KALNAGARA PASACIŅAS

ka viņa no prieka un laimes nezinātu, kur dēties, lai viņa pati vienreiz izbaudītu, kā jūtas priecīgi un apmierināti cilvēki!

Par šādu atbildi mednieks neviļus pasmaidīja. Tad viņš ielika pirkstu mutē, atskanēja skaļš svilpiens, un acumirklī debesis bija pilnas dažādu putnu, kas tūliņ nolaidās tīrumā un sayiem knābjiem sāka lasīt vārpas un kraut tās Antona priekšā lielā kaudzē.

Mednieks rādīja vārpas un sacīja: — Piepildi ar tām maisu un ej mājā.

Antons tūliņ grāba abām rokām un maiss vienā mirklī bija līdz malām pilns. t Viņš nu gribēja sirsnīgi pateikties par lielo palīdzību, bet nekas neiznāca, jo mednieks bija pazudis.

Tad viņš devās ar savu dārgumu mājup, un ejot viņu pavadīja viss lielais putnu bars; tie svilpoja un dziedāja, ka tīri prieks bija klausīties.

Sabīne viņu saņēma rupjiem vārdiem, dusmām un niknumu. Jo Antona pārnākšana viņu kaitināja un uzbudināja. Viņa bija pārliecināta, ka Antons nekādā ziņā nevarēs sameklēt tik daudz vārpu, kā viņa tam bija noteikusi, Un ka viņš tālab aiz bailēm no viņas aizbēgs plašajā pasaulē un viņa reiz tiks no Antona vaļā.Otrā dienā viņa bija vēl ķildīgāka un nelaipnāka.

Azaida vfetā viņa deva Antonam pļauku pa galvu un uzbrēca: — Marš, laukā no mājas, man nav šodien nekā, ko tavam tēvam pusdienā vārīt. Ej uz dīķi un ķer zivis. Bet nedomā tu man nākt mājā tukšām rokām, citādi es dancināšu ugunsknaibles pa tavu muguru.

Nospiestu sirdi Antons iznāca no mājas. "Ai," viņš domāja, "kad es tikai mazliet varētu noķert, lai manam tēvam būtu ko ēst un viņš paliktu atkal vesels. Es paciestu atkal vai katru dienu viņa sitienus, ja tikai viņaitLpa- • liktu labāki."

Viņš nosēdās dīķmalā un meta tīkliņu ūdenī, bet aiztecēja stunda pēc stundas, tomēr neviena zivs nelīda viņa tīkliņā.

Tad viņš sāka rūgti raudāt.

Piepeši atkal viņam blakus nostājās mednieks un vaicāja, kādēļ viņš raudot.

Antons atviegloja savu sirdi. Tante Sabīne paliekot arvien ļaunāka. Viņa mokot tēvu un mērdējot badā, un, ja Antons tagad nepārnesīšot zivis, tad tam klāšoties plāni.

Tad mednieks atkal pasvilpa un lika Antonam vēlreiz nolaist tīkliņu ūdenī. Tūliņ piepeldēja liela līdaka un atdzina daudz mazu līdaciņu un asaru, tā ka tīkliņš drīz vien bija pilns un puisēnam to vajadzēja vairākas reizes laist ūdenī.

BBr Vai tu šo zivi nepazīsti? — mednieks jautāja.

— Nē, kā lai to pazīstu? -Tad zini, tā ir tā pati zivs, kuru tu vienreiz izņēmi no kubla un ielaidi upītē.

To ieteicis, mednieks pazuda. Paskatījies vēl kādu laiciņu, kā līdaka lēni peldēja pa dīķi šurp un turp, Antons steidzās mājā, priecādamies, ka tēvam nu vairākas dienas būs krietnas pusdienas.

ka visi viņas nodomi pret Antonu palikuši bez sekmēm. Tālab viņa nolēma tikt no viņa citādā ceļā vaļā, un drīz vien viņa bija kaut ko izdomājusi, kas, pēc viņas do­mām, Antonu nešaubāmi ievedīs

Ļaunā Sabīne nu pārliecinājās,

postā. Viņa tam pavēlēja kāpt kalnos, saukt "Rāceņskaiti" un lūgt no viņa Sakņuvlriņu, ar kura spēku un iespaidu tad tēvs nešaubāmi atkal izveseļošoties.

Kad Antonam jau bija rokā durvju kloķis, viņa tam vēl nokliedza pakaļ: — Un, ja tev ari cauru dienu būtu jāsauc Rāceņskaitis, tad tikai dari tā, jo bez Sakņuvīriņa tu man pār mājas slieksni vairs nekāpsi.

Bet savā sirdī Sabīne prātoja, ja Antons sauks Kalnugaru viņa palamā, tad tas sadusmosies un zēnu nobeigs. Palamu "Rāceņskaitis" ļaudis bija devuši Kalnugaram jau sensenos laikos, kad viņš kādreiz bija * nozadzis un apslēpis savā apakšzemes pilī skaisto princesi Emmu. Gudrā Emma bija aizsūtījusi Kalnu­garu uz lauku saskaitīt, cik tur vēl rāceņu, bet tamēr pati, pārvērzdama ar Kalnugara dāvināto burvju zizli vienu rāceni par skaistu un ātru zirgu, no viņa aizbēgusi.

Nenojauzdams kādas briesmas viņam varbūt draud, Antons devās ceļā, un tikko viņš bija nonācis augšā, kalnu apgabalā, viņš sauca no visa spēka: "Rāceņskaiti, Rāceņskaiti!"

Tad viņš dzirdēja kādu aiz sevis runājam:— Ai, mazais Anton, vai tu tas esi? Kurp tu nu tā iesi?

Antonam apgriežoties^ viņš redzēja, ka tur stāv tas pats mednieks, kuru viņš jau labi pazina. — Labdien, kungs, — Antons priecīgi sveicināja, ^jūs vaicājat, kurp es iešu. Es gribu iet pie Rāceņskaita un lūgt viņam-Sakņuvīriņu. Mana tante saka, ja mums būtu mājā Sakņuvīriņš, tad mans tēvs drīz vien atkal atdabūtu savus spēkus.

— Tā, to viņa saka?

—Jā kungs, un vai tas taisnība, ka Sakņuvīriņš aizdzenot visas slimības?— Kas var zināt, — bet vai f tad tev nemaz nav bailes no ļaunā Kalnugara?

Mazais Antons skaļi iesmējās. — Es domāju, ka viņš man nekā nedarīs, un viņš varbūt nemaz tik ļauns nav, kā ļaudis runā. Un, ja viņš man tomēr iedotu pāris duņķus sānos jeb plēstu mani aiz auss, tad tā jau nebūtu visai liela nelaime. Kad mans tēvs vēl bija vesels, es diezgan bieži dabūju sajust viņa dūri un neesmu no tā nebūt nomiris.

Pār mednieka vaigu pārlidoja smaids kā gaišs stars. — Man gan tā liekas, ka tu esi drošs zēns, un viens no tiem, kam sirds īstā vietā. Es

ari neticu, ka Kalnugars darīs tev

ļaunu. Tikai es par to Šaubos, vai tu viņu maz satiksi. Bet tas neko daudz nenozīmē. Mēs, mednieki, kuriem pastāvīgi jādzīvo mežos,..ari pazīstam meža noslēpumus, un tā kā tev vajaga Sakņuvīriņa, tad,

raug' Še, ņem. Man pašam viens ir. Aiznes viņu savam tēvam un saki, lai viņš to nēsā pie saites ap kaklu. Tad viņš izveseļosies. Un tagad diedz mājā, tu jautrais, jaunais kumeļš.

To teicis, mednieks aizgāja tik ātri un tik lieliem soļiem, ka Antons nepaspēja viņam pateikties. Bet, tam pakaļ noskatīdamies, viņš, par brīnumu, ievēroja, ka mednieka stāvs kļuva arvien lielāks un lielāks, līdz kamēr tas aizsniedza mākoņus un tad piepeši iznīka.

Antonam tas izlikās tik brīnišķīgi, ka tam gandrīz sametās bailes. "Nu tad," viņš domāja, "tikai ātrāki projām no šejienes!" Ņēma kājas pār pleciem un nepilnas stundas laikā bija jau mājā.

Sabīne, kas bija redzējusi viņu skrienam, sagaidīja to, abas rokas sānos iespiedusi, pie durvīm. — Tu esi kā nezāle, kas nekad neiznīkst, — viņa ķērca un tūliņ sāka viņu dauzīt. Antons nu atvēra plaukstu un rādīja viņai Sakņuvīriņu, un tikko Sabīne to bija ieraudzījusi, tā sāka skaļi smieties un kā neprātīga skraidīja šurp un turp.

Antons nesajēdza, kas īsti notiek, un kā lai izskaidro dusmīgās Sabīnes ērmīgb izturēšanos. Viņš pats tagad sāka skatīties Sakņuvīriņā, un patiesi! — tas izskatījās ļotijocīgs. Tā bija sakne, kas stipri līdzinājās kuprainam vīriņam garām rokām un kājām. Galva un stāvs bija pārmērīgi gari, seja kā ērma purns, un pakausī tam karājās kaut kas lejup kā gara, plāna bize.

Antons tomēr nevarēja izprast, kā Sabīne par to tik nevaldāmi varēja smieties. Lai vīriņu vēl labāk parādītu, viņš turēja to'Sabīnei vēlreiz tuvu pie acīm. Tad-ļaunā sieviete sāka no smiekliem tīri vai locīties, un beigās viņas smiekli izklausījās kā skaļa zviegšana, kamēr tajā pašā laikā viņai pār ģīmi ritēja gaišas asaras. Pēdīgi viņa, rokas sānos turēdama, tīri vai prātu zaudējusi no smiekliem, nokrita uz slimā tēva gultas.

Nu Antonam ienāca prātā, ka viņš medniekam vienreiz bija sacījis, viņš novēlētu ķildīgai Sabīnei vienu tādu dienu, kad viņa būtu nevaldāmi jautra, un kad ņu viņš visu to labi pārdomāja, kā bija iepazinies ar savādo mednieku, tad viņam uzausa nojauta, ka šis mednieks laikam gan bija pats Kalnugars.