KALNAGARA PASACIŅAS

Tā kā ciemā jau klīda valodas, ka Gotlībam Šeireram klājoties bēdīgi, tad daži draugi bija uznākuši Viņu apmeklēt, un starp tiem arī vīrs, kurš Pēterim ceļā bija iedevis zelta gabalu.

Ieraudzījis Pēteri uz sliekšņa stāvam, svešais tam teica: — Uzej mazliet kalnos. Tavs tēvs gan atkal atveseļosies. Un, ja tas nenotiktu, tad es tev būšu tēva vietā. — Ļoti nospiests, Pēteris kāpa kalnos. Ap viņu tapa arvien vientulīgāki, un vējš šalca eglēs. Še augšā bija vēl sniegs, kamēr apakšā, ielejā jau sāka zaļot un ziedēt.

Ejot Pēterim pastāvīgi stāvēja prātā slimais tēvs, un tas viņu tā apbēdināja, ka spožas asaras ritēja pār viņa vaigiem.

— Par ko tu raudi, — piepeši kāds vaicāja viņam blakus.

Pēteris skatījās pārsteigts visapkārt un ieraudzīja savu paziņu Zaļmēteli.

Pēteris nespēja ne vārda teikt, bet mīlīgais vīrs runāja ar viņu ļoti sirsnīgi, apgalvodams, ka viņš taču varbūt varētu Pēterim palīdzēt, un tad zēns saņēmās un izstāstīja vecajam draugam visu, kas viņu tik -ļoti apbēdināja.

Zaļmēfelis saņēma viņa roku un rādīja uz labo pusi: — Paskaties šurp.

Neaprakstāmā pārsteigumā Pēteris ieraudzīja mežrožu stādu, kuram, neraugoties uz sniegu visap­kārt, jau bija izplaukušas lapās un ziedi.

— Raug', viņš zied ziemas vidū, — Zaļmētelis teica. — Atceries tikai, cik viņš bija kails rudenī, un kā viņš izplaucis un uzziedējis tādā laikā, kad neviens to nebūtu ticējis. Bet reizēm notiek brīnumi, kur neviens tos negaida." Tagad nu plūc no šī krūma svaigās lapas un ziedus un kaisi tās tava tēva gultā. Varbūt tad viņš kļūs vesels. Bet pasteidzies, jo laika nav daudz.

Pēteris tikko paspēja Zaļmētelim sirsnīgi pateikties. Steigā viņš salasīja pilnu cepuri rožu lapu un piepildīja ar viņām ari kabatas. Tad viņš skrēja, cik ātri varēja, mājup un apkaisīja ar lapām .tēva slimības gultu.

Tēvs gulēja kā allaž, ļoti vārgs, aizvērtām acīm, bet, tiklīdz uz viņu nolaidās spēcīgi smaržojošās rožu lapas, ar viņu nqtika pārmaiņa, kas Pēterim modināja priecīgu cerību. Slimnieks sāka elpot brīvāki, un viņa yaigos parādījās atkal sārtums. Jau trīs dienas pēc tam viņš varēja ar Pētera un kāda viņa drauga palīdzību pacelties no gultas.

— Kāds neizsakāms brīnums man noticis, — viņš sacīja, paceldams pateicīgu skatu pret debesīm. — īsu laiciņu atpakaļ es sajutu nāves nogurumu, un šodien man ir tā, it kā es būtu atguvis dzīvības spēkus.

— Par to mums varēs Pēteris dot paskaidrojumus, — kaimiņš ieminējās.

Pēteris nu stāstīja par rožu krūmu, kas zaļo un zied sniegā, un ka Zaļmētelis viņam uzdevis apkaist ar šī krūma lapām tēva slimības gultu.

— Un kā tad tulepazinies ar Zaļmēteli?

Pēteris apjucis klusēja. Viņš atcerējās solījumu, kuru devis savam labdarim, Zaļmēteli nenodot.

Kaimiņa ģīmis savilkās zobgalīgā smaidā. — Tad tas būs bijis tas pats vīrs, kas atdeva atpakaļ tavu kazu, — viņš zobojās.

— To es nezinu. Es nezinu, kas viņu atvedis atpakaļ, un nezinu arī tā cilvēka, kas viņu nopirka.

— Bet to tu taču pazīsti, kas tev dāvinājis tos daudzos zelta gabalus, kurus tu savā istabā glabā, — kaimiņš bruka no jauna viņam virsū.

Tagad arī tēvs kļuva uzmanīgs. — Ko, tev ir zelta nauda, un tomēr tu pieļāvi, ka man bija jācieš tik liels trūkums, — viņš teica pārmetošā balsī.

—Ak, tēt, ar tām dzeltenajām ripiņām taču var tikai spēlēties, — puisēns atbildēja, — bet es tev pastāstīšu, kur es viņas dabūju.

Un tagad viņš visu vaļsirdīgi izstāstīja, lai gan viņu mocīja sirdsapziņa, ka viņam nu vajadzēja atklāt Zaļmēteļa noslēpumu.Gotlībam Šeireram bija lielu lielie brīnumi, klausoties sava dēla stāstā. Tad viņš iesaucās: — Tagad man viss top skaidrs. Tavs slepenais labdaris nav bijis nekas cits, kā šo kalnu kungs. Kā lai viņam pateicammies, jo nu ir visām bēdām gals.

Pēteris atnesa savus zelta gabalus un atdeva tēvam. Pārskaitot tēvs priecīgā uztraukumā redzēja, ka zelta ripiņu bija daudz vairāk par simtu. *

* c

Tagad viņš kopā ar Pēteri sameklēja un sasēja saiņos visas mantas, noglabāja naudu pie sevis un aizceļoja no Milzu, kalnu apgabala projām, apmezdamies uz dzīvi citā Silēzijas apvidū. Jo, apsverot visus apstākļus, tēvam taču likās prātīgāki, atrasties

mazliet tālāki no Kalnugara mi* tekļa, lai tas kādu dienu varbūt neapdomātos un neatņemtu at­pakaļ lielo bagātību, kas viņam un viņa dēlam bija dāvināta.

Bet Pēteris visu mūžu sajuta savā sirdī pret Zaļmēteli dziļu patei­cību.

Kad kādreiz Kalnugars atkal bija uznācis ze­mes virspusē apskatīties, kā zaļo koki viņa kalnos, viņš nejauši pamanīja kādu ceļotāju, kura izturēšanās un gaita viņam izlikās ļoti savāda. Tas kāpelēja pār vislielākām akmeņu kaudzēm, ar sava ceļazižļa , palīdzību pārlingoja pār bezdibeņiem, šur tur uzrāpās kāda kalna pakausī, un vispārīgi darīja daudz ko,' ko citi ceļotāji, kalnos kāpdami, nemēdza darīt.

Viņš vēroja uzmanīgi gan pa labi, gan pa kreisi, noliecās pēc vienas otras zāles, noplūca vai ari izņēma to ar mazas lāpstiņas palīdzību ar visām saknēm no zemēs un noslēpa tad to lielajā somā, kas karājās viņam ādas siksnā ap pleciem.

Jau pāris stundas gars neredzami bija sekojis svešiniekam. Tagad ceļotājs bija nonācis pie straujas " upītes, kuras ūdeņi mutuļodami apskaloja dažu krietni lielu akmeni upītes vidū, un tas sagatavojās pašlaik atkal ar sava zižļa palīdzību pārlingot upītei pāri.

Tālab viņš iesprauda zizli starp diviem akmeņiem, sakampa to stingri rokās un taisījās uz krietnu lēcienu, kad zizlis piepeši pārlūza un ceļotājs iekrita upē. Viņam likās, it kā tai pašā acumirklī būtu dzirdējis gaisā smieklus, bet viņš negrieza uz to vērības, jo viņam pašlaik bija jādomā kā tikai droši iztikt ho ūdens laukā.

Nu viņš stāvēja upesmalā slapjš kā žurka.

Stāvoklis bija kļūmīgs, un visļaunākais ceļotājam izlikās tas, ka nekur visā apkārtnē neredzēja neviena koka, no kura viņš varētu sev nogriezt jaunu zizli.

Piepeši viņš dzirdēja sev aiz muguras rupju balsi: — Ē, puisi, kas t' nu noticis?

Kad uzrunātais izbrīnījies apgriezās, viņš redzēja aiz sevis lielu, garā mētelī tērptu, stāvu. Ceļotājs izbijās, jo milzīgā vīra acis savādi zvēroja. Bet viņš ātri saņēmās un izstāstīja tam savu nedienu, un ka zižļa salūšana esot priekš viņa liels zaudējums, jo ceļotājs kalnos bez zižļa esot bezizejas stāvoklī.

— Un ko tu vispārīgi te augšā dari? — svešais vaicāja.

— Es meklēju zāles un sūnas," es esmu aptieķnieks un man jāgatavo slimniekiem dzērieni, lai viņi kļūtu veseli, man jāvāra salves un smēres plāksteriem, un priekš visa tā man vajaga šo zāļu un stādu sulas, kurus es še augšā salasu.

Svešais smaidīja: — Tādus tu gan še augšā daudz neatradīsi.

— Daudz, protams, gan nē, bet visspēcīgākās zāles aug daudzkārt visvientulīgākajās vietās, un tad nu nevajaga taupīt pūliņu, šīs zāles uzokšķerēt. Jā, kad es varētu to, ko es gribētu, bet ko es nevaru, tad es ietu uz Alpiem, uz Zviedriju, uz Islandi, uz Itāliju utt., un tur salasītu visu noderīgo, kas vien tur aug. Jo tur riešas stādi, kas simtkārt derīgāki veselības ziņā nekā še, Silēzijā, un es varētu daudz simtiem cilvēkiem labāki palīdzēt nekā tagad. Bet kā nav, tā nav, un tālab jau jāapmierinājas ar to, kas ir. Bet par visām lietām, kā es jau teicu, es būtu laimīgs, ja man būtu atkal zizlis, tad varētu ar viņu daudz ātrāki'tiķt atpakaļ uz Kalējkalnu nekā bez viņa!