KALNAGARA PASACIŅAS

Tad sērīgais gājiens devās no pilsētas laukā uz karātavu kalnu. Kad Kalnugars atradās zem karātavām, bende viņam sasēja rokas uz muguras, uzkāpa ar-viņu pa tre­pēm augšā un aplika viņam cilpu ap kaklu. •

Pēc tam viņš to nogrūda no trepēm. Bet pakārtā ķermenis ne­noslīga smagi lejup, — tas sāka ķepuroties un mētāties rokām un

kājām. Viņa seja nekļuva zila, viņš taisīja acis cieti un vaļā, izbāza mēli un vilka viņu atkal atpakaļ, īsi sakot, taisīja tādus jokus, ka bendem sāka līt baiļu sviedri, jo apkārtstāvošie ļaudis sāka neganti brēkt, ka tik neveikls nemākulis esot nositams, kas tik slikti protot savu amatu un noziedznieku velti mokot. Lai novērstu vēl lielāku nelaimi, Kalnugare izstiepās tievs, garš un izlikās par mirušu. Tad ļaudis izklīda.

Bet, kad dažas stundas vēlāk daži iedzīvotāji atkal bija saskrējusi ap karātavām, lai skatītos pakārtajā, Kalnugars sāka atkal no jauna ērmoties un tik briesmīgi vaibstīja seju, ka visi pārbijušies aizbēga pa galvu, pa kaklu projām.

Tā tas turpinājās visu dienu, un tālab pret vakaru izpaudās ziņa, ka pakārtais nemaz nespējot nomirt. Šādas valodas spieda tiesas kungus nākošā rītā izsūtīt laukā pie karātavām pāris pilsētas domnieku gadījumu izmeklēt.

Svarīgām sejām viņi iznāca pa pilsētas vārtiem, bet, pie karātavām nonākot, šīs sejas izskatījās izbrīnījušās un gandrīz muļķīgas. Jo viņi redzēja, ka pie karātavu šķērskoka nekarājās vis līķis, bet, no salmiem izbāzts un skrandās ietērpts, baidēklis, kādu dažbrīd nostāda zirņu laukā zvirbuļu baidīša-

nai.Tās viņiem izlikās savādi, dēkaini un brīnišķīgi. Viņi tālab lika salmu kūli noņemt no karātavām un sadedzināt, un izlaida baumas, ka vējš esot vieglo skrodeli aizpūtis pār robežu.

Protams, tā nebija taisnība. Bet Benedikss tomēr nepalika Šai zemē dzīvot. Viņš ar savu Klāriņu aizgāja uz Prāgu, nopirka tur ar Kalnu- gara naudu māju, ierīkoja drēbnieka darbnīcu un kļuva par cienījamu

un turīgu cilvēku. Un, ja viņš, un viņa Klāriņa vēl nav miruši, tad vini dzīvo vēl šodien.

Netālu no Zivjupes kādā ciemā mierīgi un laimīgi dzīvoja kāds vīrs ar savu sievu un mazo dēlu Antonu. Vīram bija laba peļņa, un sieva prata saimniekot un bija krietna, un visiem trim klājās labi. Bet kādā nebaltā dienā sieva nomira, un mazajam Antonam sākās grūti un bēdīgi laiki.

Jo, tā kā tēvs taču viens nespēja saimniecību apkopt, viņš ņēma pie sevis savas nelaiķa Sievas radinieci, viņas māsasmeitu Sabīni, lai tā vadītu viņa saimniecību, bet šī nevarēja ieredzēt skaisto puisēnu.

Viņš nevarēja tai nekā pa prātam izdarīt, un kurp vien viņš pagriezās vai nostājās—allaž viņš dabūja duņķus sānos un knipjus pa galvu.

Ļauna būdama, viņa bez tam apmeloja tēvam puisēnu, stāstīja, ka tas esot slinks un melīgs, un pat panāca, ka tēvs ar laiku no sava mīluļa pavisam atsvešinājās. Nonāca pat tik tālu, ka tēvs, no darba mājās pārnācis, puisēnu gandrīz katru dienu sita, jo ļaunā Sabīne katru dienu dziedāja tēvam ausīs, kādas nekrietnības un palaidnības Antons atkal izdarījis.

Tādā kārtā notika, ka Antons drīz vien vairs nevarēja dzīvot sava tēva mājā, un, kad vien viņš varēja, viņš aizbēga no mājas kaut kur klajumā, lai tikai paglābtos no tantes un viņas mēlnesības.

Tā pagāja vasara. Bet, kad pienāca ziema un visi kalni bija piepu­tināti ar sniegu, tad apkārtklejošana pa laukiem un mežiem izbeidzās, un Antonam sāka klāties bēdīgāk kā nekad. Vienīgais prieks viņam vēl bija barot putniņus uz ciema lielceļa ar maizes drusciņām, kuras viņš atlicināja no sava nabadzīgā azaida.

Beidzot sniegs atkal sāka kust un strautiņi burbuļot. Šai laikā Sa-

PAGE \* MERGEFORMAT AI

bīhe vienreiz pārnesa mājā lielu Irdaku, ar kuru viņa gribēja pacienāt nākamā dienā gaidāmo viesi. Lai zivs ilgāku laiku uzturētos dzīva, viņa to ielaida lielā ūdenskublā un pati aizgāja pie darba.

Antons nevarēja vien noskatīties skaistajā zivī, bet beigās viņam palika žēl nabaga kustonSa, kas paradis dzīvot brīvajos ūdeņos, un kuram nu bija jāvārgst šaurajā traukā.

"Es viņam dāvināšu mazliet vairāk brīvības, lai tas varētu drošāki kustēties," Antons domāja. Viņš tālab izņēma zivi no ūdens, aiznesa uz upīti, kas tecēja otrā pusē mājai garām un ielika viņu ūdenī. Tikko līdaka nojauta, ka bija savā īstajā miteklī, viņa sāka spēcīgi kustināt asti un priecīgi peldēja šurp un turp.

To redzot, Antonam sirds aiz prieka pukstēja, bet tomēr viņš ļoti nobijās, kad zivs kā bulta piepeši aizšāvās projām un nozuda straumē.

Tūliņ arī atskanēja Sabīnes spiedzošā balss. — Tu vazaņķis, ,tu nekrietnais puika, kur mana līdaka, ko tu ar viņu izdarīji! — viņa kliedza, gluži sarkana pietvīkusi, un lieliem sofiem skrēja šurp.

— Es tikai gribēju, lai līdaciņai būtu mazliet ērtāki, —.viņš atbildēja, —- es domāju…

Bet tālāk viņš netika. Jau visi pieci Sabīnes pirksti bija redzami uz Antona labā un kreisā vaiga, un, kad vakarā pārnāca tēvs un Sabīne sāka viņam gausties par "nekrietnā puikas nedzirdētiem nedarbiem," tas ņēma rokā stibu… un tagad var katrs pats iedomāties tālāko.

Bet, lai cik stipri Antonam sāpēja sitieni, viņš tomēr neraudāja un nekliedza. Ļaunā Sabīne to uzskatīja par vislielāko stūrgalvību un kļuva vēl niknāka. Tā pienāca vasara.

Bet daudz laba viņa neatnesa. Antona tēvs gulēja mājā slims un cieta stipras sāpes. Arī viņam tagad vairs nebija labas dienas, jo no tā laika, kamēr viņš vairs nekā nepelnīja, Sabīne arī viņam agri un vēlu skandināja ausīs pārmetumus, ka viņai vairs nepatīkot mocīties sliņķa labā, kurš vairāk nekā neprotot darīt, kā tikai gultā gulēt.

Nekrietnā apiešanās un sāpes, kas tēvam tagad bija jācieš, Antonam ļoti ķērās pie sirds. Lai tēvs arī daudzkārt bija pret viņu bijis ciets un pat netaisns, tomēr viņš tēvu sirsnīgi mīlēja, un viņa vissirsnīgākā vēlēšanās bija, kaut jel tēvs paliktu drīz vesels.

Kādu dienu Sabīne uzkliedza Antonam: — Taisies, ka tieci ārā tīrumā un lasi vārpas, mājā vairs nav» maizes. Bet nedomā lūst atpakaļ mājā, kamēr neesi salasījis pilnu sieku vārpu. To teikdama, viņa tam nosvieda pie kājām lielu maisu.

Antons aizgāja uz tīrumu un meklēja pa nopļautajiem labības stiebriem vārpas, uh locījās tik mudīgi, ka viņam drfz sāka sāpēt mugura. Tomēr bija jau ptenakusi pusdiena un viņam bija tik maz vārpu, ka tās knapi tikko apklāja maisa dibenu, jo tai apgabals? bija daudz trūcīgu cilvēku un tie jau bija visu nolasījuši, kas še bija dabūjams.

Kad saule jau rietēja, Antonam maiss vēl nebija ne-pusē. Viņš to nemaz nedrīkstēja mājā nešt, jo zināja, — ļaunā Sabīne viņu atstās tikai pusdzīvu tādēļ, ka viņš nav salasījis vairāk vārpu.Galīgi nokusis, viņš nosēdās grāvmali, un, iedomādamies savu,un sava tēva sūro likteni, sāka rūgti raudāt.'.

Piepeši viņa priekšā parādījās mednieks ar pelēku bārdu un vaicāja, kādēļ viņš esot tik ļoti noskumis un raudot.

Antons saņēma dūšu un izstāstīja, cik grūti viņam klājoties, un ka ļaunās Sabīnes dēļ viņam un viņa tēvam jādzīvojot mājā kā ellē.

— Kad viņa tevi tik briesmīgi»moka, tad tu viņai gan laikam gribētu novēlēt kaut ko ļoti sliktu, — mednieks atbildēja.

— Ai nē, kungs! Labāk kaut ko ļoti labu. Es gribētu, lai viņa vienreiz visu dienu būtu tik priecīga,