KALNAGARA PASACIŅAS

Klāriņa nesaprata, kas ar viņu notiek. Šie vārdi skanēja kā skaistākā mūzika. — Ai kungs, — viņa iesaucās, ja tas, ko jūs sacījāt, ir patiesība, tad tiešām, jūs esat pravietis vai mana mīļā Benediksa sargeņģelis.— Neesmu nekāds pravietis un sargeņģelis jau pavisam nē, — Kalnugars pārsteigts .atbildēja. — Es esmu .tikai pilsonis no Briežkalna un biju tai brīdī klāt, kad tavam līgavainim pilsētas namā sprieda tiesu. Bet pa to laiku viņa nevainība ir pierādījusies. Man pie tiem kungiem pilsētā ir liels iespaids, un es tev dodu savu vārdu ķīlām, ka tavam mīļākam nekritīs ne mats no galvas. Tātad esi mierījga, ej mājā un nepiemirsti, ko es tev jau teicu.

Pirms meitene vēl spēja krietni attapties, kas notiek, pilsonis bija jau nozudis.. Un tā viņa nebija pat paspējusi viņam tā īsti un no sirds pateikties. Tomēr viņa jutās brīnišķīgi iepriecināta un pilnu sifdi visjaukāko cerību viņa steidzās mājup.

Pa to laiku dievbijīgais klostera brālis bija visiem spēkiem pūlējies apcietināto iepriecināt un viņu pienācīgi sagatavot grūtajam nāves gājienam. Un viņam patiesi arī izdevās Benediksu samierināt ar viņa

ļauno likteni, tā kā jauneklis mierīgi gaidīja savu beidzamo stundiņu.

Bija pienācis soda dienas priekšvakars. Mūks patlaban bija aizgājis no sava iepriecināmā, un, rožukroņi rokā turēdams, nāca no cietuma ārā. Še viņu sastapa Kalnugars, kas neredzams klejoja ap cietuma mūnem, un pašlaik vēl īsti nezināja, kā varētu Benediksu atsvabināt. Klostertēvu ieraugot, viņam ienāca laba doma galvā. Viņš steidzās mūkam pakaļ, un, kad tas bija nonācis klosteri'un nolicies gulēt, viņš

paņēma viņa paltraku, ielīda tajā, pieņēma mūka veidu un griezās tad atpakaļ uz drūmo vietu, kur sēdēja nabaga grēcinieks.

Cietumsargs, mūku pazīdams, tūliņ atvēra vārtus un noveda vi­ņu Benediksa kambarī.

Benedikss izbrīnījies skatījās šķietamā mūkā, kurš tikai nupat bija aizgājis, un vaicāja, kālab viņš nācis atpakaļ.— Rūpes par tavas dvēseles svētlaimību spieda mani vēlreiz atnākt pie tevis, — Kalnugars svinīgi teica. — Man ienāca prātā, ka tev vēl kaut kas varētu būt uz sirds, par ko tu varbūt vēlētos ar mani parunāties, un arī par to es varētu tevi apmierinot. Vai tu vēl domā par savu līgavu Klāriņu un vai tu viņu vēl mīli? Un vai pirms tavas nāves tev viņai nav vēl kaut kas sakāms, tad uztici arī to man, ka es viņai vēlāk to varu paziņot.

Šie vārdi nabaga puisēnu satrieca. Klāriņas tēls, kuru viņš līdz šim visiem spēkiem bija pūlējies atvairīt, atkal pacēlās tik gaišs un dzīvs viņa dvēselē, ka viņu pārņēma neizsakāmas sāpes, viņš sāka elsodams raustīties un aiz asarām un žēlabām nespēja izrunāt neviena vārda. Lāga zēna piepešais sāpju izplūdums ļoti aizkustināja Kalnugaru, viņš uzlika tam līdzcietīgi roku uz pleca un teica: — Galvu augšā, Benediks! Tev nebūs jāmirst. Tava nevainība ir celta gaismā, un es atnācu tevi atsvabināt. — To sacīdams, viņš aizskāra ķēdes, kurās Benediksa rokas un kājas bija iekaltas, un ķēdes tūliņ nokrita zemē.

— Tā, — mūks turpināja, ļP- tagad apvelc manu paltraku un soļo pa cietuma ejām līdzīgi klostera brālim visiem sargiem garām uz cietuma izeju. Bet, ķad tu esi ticis brīvībā, tad ņem kājas pār pleciem. Ej pār kalniem uz Libenavu, tā ka vari tur nonākt rīta agrumā, un pieklauvē pie tavas līgavas durvīm, jo viņa tevi jau ar ilgošanos gaida.

Krietnajam zēnam likās, ka viņš sapņotu. Sirds viņam pārplūda no pateicības, viņš gribēja mesties savam glābējam pie kājām un apkampt viņa ceļus. Bet tas nepielaidās un tikai skubināja viņu pasteigties, iedeva viņam pat vēl kukuli maizes un lielu desu, lai viņam būtu nakti ejot pa ceļam ko stiprināties.

Atsvabinātais grīļodamies aizsteidzās garām sargiem, kuri nemaz neiedomājās tuvāk pārliecināties, kas īsti slēpjas melnajā paltrakā, un iznāca beidzot brīvībā. Tad viņš deva papēžiem ziņu un drīz vien Briežkalna pilsētiņa viņam bija jau tālu aiz muguras.

Pa to laiku Klāriņa sēdēja vientuļa savā istabiņā un baigi klausījās nakts klusumā. Saldas cerības pildīja viņas sirdi, bet līdz ar to plosīja viņas krūtis baigas šaubas, jo viņa gandrīz nespēja ticēt, ka laipnā pilsoņa vārdi un solījums patiesi piepildīsies. \

Ārā vējš šalca kokos. Vai simto reizi meitenei likās, ka viņa dzirdētu pa ciema ceļu kādu nākam, vai simto reizi viņa skatījās pa logu, domādama, ka nupat jau nāk mīļākais, bet allaž un allaž izrādījās, ka viņa vīlusies. Tā pagāja nakts un tālu austrumos jau sāka svīst gaisma.

"Ai, Benediks," viņa bēdās nopūtās. "Ai, Benediks, vai tu patiesi paksi jeb viss būs tikai māņi un , viltus?"

Apvārsnis rīta pusē pašlaik krāsojās asins sarkanumā, un,, to uzskatot, sirds viņai aiz bēdām un šaubām sažņaudzās. Viņa apsēdās uz gultas iņalas, aizsedza rokām vaigu un'sāka rūgti raudāt un elsot. Aiz loga atskanēja klauvējiens.

Skaļi iekliegdamās, viņa uzlēca kājās un klausījās. ,

— Klāriņ, Klāriņ, — atskanēja ārā kāda-balss, vai tu vēl esi nomodā? Augstais Dievs, tā taču bija Benediksa balss!

Viņa metās no istabas laukā un atgrūda mājas durvis. — Benediks, vai tu, Benediks? Mūku ieraugot, viņa gandrīz sastinga aiz bailēm-un streipuļojot atsitās pret sienu/domādama, ka viņai ptāti jukuši. Bet piepeši viņa sajuta, ka viņu apkampj divas stipras rokas, un divas svaigas, siltas „ lūpas kļaujas pie viņas lūpām.

Jaunieši stāvēja ilgi apkampušies un sarunājās. Pēdīgi viņi iegāja istabā, un, kad Benediks vairākas reizes bija izstāstījis savu brīnišķīgo izglābšanos, tas piepeši nomanīja, ka viņam uzmācas šausmīgs

nogurums un viņu moka briesmīgas slāpes..Klāriņa tūliņ izskrēja laukā apgādāt viņam krūzi ūdens. Kad viņš bija atspirdzinājies, viņš sajuta arī lielu izsalkumu. Bet Klāriņaibija tikai sāls un maize mājā. Tad Benediksam ienāca prātā, ka viņam vēl ir desa, kuru mūks viņam bija iedevis līdzi. Viņš to izvilka no kabatas un brīnījās, kādēļ tā tik ārkārtīgi smaga. Desu pārlaužot, no tās izripoja spoži zelta gabali.

— Ak tu, žēlīgais tētiņ! Kas tad tas? — Klāriņa iesaucās, jo viņa domāja, ka tā būs daļa no zelta, kas nolaupīts žīdam. Bet Benedikss dievojās svēti un neapšaubāmi, ka šo bagātību viņam iedevis dievbijīgais ordeņa brālis, un viņš esot pārliecināts, ka šī nauda viņam dota kā pabalsts kāzām. Klāriņa ' arī tam drīz vien noticēja, un abi jaunieši priecājās kopīgi par savu negaidīto laimi. '

Pa to laiku Briežkalnā notika, lūk, kas. Tā kā Kalnugars bija Benediksu no cietuma izlaidis, viņš pats pieņēma viņa veidu, nosēdās cietuma kambarī uz soliņa un gaidīja ritu. Jau agri atvērās cietuma durvis un ienāca mūks, kuru viņa dievbijīgā centība jau laikus bija modinājusi no nakts miera, lai tas būtu nabaga grēciniekam klāt viņa pēdējās stundiņās.

Viņš priecājās, ka Benedikss bija tik mierīgs, teica viņam laipnus priecināšanas vārdus, apgalvoja, ka tik daudz eņģeļu viņu sagaidīšot viņāsaulē, cik cilvēku viņu še pavadīšot uz soda vietu, un, noklausījies noziedznieka pēdējo grēku-izsūdzējumu, pasludināja viņam visu grēku piedošanu.

Tikko šis svētais paradums bija.iepildīts, ieradās kārtībnieki, lai saņemtu cietumnieku aizvešanai uz soda vietu. Vispirms viņu vēlreiz ieveda tiesas zālē, kur tiesnesis un tiesas vīri, savos sēdekļos sēdēdami, viņu sagaidīja.Tiesnesis viņam nolasīja priekšā nāves spriedumu, paņēma pēc tam- baltu spieķi, salauza* to, nāvei nolemtajam pār galvu turēdams, un salauztos gabalus nometa viņam pie kājām.