KALNAGARA PASACIŅAS

Kilijans un viņa sieva saskatījās. __

Viņiem nebija grūti izprast, kā pirksts te darbojies. Nākošā dienā

viņi brauca atpakaļ uz dzimteni un dzīvoja tur pārticībā un mierā, ka­mēr nenomira.

Pēc ogļdeģa Stefana slimības, kad viņš vairs tikai ar kruķiem varēja staigāt, viņa mājā klājās bēdīgi. Visur rēgojās trūkums un mājas tēvs bija ļoti nospiests. Viņš.allaž bija gādīgi rūpējies par savu sievu. Bet tagad saimniecība gāja arvien vairāk uz leju, un nebija arī nekādas izredzes, ka apstākļi varētu uzlaboties. Jo tiklab ciema vecajam ganam, kā ari no tuvās pilsētiņas atsauktajam ārstam trūka padoma, kā uzlabot Stefana veselību.

Kad viņš kādreiz sildījās saulītē savas mājiņas priekšā un sēri lūkojās uz mežu, kur viņš agrāk tik rosīgi bija strādājis, tam pienāca klāt sieva Ilze un sacīja:

— Mīļais, labais vīriņ, nebēdājies nu tik ļoti.

— Labā sieviņ, — slimnieks atbildēja, — kā tad es varētu priecāties? Mana beidzamā stundiņa taču vairs nav tālu, un, par miršanu domājot, man sirds paliek jo grūta tālab, ka es zinu, es atstāju tevi še kā atraitni bez apgādības.

— Nesāpini nu, tēt, savu sirdi ar tādām domām, — sieva mīlīgi atbildēja, — kas zina, vai viss vēl negriezīsies par labu un vai palīdzība mums nav tuvāki, kā mēs domājam.

Ko nu, no kurienes mēs varam gaidīt palīdzību, — slimnieks nopūtās, — man dažbrīd ienāk prātā, kā pat Dievs mūs ir aizmirsis!

— Negrēko nu, tēt.

— Negribu grēkot, bet sirds tik grūta, ka nespēju izsacīt.

Abi apklusa un, katrs savām domām mocīdamies, raudzījās vakara krēslā.

Viņiem kādu laiciņu tā sēžot, tie pamanīja jaunu meiteni pa lielceļu šurpu nākam. Nācēja bija īsta skaistule. Uz rokas viņai bija nastiņa un meitene likās krietni nogurusi.

Viņa pienāca abiem sēdētājiem klāt un bailīgi vaicāja, vai tie nevarot pasacīt, kur še ciemā dzīvojot ogļdeģis Stefans.

:— Es pats tas esmu, — viņš atbildēja. , Tad meitene krita tam ap kaklu, nolieca galvu uz viņa pleca un raudāja elsodama. — Tad jūs esat mans mīļais mātes brālis. Saņemat tad manas mīļās māmuliņas, kas bija jūsu māsa, beidzamās labdienas; pagājušo sestdien viņa nomira.

— Es tevi no sirds sveicinu, — Stefans atbildēja. — Es gan pats dzīvoju nabadzībā un trūkumā, bet, ja tu gribi pie manis palikt, es, cik nu vēl spēdams, gādāšu, ka tu atrodi še jaunu dzimteni.

Māmiņa Ilze arī apsveicināja jauno radinieci laipniem vārdiem un vaicāja, kā viņu saucot.

— Zuzīte, — meitene atbildēja, — un simtu, simtu paldies, ka jūs solāties mani paturēt pie sevis. To jūs gan nekad nenožēlosit, jo es gribu jūs no sirds mīļot un jūs kopt, un aptecēt, cik labi vien mācēdama.

Tagad nu meitene pastāstīja par savas mātes beidzamām dienām, un ka cietsirdīgi cilvēki pēc viņas nāves atņēmuši bārenei visas mantas, un ka viņai neesot vairāk nekā, kā pāris lietiņas, kuras viņa sainītī atnesusi sev līdzi.

Ar Zuzītes atnākšanu maizes rieciens ogļdega būdiņā gan kļuva vēl plānāks kā agrāk, bet tomēr līdz ar viņu bija ieradies nabadzīgajā miteklītī arī prieks un gaisma. Zuzīte pašaizliedzīgi kopa mātes brāli un bija ari lizes mātei mazajā saimniecībā ar laipnību visur pie rokas.

Kādu dienu Zuzīte aizgāja mežā salasīt žagarus, lai ziemā būtu ko dedzināt. Viņai tā strādājot, netālu no viņas atskanēja dziesma, kuru, cik manāms, kāda spēcīga vīrieša balss skandināja svaigajā rītā. Viņa apstājās darbā un raudzījās, kur īsti atrodas dziedātājs. Tad no biezokņa iznāca gara auguma vīrietis, pēc izskata spriežot, — zāļu lasītājs, un. stāstīja, ka viņš tirgojoties ar dziedinošām salvēm un. veselības zālēm. Vai viņai arī tādu nevajadzētu? > ^ -

— Vajadzētu gan, — viņa atbildēja, — bet es neticu, vai jums tur kastē būs kaut kas noderīgs manam nabaga slimajam mātes brālim. Viņš gan ilgāku laiku ir gaudens un vāčguļo^Bet, ja jūs viņam varētu līdzēt, es jums labprāt atdotu to visskaistāko, kas man pieder: Sudraba naudas gabalu, ko man krusttēvs dāvināja.

Vīrietis viņu laipni uzskatīja. — Varbūt es varēšu tev tomēr palīdzēt, neatņemot nemaz tev tava rotas dāldera. Saņem nu tikai savu žagaru saini un ej mājā! Es iešu tev līdz uh apskatīšu slimnieku.

Abi nonāca Stefana mājā. Istabā ieejot, Zuzīte vispirms sakārtoja mātes brāļa guļasvietu un izgāja atkal tūliņ laukā, viņa gribēja atnest pienu un maizi, lai svešo mazliet pacienātu.

Kad viņa bija izgājusi no istabas, zāļu krājējs vaicāja Stefanam, vai tā esot viņa meita.

— Nē, mana meita viņa nav, bet manas māsas bērns, bārene no Bohēmijas, bet viņa ir paklausīga un laba, un mēs viņu esam iemīlējuši kā savu miesīgu bērnu.

Svešais sāka slimnieku izmeklēt. Apvaicājās, kur viņam sāpot, aptaustīja viņa locekļus, un teica, ka viņam kastē esot kāda zālīte, kurai piemītot sevišķas dziedināšanas spējas. Zuzītei ienākot atpakaļ istabā, svešais viņai pasniedza šo zālīti, pamācīdams noplaucēt to vārošā ūdenī, un ar novārījumu mazgāt tad mātes brāļa, locekļus, tad viņam palikšot labāki.

Zuzīte iekūra tūliņ pavardā uguni, uzvārīja ūdeni, uzlēja to zālītēm un izdarīja visu tā, kā svešais bija mācījis.

/ Kad Zuzīte un Stefans nu apvaicājās, cik viņiem laipnajam palīgam jāmaksā par padomu un palīdzību, tas-smaidīdams atraidīja jelkādu maksas piedāvājumu. To- mēr viņš vēl negāja projām, bet palika pie galda sēžot un noraudzījās ar labpatiku, kā Zuzīte istabiņā veikli saimniekoja, spodrināja podus, slaucīja putekļus, un, kad tas bija padarīts, sāka tīrīt rācejjus.

Pēc kāda laiciņa Ilzes māte, kas arī bija ienākusi istabā, vaiGājāļ Zuzīte arī protot vērpt.

— Ai nē, diemžēl, to es nepro-

tu.

— Labi, tad es to tev ierādīšu, — sieva atbildēja, atnesa ratiņu un ierādīja meitenei, kā jāvērpj.

Svešais uzmanīgi novēroja sie­

vietes darbā. Tad viņš sacīja: — Jums vēl ir vecu laiku ratiņš. Ar to vis daudz linu nevar savērpt, esmu izdomājis jaunu ratiņu, ar kuru daudz labāk veicas. Es jums pēcpusdienā viņu atnesīšu. Man apgabalā vēl šis tas darāms, bet pret vakaru ēs atkal atnākšu un atnesīšu jums, ko apsolīju.

Tad viņš atvadījās un aizgāja.

Saule jau rietēja, kad svešais atnāca otrreiz. Padusē viņam bija balta koka vērpjamais ratiņš, un vainags ratiņu rotāja smalku linu kodeļa, apsieta ar zilu lentu. \ To ieraugot, Ilzes māte acis vien iepleta, jo tādu ratiņu viņa vēl nekad nebija redzējusi.

Svešais uzstādīja ratiņu, pieaicināja Zuzīti un parādīja viņai, kas jādara. Ai, cik jautri griezās ratiņš un cik ātri pildījās spole ar diegu.

Ilze nevarēja vien nobrīnīties un atzina, ka ar tādu ratiņu vērpt ir tikai rotaļa, un darbs tikai prieks.

Zuzīte ātri saprata, kā jāstrādā.

kā

— Es dāvinu»tev šo ratiņu, — svešais sacīja. — Vērp uzcītīgi,

darbs tev nesīs svētību. Par diegu pircēju es rūpēšos. Es pazīstu kādu diegu tirgotāju, kas maksā par labu vērpumu visaugstākās cenas. To es atsūtīšu. Tagad nu atkarājas tikai no tevis, vai jums mājā būs sausa maize vien, vai kas vairāk.Pārsteigtās meitenes pateicību svešais laipni,'bet noteikti atraidīja. Tad viņš atvadījās, aizsoļoja uz meža pusi un drīz nozuda.

Nu Zuzīte sēdēja pie sava skaistā ratiņa no agra rīta līdz vēlam vakaram, vērpa un vērpa, un bija' brīnums, cik daudz sakrājās diegu, un vēl brīnišķīgāki bija, ka kodeļas lini nemaz nebeidzās. Katru svētdienas rītu ieradās diegu tirgotājs un nopirka visu nedēļas vērpumu.