KALNAGARA PASACIŅAS

Kad šie trīs, kas gandrīz arvien visi kopā ar savām paunām siroja apkārt, vienreiz nonāca Milzu kalnos, Kalnugars pieņēma muižtura veidu un nostājās viņiem ceļā.

Muižturis izrādījās lepni ģērbies un bija pielicis pie jostas varenu naudas somu. Kad žīdi viņu ieraudzīja, tiem tūliņ iešāvās prātā doma, vai ar Šo kungu, kas pie tam likās ļoti turīgs, rievarētu taisīt kādu krietnu veikalu.

Tālab vispirms līkais Mendels pielavījās muižturim klāt un vaicāja: — Kas ko pārdot?

— Nē, ko pārdot nav nekā, bet es gribētu šo to pirkt.

Mendelam tāda valoda ļoti patika, un ne mazāk viņa biedriem. Tie sāka ieteikt viņam savas preces, un ne vien to, — viņi vēla arī tūliņ savas paunas no muguras, taisīja viņas vaļā un izklāstīja viņu saturu muižtura'priekšā.

Tie bija lakati, bikses, naži, dzirkles un vēl simtiem citu lietu, no kurām nevienas nebija tādas, kurai nebūtu kāds aizluzums, plīsums jeb cits kāds grūtāk pamanāms trūkums.

Kalnugars visu apraudzīja, vēroja un pārbaudīja, un tad noprasīja vairākas reizes, vai šis un tas priekšmets esot ari lietderīgs,

— Smalka lieta, — Mendels tad parasti iebrēcās, — vislabākais no labākā, kas tik vien atrodams visā apkārtnē.

— Visā zemē jūs nekur nepirksit tik iabu preci, kā pie manis, — Iciks blēja, paceldams pie tam gaisā kreklu, kas bija tik plāns un tik slikti austs, ka caur viņu spīdēja cauri tuvākie koki un krūmi. Un kur nu vēl garais Samuels, tas svēti zvērēja, ka viņam esot tikai pirmā labuma preces, uņ viņš patiesi līdz šim vēl neesot nevienu apkrāpis.

' Muižturis mierīgi noklausījās žīdu apgalvojumos un zvērastos, un neuztraucās ari, kad dzirdēja bezkaunīgi augstās cenas, Jco žīdi par savām precēm noprasīja. Viņš turpretim gan palocīja šad un tad galvu un teica, ka manta viņam esot pa prātam, un viņš paņemšot visu viņu krājumu.

Ai, kā nu žīdi vīpsnāja, smieklus valdīdami, un braucīja bārdas, vēl jo vairāk, kad pircējs tiem visu samaksāja spožos zelta gabalos, kas bija lielāki un smagāki nekā parastā vietējā zelta nauda.

Ļoti apmierināti, žīdi tagad tecēja ar savām tukšajām paunām tālāk, smējās sirsnīgi par lepno muļķi, kuru viņi tik pamatīgi piemānījuši, un vēlējās, kaut jel viņi katru dienu varētu tā tirgoties.

Ne vien savas panckas viņi izgrūduši par pārmērīgi augstām cenām, tā viņi savā starpā apspriedās, bet saņemtie zelta gabali ari esot tik smagi, ka no viņiem varot atgriezt krietnas malas un dukāti nezaudēšot savu vērtību.

— Ir taču labi, ka vēl pasaulē ir tādi vientiesīgi, — Mendels sprieda, acis mirkšķinādams.

— Vai tas lai nebūtu labi? — Iciks piebalsoja, — un pie tam tas nelga izturējās tā, it kā viņš kaut ko saprastu, kas laba prece, kas slikta. — Ari garais Samuels dzina to pašu vagu, un atkal un atkal apgalvoja, ka pasaulē tas labi ierīkots, tur blakus viltīgi gudriem žīdiem dzīvojot arī muļķīgi muižturi.

Tā sarunādamies viņi beidzot nonāca kādā vientulīgā kalnu viesnīcā. Se viņi pieprasīja istabu, aizslēdza durvis, izvilka savus naudas makus un izbēra viņu saturu uz galda. Ne tikai tālab, lai pamielotu acis ar spožo zelta gabalu spīdumu un tos no jauna pārskaitītu, bet, lai .tos apgrieztu, kā viņi mēdza rīkoties ar visiem dukātiem, kas nāca viņu pirkstos.

Sarkanais Iciks tad nu izvilka nazi, paasināja to pie zābaka zoles un pārliecinājās vai tas pietiekoši ass.

Jā, nazis bija kļuvis ļoti ass! Ar to varētu pat matu pārgriezt, tātad varēs pataisīt zelta gabalam malu krietni vien mazāku. Bet, kad viņš-piedara nazi pirmajam dukātam, asmens izskrēja naudai pa vidu cauri, pāršķēla to uz pusēm, un viena pūse noripoja no galda zemē.

'Uj, vai! — Iciks izbijies iebļāvās, — kas tā par. liets? Bet^cik ātri viņš arī neliecās lejup, cik rūpīgi arī nemeklēja pa grīdu, atšķeltā dukāta puse nebija vairs atrodama-

Ar otro, trešo un ceturto zelta gabalu, un tā līdz pat beidzamam — viņam klājās tāpat. Par to viņš ārkārtīgi uzbudinājās, raudāja un kliedza, bet ko tas līdzēja — zaudēto ar to vairs nevarēja dabūt atpakaļ.

— Dod man to nazi, — līkais Mendels tagad Sacīja uzņēmīgi, — tu esi par daudz neveikls, es parādīšu, kā tas darāms. Viņš paņēma vienu no saviem zelta gabaliem pirkstu galos, bet, kad viņš tam piedūra nazi — gāja tāpat kā Ici- kam, arī viņam aizlēca pusdukāti no rokas projām kā blusas.

— Kur nu ir mana peļņa, kur

— labais veikals, — viņš kliedza. — Es esmu izputināts cilvēks, kāda nelaime, kāds zaudējums!

Tagad garais Samuels gribēja izmēģināt roku un domāja lietu iesākt gudrāki kā viņa ticības biedri. Viņš nolika sev priekšā uz galda stikla plāksni, izvilka no kabatas vīli un gribēja ar to iet spožajiem, dzeltenajiem skritullšiem uz ādas.

Bet arī viņam neklājās labāki kā viņa abiem draugiem. Tikko viņš naudas malai pielika vīli, kad vīle ieskrēja naudā daudz dziļāk, nekā viņš bija nodomājis, un tas notika ne vien pie pirmā zelta gabala, — visi dukāti, kurus viņš gribēja paārstēt, dabūja tādas pat rētas. Tie nu bija tik nejēdzīgi apstrādāti, ka neviens viņus vairs neņemtu pretim.

Pārskaities viņš saviebās un norūca savā garajā bārdā ļaunu lāstu.

Tomēr mazs apmierinājums Samuelam palika. Novīlētās zelta drumsliņas, kas rūpīgi bija sakrātas uz stikla plāksnes, — tās vēl varēja izmantot, un tātad viņš varēja justies laimīgāks nekā sarkanais Iciks un līkais Mendels.

t Samuels slaucīja uzmanīgi zelta putekļus kopā, bet, ak vai!—pu­tekļi pielipa viņam pie pirkstiem un rokām, un nebija vairs nost dabūjami ne ar kādu rīvēšanu, ne slaucīšanu.

Tātad viņš nu arī bija tāpat piejokots kā abi viņa biedri, un, ar Kalnugaru tirgodamies, viņi bija daudz vairāk zaudējuši, nekā pelnī­juši. Tiem sāka aust tumša nojauta, ka blēdība sev allaž rīkstes griež, un ka ir kāda noslēpumaina vara, kas atmaksā katru netaisnību. Ari bagātais muižturis viņiem vairs nelikās tīri ikdienišķs, un katrā ziņā jau ne muļķīgs.

Kad Ratibofā cilvēki ieraudzīja garā Samuela. apzeltītās rokas, tie sāka pilnā kaklā smieties, un no tā laika dēvēja viņu par Zeltpirksti jeb Zeltroci.

Bagātu maiznieku ir daudz, ber ne mazāk ir arī skopu. Viens tāds reiz dzīvoja Briežkalnā, Silēzijā; kliņģerus un vegus viņš allaž cepa drusciņ mazākus nekā cienījamā un gudrā pilsētas valde nolēmusi, un visādi citādi mēģināja mānīt ļaudis, kur un kā tik vien varēja.

Kādu dienu nabadzīgs laucinieks atveda viņam vezumu malkas. /Bet, kad nonāca* līdz samaksai, maiznieks negribēja lauciniekam maksāt norunāto cenu, bet ar visādām ierunām v dn strīdiņiem novilka viņam veselu guldeni. Zemnieks lūdzās un sūrojās, un atgādināja, lai taču bagātais maiznieks bīstoties grēku un neatraujot zemniekam to, ko pats apsolījis, bet tad miltu junkurs kļuva rupjš un kliedza:

— Nekāda runāšana, ja neesi ar to mierā, ko tev dodu, krauj savas pagales atkal vezumā un ved viņas mājā.

Bet nabaga vīrs to nekādi nevarēja darīt. Viņš bija zaudējis veselu dienu darba, nodzinis savu zirgu un lauzis ratus, bet bez naudas mājā braukt nekādi nevarēja. Jo viņam vajadzēja iepirkt sēklas labību, lai varētu apstrādāt-savu tīrumu, un tātad bija taču labāk saņemt kaut ko, nekā braukt mājās tukšā.

Par netaisno atvilkumu ļoti noskumis, zemnieks brauca pa vakara krēslu mājup. Pilsētā viņš bija sastapis kaimiņu no sava ciema un paņēmis viņu savos ratos līdzi. Tas sēdēja viņam pajūgā blakus, un tam nu viņš izstāstīja savu nelaimi.