KALNAGARA PASACIŅAS

Pēc īsa laiciņa arī slimniekam palika labāki. Sāpes izzuda, locekļi kļuva atkal lokani, un jau pēc pāris nedēļām viņš varēja celties no gultas..

Lai būtu darbs, viņš no koka sāka izgriezt ratiņu pēc parauga, ko svešais bija Zufcītei dāvinājis. Tas gan neizdevās tik košs kā svešinieka dāvinātais, bet tomēr bija ļoti glīts un izrādījās arī, ka viņš ļoti labi lietojams.

Nu vairs nebija trūkums mājā, un galdā parādījās pat gaļa vairāk kā vienreiz nedēļā, un dažbrīd bija azaidā pat pienā vārīts rīss ar cukuru un kanēli.

Varēja pat jau sākt domāt par to, vai nenopirkt Zuzītei, kura līdz šim bija gulējusi zemē uz salmu maisiņa, kādu gultiņu.

Tālab Ilzes māte devās kādu dienu uz pilsētu nopirkt gultu. Bet, apvaicājoties tirgotavā par gultas cenu, viņa vai sastinga bailēs, kad tirgotājs viņai to pateica.

Tik daudz naudas viņai makā nebija, un viņ^ tālab sacīja tirgotājam, ka viņai šis pirkums, vēl jāpārdomājot un viņa atnākšot vēlāk.

Piepeši kāds viņu uzrunāja: — Labdien, labdien, Ilzes māt! Jūs gan gribat Zuzītei kaut ko nopirkt? Uzskatīdama ciešāki viņai priekšā stāvošo vīrieti, Ilze priecīgi pārsteigta pazina viņā zāļu lasītāju, kas tās audžumeitai bijā atnesis skaisto ratiņu.

Priecīgi viņa saķēra zāļu lasītāja roku un pateicības pilnu sirdi stāstīja viņam, cik labi viņiem tagad mājā klājoties, un ka viņiem piegriezušies laime un;svētība.

Vīrietis klausījās viņas stāstā, daudzkārt palocīdams piekrītoši galvu. Lai viņā aiznesot Stefanam un Zuzītei daudz mīļu labdienu; gan viņš pats būtu kādreiz pie viņiem aizgājis, bet .arvien neiznākot laika. Bet par piemiņu, ka šodien sastapušies, Ilzes kundze lai ņemot šo nieciņu. .Un pie tam svešais ielika viņai kaut ko rokā.

Pirms Ilze'atjēdzās svešajam pateikties, tas jau bija pazudis. Gribēdama nu pārliecināties, ko viņš tai iedevis, viņa, priecīgi pārsteigta, redzēja, ka tur bijā taisni tik daudz naudas, cik tirgotājs prasīja par gultu. .

Nu viņa gultu nopirka un priecīgu sirdi nesa to uz mājvietu pie tirgus laukuma. Par laimi viņa še satika jauno zemnieka puisi Krišjāni, kas arī bija no viņas ciema un kas labprāt apsolījās uzlikt gultu uz saviem ratiem un nogādāt to viņu mājiņā. Drīz pēc tam pajūgs ripoja mājup.

Pajūgam piebraucot, Zuzīte sēdēja durvju priekšā un vērpa. Kad jaunais zemnieks viņu ieraudzīja, viņš bija ļoti pārsteigts par meitenes piemīlību un viņš nodomāja pie sevis: "Ja man būtu mājā tik skaista, jauna sieva un pie tam tik uzcītīga, tad gan būtu* skaisti?"

Bet viņš nevarēja ilgāk kavēties un ar Zuzīti sarunāties, jo saimniecība mājā gaidīja rīkotāju. Tomēr visu nedēļu glītā meitene viņam.neizgāja no prāta. Tā pienāca svētdiena.

Kad Stefans, Ilze un Zuzīte tikko bija pabeigoši pusdienas maltīti, kāds klaudzināja pie durvīm, un, mājiniekiem atsaucoties "lūdzu", istabā ienāca Krišjānis.

Viņa spožās acis gan it kā raudzījās pa istabu apkārt, bet patiesībā viņas redzēja allaž Zuzīti. Un nebija pagājusi ne stunda, kamēr Krišjānis bija pārkāpis Stefana slieksni, kad jaunais puisis jau vaicāja Zuzītei, vai tā gribot Viņa sieva būt.

Patiesi iepriecināta un juzdamās ļoti pagodināta, ka tik brašs un turīgs saimnieks tīko pēc viņas, Zuzīte teica nosarkdama "jā", kad tikai viņš esot ar mieru, ka viņas audžuvecāki nākot viņai līdzi jaunajā dzļvē un varot tur pavadīt bezrūpīgas vecuma dienas.

' Līgavainis tūliņ bija ar to mierā, un tagad ogļdeģa būdiņā valdīja prieka un laimes pārpilnība.

Tagad Zuzīti skumdināja vēl tikai tas, ka viņa nevarēja savam līgavainim nekā atvest līdzi pūrā, pat neviena audekla gabala. Jo viss, ko viņa līdz šim bija nopelnījusi, bija atkal izgājis, uzlabojot saimniecību.

Par to noraizējusies, viņa kādu dienu atkal sēdēja durvju priekšā un mudīgi ducināja savu ratiņu. Te neviļus ēna aptumšoja viņas kājas, un, augšup paskatīdamās, viņa redzēja diegu tirgotāju viņai priekšā stāvam.

Vislabākos novēlējumus, līgavas jaunkundzi — Tas teica, viņai roku sniegdams. — Es vakar dzirdēju pilsētiņā} cik ļoti tevi laimes māmiņa apveltījusi. Lai tev nākošā laulības kārtā allaž klātos labi! Man būtu tikai viens lūgums. Pieņem no manis mazu kāzu dāvaniņu. Es viņu jau noliku priekšna- mā. Un nu sniedz man vēl vienreiz roku un paskaties manī labi sirsnīgi. Jo veco diegu tirgotāju tu šodien redzi pēdējo reizi.

Zuzīte sniedza viņam roku un juta, ka viņš sirsnīgi atbild viņas maigo spiedienu, bet viņa nepa­spēja ne pateikties, ne jel vienu vārdu izrunāt, kad tirgotājs jau bija nozudis.

Ziņkārīga, ko gan viņš tai priekšnamā nolicis par kāzu dienas piemiņu, viņa izgāja no^ istabas. Tur stāvēja sakrauti seši lieli baķi vissmalkākā linu audekla, un virsējam baķim bija piesprausta zīmīte ar uzrakstu: "Uzcītīgajai Zuzītei".

Sirsnīgi priecādamās, viņa pieaicināja arī Stefanu un Ilzi, kuri nevarēja vien nobrīnīties par diegu tirgotāja bagāto kāzu dāvanu.

Ilzes māte aptaustīja atkal un atkal smalko linu drānu, un beidzot noteica, ka laipnais dāvinātājs laikam nemaz nebūšot bijis īsts diegu tirgotājs, un viņai tā vien liekoties, ka tas būšot bijis pats varenais kalnu kungs, kas še līdzi darbojies.

Drīz pienāca kāzu diena. Ciemā ilgi nebija redzēts cēlāks laulājamais pāris kā Zuzīte un glītais Krišjānis ar savām jautrajām, brūnajām acīm un cirtainiem matiem, un ļaudis ar labpatiku noskatījās viņos, kad tie gāja pie altāra.

Mācītājs turēja aizkustinošu runu, kas visām sievietēm ievilināja asaras acīs, un salika tad saderināto rokas kopā, iesvētīdams viņu laulību. Jaunajam pārim no baznīcas iznākot, tiem tuvojās zāļu lasītājs un sarkstošai līgavai, puķu pušķi pasniegdams, sacīja: — Laime un svētība lai tevi allaž pavada. Tu esi dievbijīga un čakla, un tavā sirdī mājo pazemība. Tie ir sievietes visskaistākie tikumi. Kamēr tev būs šie tikumi, šīs puķes nenovītīs un laime tevi neatstās. -

Pēc tam viņš sniedza arī Krišjānim roku sacīdams: — Esi allaž savai sievai mīļš un labs, jo viņa ir tikpat vērtīga kā tu.

Tikko viņš to bija izrunājis, viņa stāvs izzuda gaisā. Klātesošie pārsteigti saskatījās.

— Tas bija Kalnugars, — kāds vecs vīrs 'nospriedaļ — viņš un nekas cits!

- Jā, Kalnugars,čukstēja viens otrs.

Un pāriesi, Kalnugars, vērodams krietnu un nevainīgu cilvēku ciešanas, bija pārvērtis nabadzīgās ogļdega būdiņas postu klusā laimē un gaišg priekā, Kalnugars, kas drīz zāļu lasītāja, drīz diegu tirgotā- ja veidā bija kāpis pār šīs būdiņas

Ratiborā daudz gadus atpakaļ dzīvoja tris Žīdi:

sarkanais Iciks, līkais Mendels un garais Samuels. Viņi tirgojās no rīta līdz vakaram, sarausa ļoti daudz naudas, apkrāpa visus cilvēkus ar mazvērtīgām precēm un kā aizdevēji bija cietsirdīgi un nežēlīgi pret tiem, kas viņiem palika parādā.

Tālab viņus ļoti ienīda ne vien paši ratiborieši, bet arī pie apkārtnes zemniekiem viņiem nebija laba slava un sūrošanās par viņu stiķiem un niķiem nekad neaprima.

Kalnugaram šāda žīdu rīcība jau sen bija apriebusies, jo viņš visu dabūja zināt, kas notika viņa apgabalā, un tālab viņš nolēma dot viņiem vienreiz krietnu mācību.