KALNAGARA PASACIŅAS

Bet tagad Antonam bija svarīgākas darīšanas, nekā domāt par pagājušo. Viņš sameklēja saitiņu, piesēja tajā Sakņuvīriņu un gribēja to tēvam pakārt kaklā. Tai acumirklī, kad viņš tuvojās slimnieka gultai, Sabīne uzlēca kā ārprātīga kājās, sāka lēkāt no vienas kājas uz otru, sita rokas aiz smiekliem, krita-drīz gar'zemi, lēca atkal stāvus un pēdīgi izskrēja, skaļi uzgavilēdama, no mājas laukā.

Tikko Antons bija aplicis tēvam Sakņuvīriņu ap-kaklu, kad tēvs jau jutās vesels kā zivs ūdenī. Kad Antons pastāstīja vēl tēvam, kā viņš saticies ar Kalnugaru, tēvs drīz atzina, cik ļoti viņš darījis puisēnam pāri, un, lūgdamies, lai Antons viņam piedod visu nodarīto netaisnību; viņš to maigi apkampa.

— Nekad vairs, — viņš beigās iesaucās, — šī ļaunā sieviete lai nenāk manā mājā, no tā lai Dievs sargā!

Un viņa patiesi vairs neatnāca, viņa arī nevarēja vairs nākt, jo smiedamās tā bija dabūjusi gaļu. Viņu atrada vakarā stīvu un aukstu mežmalā aiz kāda liela akmfeņa guļot. Bet arī mirušās seja izskatījās kā nevaldāmos smieklos savilkta maska.

Bet Antorts-dzīvoja ar savu tēvu priecīgi un laimīgi mazajā, skaistajā mājiņā. Viņam klājās ļoti labi, jo viņš bija strādīgs, pazemīgs un priecīgs. On, kad viņam daiidz gadus vēlāk pašam bija seši maži'.puisēni, viņš-tiem vismīļāk stāstīja par savu satikšanos ar brīnišķīgo mednieku.

Vācijas Milzu kalnu viskailākās un tukšākās ncigāzēs dzīvoja senos laikos savā nabadzīgajā būdiņā kāds ogļdeģis vārdā Gotlībs Šeirers līdz ar savu dēlēnu Pēteri. Tas bija skaists, brašs zēns, dzīvām, brūnām acīm un sprogainiem matiem un viņš palīdzēja tēvam dūšīgi visos darbos. Bet, ja kādreiz nebija nekā sevišķa ko darīt, tad zēna vismīļākā nodarbošanās bija izstaigāt visnomaļākos kalnu apgabalus, par kuriem stāstīja, ka tur dzīvojot Kalnu­gars.

Bet mazais Pēteris no viņa nebaidījās, jo Pēterim bija mierīga apziņa un tīra sirds. Dažbrīd Pēteri pavadīja šais ceļojumos arī viņa draugi, un tad puisēni bieži kavēja laiku mezdami mērķī mazus skārda gabaliņus jeb akmeņus.

Šo rotaļu uzvedot, puisēni nereti atrada smiltīs mazus, apaļus sudraba gabaliņus. Bet sevišķi viņi par to nekā nedomāja, un it īpaši tālab nē, ka viņi nepazina šo naudas gabaliņu vērtību. Bet viņi gaņ ļoti nopriecājās par gaiši sudrabaino mirdzumu, ja viņiem kāds gabaliņš krita rokā.

Dažreiz viņu rotaļā piedalījās arī kāds svešs vīrs, kura augstais stāvs bija ietērpts zaļā mētelī, kālab viņi to arī vienkārši dēvēja par Zaļmēteli.

Likās, ka svešais mīļo bērnus. Stundām ilgi viņš varēja noskatīties viņu rotaļās, un dažbrīd viņš pat mācīja viņiem visādas jaunas rotaļas. Savādi bija, ka viņš allaž atrada visvairāk sudrabiņu, un tos tad izdalīja bērniem.

Puisēni drīz vien ar viņu iedraudzējās un beigās vaicāja viņam, no kurienes viņš esot. Bet svešais nekad neatbildēja. Viņi arī nekad nevarēja viņu novērot un izzināt, no kurienes viņš nāca un uz kurieni aizgāja, jo tikpat piepeši, kā viņš starp bērniem parādījās, viņš ari mēdza pazust.

Lai arī cik liels bērnu draugs viņš bija, bērni sajuta pret viņu lielu bijību, jo, izceļoties viņu vidū maziem strīdiņiem, viņš tos arvien iašķīra, un tie bērni, kuri bija vainīgi, saņēma no svešā dažu krietnu duņķi sānos jeb mugurā. Pie tam viņš gan nekad nekā nerunāja. Dažbrīd, būdams sliktā omā, viņš aiztrenca visus bērnus projām, izņemot mazo Pēteri, kuru viņš, likās, sevišķi bija iemīlējis; to viņš nekad neraidīja projām. Turpretī gan viņš to bieži ņēma pie rokas, vadīja viņu šurp un turp un radīja viņam dažbrīd arī zelta naudas gabalus, kas mirdzēja smiltī. Ar tiem Pēteris gan labprāt paspēlējās, bet'allaž viņš tos atkal aizsvieda nevērīgi projām.

Zaļmētpļa ērmīgie paradumi un pastāvīgā klusēšana beigās apnika mazajiem puisēniem un tie cits pēc cita pazuda, tikai Pēteris nāca neatlaidīgi atpakaļ uz to vietu, kur bija sastopams klusais, noslēpu- mainais vīrs.

Pēteris draudzīgi un pazemīgi allaž noņēma cepuri, tiklīdz ieraudzīja svešinieku, un, kad neviens vairs viņus abus netraucēja, tad notika kaut kas neparasts, kas nekad agrāk nebija. Zaļmētelis sā&a ar mazo sarunāties un bieži dāvināja viņam ari zelta gabalus. Lai Pēteris tos paglabājot, viņš teica, tikai lai nekad neizpļāpājot, ka viņš tos saņēmis no nezināmā svešinieka.

To Pēteris viņam ari apsolīja, jo viņš domāja, ķa tas taču nav nekas ļauns, un arī tas, ka labais cilvēks viņam dāvināja tik skaistas rotaļlietas, nevarēja būt nekāds noziegums.

Pa to laiku bija pagājusi vasara un rudens. Bija jau pienākusi ziema un kalnos bija sasnidzis tik dziļš sniegs, ka Pēteris vairs nevarēja nokļūt tais vietās, kur viņš parasti sastapa Zaļmēteli.

Tad gadījās ļoti bēdīga lieta. Pētera tēvs grūti saslima, sāpēs kunkstēdams, viņš gulēja savā būdā, un vecais gans, kurš še kalnājos ļaudis dziedināja slimības gadījumos, teica, ka esot maz cerību, vai Pētera tēvs vēl celšoties. Gotlībam Šeireram nebija iespējas aicināt ārstu, jo viņš bija priekš tam par nabagu, un tā kā slimojot viņam vairs nebija nekādas peļņas, tad drīz vien ogļdega būdiņā ieradās vislielākais trūkums.

No vasaras spēļu laikiem Pēterim gan bija mājā pilns maisiņš spožu zelta gabalu, bet savā nevainībā viņš nenojauta, ka tiem būtu kāda vērtība un ka ar tiem varētu aizdzīt visas rūpes.

Kad bija izlietots beidzamais maizes kumosiņš un apēsta pēdējā siera garoziņa, tēvs teica Pēterim, lai ņemot kazu no kūts un aizvedot viņu uz tuvāko ciemu pārdot.

Nu Pēteris aplika kazai striķi ap kaklu un veda viņu lejup. Ceļā viņš sastapa vecu vīru, kurš vaicāja, kurp tad Pēteris ar savu ragaini gribot doties.

■— Diemžēl man viņu jāpārdod, jo mans tēvs ir slims, un mums nav mājā v«airs ne kumosa maizes.

— Tas ir bēdīgi, — vecais teica, — bet tā kā man kaza pašlaik vajadzīga, tad varu viņu tev atpirkt. Še tev būЈ maksa.Pie tam viņš sniedza Pēterim spožu dukātu.

— Ak, labais vectētiņ, — Pēteris atbildēja un sniedza viņam dukātu atpakaļ. — Par to es nekā nevaru nopirkt. Tādas lietiņas der tikai ko paspēlēties, lūdzu, dodiet man labāk pār manu kazu sudrab­naudu.

Vecais krikšķināja: — Tu esi v mazs muļķītis. Še tev būs grasis un še dukāts. Tagad skrej uz ciemu un iepērcies, ko tev vajaga. Pie tam tu drīz sapratīsi, par kuru nau­das gabalu var dabūt, vairāk man­tu. Mudīgi meties uz priekšu! Es še tevi pagaidīšu.

Pēteris atdeva kazu pircējam un metās projām. Ciemā viņš sastapa cilvēku, kurš, par laimi, bija tik godīgs, ka izskaidroja viņam zelta gabala vērtību, un tātad viņš varēja nopirkt pilnu kurvi mantu, kas ļoti noderēja slimajam tēvam un viņam pašam.

Atpakaļnākot viņš, par brīnumu, neatrada veco vīru tai vietā, kur tas viņu bija apsolījies gaidīt, un tā viņš devās tālāk atpakaļ uz māju.

Pie-tēva būdiņas pienākot, viņam leca pretim kaza, priecīgi blēdama.

— Viņu atveda kāds svešinieks, — tēvs stāstīja, — viņš teica, ka esot to mežā atradis un atvedis šurp.

Pēterim, tas izlikās brīnišķīgi, un viņš nu pastāstīja ari savu piedzīvojumu ar veco vīru.

Par nožēlošanu ogļdegim nepalika labāki, neraugoties uz labo pārtiku, kas viņam rika piegādāta. Turpretim dienu no dienas viņa slimība pieņēmās, un viņš jau pats vēroja, ka drīz viņam būšot beigas.