KALNAGARA PASACIŅAS

Nākamā krustceļā šis amatnieks atvadījās no saviem biedriem un devās uz savu ceļa mērķi Briežkalnu. Bet nemanot viņam sekoja Kalnugars, lai uzzinātu viņa dzīvokli, ka vajadzības gadījumā varētu viņu tur atrast. D,abūjis zināt, ko gribēja, Kalnugars devās atpakaļ savos kalnos, bet ceļā viņš satika bagātu žīdu, kurš arī gāja uz Briežkalnu. Kalnugaram tūliņ iekrita prārā, vai viņš fidu "nevarētu izlietot par savas atriebības ieroci.

Acumirklī viņš pārvērtās par jauno amatnieka puisi un piesitās žīdam.

Abi sāka triekt un it piemānot viņš noveda žīdu no ceļa meža biezoknī. Piepeši viņš saķēra žīdam aiz bārdās, iemeta Viņam pāris reizes pa pakausi, norāva viņu gar zemi, atņēma tam maku, kas bija pilns naudas un rotaslietu, deva viņam vēl krietnus kājas spērienus un atstāja Sdu pusdzīvu tajā pašā vietā guļot. •

Labu laiku pēc tam žīds atkal atžilba, kunkstēja un vaidēja pusbalsī, bet neiedrošinājās saukt pēc palīdzības, baidīdamies, ka laupītājs neatnāk atpakaļ un viņu galīgi nenobeidz.

Te piepeši žīdam pienāca klāt kāds Jabi ģērbies pilsonis un vaicāja tam puslīdzcietīgi, puszobgalīgi, kas tad ar viņu esot noticis un kas viņu tik nežēlīgi apstrādājis.

— Gvaltes, lautine, — žīds kunkstēja, — mane aplaupij, mane site, es esme pagalēm kā muse,

— Bet taču nepavisam pagalam, — pilsonis runāja pasmiedamies, — jo es vēl nekad neesmu dzirdējis, ka miroņi vēl var kliegt un runāt.

Tajā pašā laikā viņš palīdzēja žīdam piecelties kājās, deva viņam dzert no pudeles, kas viņam bija līdzi, uzveda viņu uz pareiza ceļa un aizveda pat līdz Briežkalnam, un, proti, uz to pašu viesnīcu, kurā bija apmeties jaunais amatnieka puisis.

Žīdam trūka vārdu, ko pateikties, un jo vairāk tālab, ka šķirotiespilsonis ielika viņam saujā krietnu dzeramnaudu; viņš piesolīja savam labdarim vēl ļoti labus un ienesīgus veikalus un iegāja tad viesnīcā.

Tikko viņš bija atvēris durvis, kad žīdam aiz bailēm un pārsteiguma iepletās mute. Ko viņš tur redzēja? Starp citiem kroga viesiem omulīgi uri mierīgi sēdēja pie sava vīna kausa tas pats bezkaunīgais laupītājs, kurš viņam kalnos mežā bija atņēmis visu naudu un viņu pašu līdz nāvei piekāvis; un laupītājam blakus uz sola gulēja pat somiņa, kurā viņš bija noslēpis savujaupījumu.

Pirmā acumirklī viņš gribēja, skaļi kliegdams, mesties jaunajam cilvēkam virsū, lai atņemtu tam savu ■ mantu, bet tūliņ viņš atminējās laupītāja smagās dūres, un tālab viftš vispirms nogāja uzmanīgi pie malas, skrēja tad uz tiesu un, skaļi brēkdams, izstāstīja tur, kāda nelaime viņam notikusi, un zvērēja, Mozu un praviešus piesaukdams, ka viss tas, ko viņš sakot, esot skaidrākā patiesība.Uz to tiesnesis pavēlēja ataicināt no viesnīcas amatnieku un vest viņu tiesas priekšā.

Nabaga zēns drīz vien atradās stingrā tiesneša priekšā.

— Kas tu esi, — tiesnesis tam stingri noprasīja, -— un kā tevi sauc?

— Par Benediksu, — tas atbildēja, — esmu godīgs drēbnieka zellis…

: __ Gvalt, r— žīds spiedza, mētādamies ar rokām pa gaisu, — vines esot ģodīges, vines ir laupītajes, slepkaves, zagles!

— Mierā, žīd, — tiesnesis viņu apsauca un griezās pie jaunā amatnieka, prašņādams, no kurienes viņš esot un ko viņš še Briež- kalnā meklējot.

. —Ēsmu no Libenavas, tiesneša kungš, un domāju še meistara atrast darbu.

Tiesnesis savilka pieri un iekā­sējās.'

— Tas žīds še saka, tu esot vi­ņam mežā uzbrucis, viņu piekāvis un aplaupījis, — viņš runāja, Be-

nediksu stingri uzlūkodams, — ko tu par to teiksi?

— Ka tas ir meli un nekrietns apvainojums, — Benedikss iesau­cās spulgām acīm, — līdz pat šim acumirklim es savā mūžā neesmu šo žīdu redzējis, ne vēl viņu aplaupījis.

Tiesas istabā sanāca daudz ļaužu un starp tiem arī tas pilsonis, kas žīdu bija atvedis uz Briežkalnu, un* visi nu ziņkārīgi raudzījās gan uz jauno amatnieku, gan žīdu un tiesnesi.

— Kā tad tu savu nevainību pierādīsi? — tiesnesis stingri jautāja.

—Ar savu labo apziņu! Pārmeklējiet mani, pārmeklējiet visu, kas

pie manis atrodams, un, ja jūs tur atradīsit kaut vienu grasi, kas nav mans un nav godīgi pelnīts, tad…

Tiesnesis pamāja, lai viņš klusē. Pēc tam viņš pavēlēja atvērt jaunekļa somiņu un pārbaudīt saturu. Atrada drēbes, kurpes un kreklus, un piepeši arī kādu lietu, kurai žīds uzklupa kā vanags laupījumam un, skaļi ķērkdams, turēja augstu gaisā.— Mans maks, māna nauda, mani dārgakmeņi! Un tas vēl liedzas, šis zaglis, šis laupītājs, — viņš ķērca visspalgākā balsī.

Benedikss stāvēja pie tiesas galda kā pērkona ķerts. Kā šis maks varēja rasties starp viņa lietām, kā žīda manta bija tikusi viņa somā? 4 — Bezkaunīgais nebēdni, — tiesnesis uzsauca, vai tu ari šos pierādījumus gribēsi noliegt?

—^ Apžēlojaties, — Benedikss, skaļi iekliegdamies, nokrita tiesne­ša priekšā ceļos un lūgdamies pacēla rokas augšup.

—Es zvēru pie visiem svētajiem, ka esmu nevainīgs, un es nezinu, kā tas maks gadījies starp manām lietām.

— Klusu, tavs noziegums pierādīts — un, ja es tev varu padomu dot, tad atzīsties noziegumā labprātīgi, jo man ir diezgan citu ceļu un līdzekļu piespiest tevi izteikt patiesību!

Nabadziņš apliecināja savu nevainību arvien skaļāki, arvien sir­snīgāki, bet neviens viņam neticēja, turpretim gan nosauca viņu par pilnīgi norūdītu un ietiepīgu ļaundari, kas neesot nekādas žēlastības cienīgs. Uz tiesneša mājienu tad ari iesauca bendi, lai tas uzliktu Benediksam īkšķu, skrūves un ar mocībām piespiestu viņu teikt patiesību un atzīties.

Kad viņš ieraudzīja briesmīgos moku rīkus, tam galīgi saplaka dūša. Viņš juta, ka bija tā kā tā pazudis, — viņam salauzīs pirkstus tā, ka viņš nekad nevarēs ņemt adatu rokā, un tālab viņš pie sevis pārdomāja, ka nav nekādas jēgas vēl sev mokas pagarināt, jo, ja jau noziegums pierādīts* tad labāk atzīties. Un tā nu viņš atzinās nozie­gumā, par kuru patiesībā nekā nezināja.

Tiesnesim ar to pietika. Grēcinieks bija atzinies, viņš varēja rīko­ties tālāk, un tālab viņš sodīja Benediksu ar karātavām un nolēma, ka jāu citu rītu agri tas pakarams.

Visi klātesošie atzina, ka spriedums taisns un pareizs, un sevišķi svešais pilsonis izteica skaļi par spriedumu savu atzinību, un vairākas reizes sauca:" Patiesi, gudrs un taisns tiesnesis!

Un šim pilsonim bija visvairāk iemesla par spriedumu priecāties, jo šis pilsonis nebija nekas cits kā pats Kalnugars, kurš citā ārējā izskatā bija uzbrucis žīdam, viju aplaupījis un laupījumu iebūris nabaga amatnieka somā.

Ļaudīm izklīstot, Benediksu aizveda uz cietumu un saistīja ķēdē, un nu viņš pats varēja gudrot, kā pavadīt laiku, kamēr pienāks pēdējā stundiņa.

Pa to laiku ārpus pilsētas vārtiem jau bija uzceltas karātavas, pie kurām nabaga Benediksam vajadzēja šūpoties. Jau agri no rīta uz karātavu šķērskoka uzmetās liels, melns krauklis, un šis putns nebija nekas cits kā atkal Kalnugars, kurš še gribēja sagaidīt savas atriebības upuri un jau priecājās, ka varēs izknābt tam acis.

Bet viņš izgaidījās velti. Kāds dievbijīgs klostera brālis bija aizgājis pie notiesātā cietumā, lai viņu iepriecinātu un vestu viņu pie. īstas grēku nožēlošanas, bet izrādījās, ka nabaga'jauneklis bija tik liels nepraša un nezinātnieks ticības lietās, ka mūks nemaz nedrīkstēja tādu laist, uz viņpasauli, kas šai zemē tik slikti sagatavots. Mūks tāiab aizgāja pie tiesneša urvlūdza viņu neatlaidījgi, atļaut Benediksam, mazākais, vēl trīs dienas dzīvot, lai viņam, mūkam, būtu iespējams vēl Benediksu padarīt par īstu un patiesu kristīgu cilvēku, kurš, — neraugoties uz lielo grēku nastu, ko viņš sev uzvēlis, — tomēr varētu ierasties viņsaulē.