, es nopirkšu tādu zemnieka māju, ar kuru mana tēva māju nevarēs ne salīdzināt.

— Dari vien tā, — Fricis piekrita, — bet man arī ir nauda. — Pie tam viņš izvilka no kabatas savas pāris naudas ripiņas un rādīja tās rotaļu biedram.

Tas zaimojoši savieba seju. — Vesels grasis, ko par to var dabūt!

—Nu, zemnieka māju jau nē, bet varbūt piparkūkas vīriņu, un, ja es to dabūšu, tad es tev arī došu no viņa kādu gabaliņu.

Tanī pašā laikā pa ceļu nāca ratiņu stūmējs. Tas bija vecs, nespēcīgs vīrs, un ratiņos iejūgtais suns āri izskatījās diezgan nožēlojams, un tikko spēja pavilkt smagi piekrauto pajūgu.

Suns acīmredzot negribēja vairs tālāk iet, un tālab vecais apsēdās uz kāda akmeņa. Arī nodzītais suns nolikās garšļaukus un sāka smilkstēt.

— Vai nabaga lopiņš slims? — Fricis jautāja, ratiņu stūmējam tuvodamies. Tamēr Kuncis mudīgi paslēpa savu naudas maku kabatā.

— Ne slims, — vecais atbildēja, — tikai noguris un izsalcis!

— Nu, tur es varu līdzēt, — Fricis piedāvājās, nolauza gabaliņu no mātes dotā rauša un sāka suni barot, un drīz suns bija apēdis visu rausi līdz beidzamai drusciņai.

— Tu gan esi krietns zēns, — vecais sprieda, — varbūt tu apžēlotos ari par mani. Mani moka neizturamas slāpes, bet man nav ne graša kabatā, ko nopirkt sev kausu alus.

— Tur var atrast padomu, — Fricis smiedamies iesaucās. — Raug' še, man divās naudas. Tās es jums dāvinu, — un pie tam viņš pasniedza vecajam naudas gabalus.

To redzēdams un dzirdēdams, Kuncis saviebās un ieskrēja mudīgi mājā. Vecais to pamanīja un vaicāja Fricim, kālab viņa draugs tik ātri aizskrējis.

— Ai, lai viņš skrien. Dot viņš jums tā kā tā neko nedotu. Tas jau nevar ne no graša šķirties, viņš visu savu naudu krāj, lai vēlāk varētu nopirkt lielu zemnieku māju!

— Un ko tad tu par savām naudām gribēji notirgot? —Es? Tā īsti sakot—piparkūkas vīriņu. Tomēr bez tāda ar* var pietikt. Nauda ir labāk izlietota, kad,jūs varat atspirdzināties ar malku svaiga dzēriena

— Bet, ja nu es gribētu ko izdzert, tad tev manim jāparāda ceļš uz viesnīcu. Jo es Še esmu sveSnieks un nepazīstu ciemu.

— Ai, to labprāt darīšu, — Fricis piedāvājās un cilpoja priecīgi ratiņiem blakus.

Te satrūka striķi, kuros suns bija piesiets, un tas, tikko juzdamies svabads no važām, kā vējš aizskrēja pa ieju projām.

— Vai manu, vai! — vecais sāka vaimanāt un gribēja steigties bēglim pakaļ. Bet Fricis lūdza viņu velti nepūlēties. Gan jau suns atnākšot atpakaļ. Pagaidām viņš, Fricis, vilkšot ratiņus. Tad viņš saņēma ilksi un vilka un staipījās, kamēr sviedri plūda pār visu miesu.

Kad vecais bija iegājis viesnīcā, pielīda ari Kuncis un izzoboja Frici, ka tas atdevis savu rausi suņam un naudu vecajam ratiņstūmējam. — Tu taču esi īsts ģeķis, — viņš teica nicinoši, — tik muļķīgi es nebūtu darījis!

— Nu, kas tad ir, — Fricis atteica, — man nabaga vecā vīra bija žēl, un man tikai sirds sāp, ka nevarēju viņam vēl vairāk palīdzēt.

. Kuncis,- plecus raustīdams, aizgāja projām. Viņš bija ļoti saskai­ties. Tā kā Fricim naudas vairs nebija, viņš nevarēja arī nopirkt piparkūku vīriņu, un tā Kuncim ari nebija vairs cerību dabūt no viņa to gabaliņu, ko draugs bija apsolījis. Bet kārums pēc šī gardu­ma Kuncim bija tik liels, ka viņš nolēma pirkt pats par savu naudu kādu meduskūku.

Viņš jau piegāja pie kūku bodes un kārām acīm apskatīja plaši iz­klāstītās mantas, un lai gan, taisnī­bu sakot, sirds viņam sāpēja, ka jāizdod naudai, viņš taču nopirka skaistu, ar cukuru apkaisītu brugakmeņa veida piparkūku.

Viņš tūliņ lika kūku pie mutes, bet tikko tas gribēja gabaliņu nokost, zobi noklakšķēja tukšā gaisā, un, lai kā viņš nemēģināja gardumu satvert, tas it kā aizbēga no viņa lūpām. Tad viņš sadusmojās un kliedza tirgotājam, ka tas esot viņu apkrāpis, lai dodot citu kūku. Bet tirgotājs nemaz neklausījās, un, kad Kuncis kļuva arvien drošāks un uzmācīgāks, tirgotājs iekrāva beigās tam pa ausi un iztrenca viņu no veikala.

Ratiņu stūmējs noskatījās visu šo notikumu pa viesnīcas logu, un, likās, ka šis joks viņu uzjautrina, jo viņš vairākas reizes skaļi iesmējās redzot, kā Kuncis kampa, bet taču nesasniedza to, ko gribēja.

Arī daži citi ciema zēni bija redzējuši šo notikumu un nu zobojās par Kunci, kad tas, lūpu uzmetis, saskaities aizgāja projām. Neraugoties uz visu to, Fricim bija Kunča žēl, viņš gribēja tam steigties pakaļ un viņu mierināt, bet tajā acumirklī vecais iznāca no viesnīcas un lūdza Frici, lai tas parādot viņam ceļu uz Viksnāju, kur viņam vēl šovakar jātiekot. ^.