KALNAGARA PASACIŅAS

— Tātad tu tur dzīvo, -— un Cik tālu tad līdz turienei ir?

— Būs piecu stundu gājiens.

— Tas'ir diezgan tālu; — svešais noteica, — bet, ja tu domā, ka ar zizli tiksi labāki un šfrāki uz priekšu kā bez zižļa, še, ņem manu un dzīvo vesels.

To teicis svešais gāja projām, un, viņam aizejot, likās, ka tas auga arvien lielāks, bet arī kļuva neskaidrāks un beigās pilnīgi izzuda miglā.

Aptieķnielcs par to daudz neprātoja, bet iepriecināts, ka nu viņam atkal ir zizlis, uz kā atspiesties, viņš tūliņ griezās atpakaļ mājup.

Saule karsti dedzināja no debesvelves un ceļš bija grūts. Atpūzdamies ceļotājs palika stāvot un slaucīja sviedrus no pieres. Viņš pašlaik atradās uz augsta kalnu paugura, no kurienes varēja tālu pārredzēt visu ieleju. Zem viņa kājām stiepās biezi meži. Viņš varēja pārredzēt klinšu sienas un kalnu nogāzes, upes, upītes un aizas, un tālu, pašā apvāršņa malā varēja saskatīt Kalējkalna torņus, kas vizēja saules Staros.

"Ai, kaut es jau būtu mājās," viņš nopūtās, saņemdams ciešāki atkal ceļazizli un sagatavodamies uz tālākiešanu.

Bet tūliņ jau viņš arī atradās uz Kalējkalna tirgus laukuma, taisni aptiekas priekšā, kur viņš strādāja, un pie durvīm piespiedies stāvēja viņa maizestēvs un kūpināja savu pīpīti.

— Ko, jau mājā, Indriķi, — tas iesaucās, jo aptieķnieks bija aprēķinājis, ka viņa palīgs, kuru viņš no rīta bija izsūtījis zāles lasīt, pirms vakara krēslas nepārnāks.

—Jā, mājā gan, — palīgs atbildēja, pats mazliet pārsteigts, ka jau atradās pie aptiekas.

— Un vai daudz zāļu pārnesi? v

— O jā, visādas. — To teikdams, Indriķis izkravāja somu, kas karājās viņam ap pleciem un kuras

saturu aptieķnieks, pazinēja skati! un apmierināti smaidīdams, aplū­koja.

Tomēr Indriķis uzkāpa savā augšstāva istabiņā un nolika zizli kaktā. Šis dienas piedzīvojumi tam izlikās diezgan ērmīgi, un viņam tā vien likās, ka tīri dabiski visas tās lietas gan neesot notikušas, bet viņš sargājās savam meistaram vai kādam citam par to kaut ko tuvāki stāstīt un prātot.

Katru dienu viņam tomēr vaja­dzēja domāt par to brīnumu, kuru viņš kalnos bija piedzīvojis, wn pē­dīgi viņam sāka aust it kā gaisma^ ka tas laikam būs bijis Kalnugars, ko viņš tur augšā pie straujās upī­tes bija saticis.

Pēc pāris nedēļām aptieķnieks atkal viņu sūtīja kalnos un sevišķi uzdeva meklēt ļoti reto zāli — Sv. Jura piešus.

— Tas, kas visapkārt aug, jau ne tuvumā nedziedina tik spēcīgi, — viņš runāja, Indriķi izvadīdams, — kā tie sulīgie stādi, kas riešas Tiroles kalnos^ bet jāņem jau tas, kas ir, un ko var dabūt.

Paņēmis ceļazizli, ko svešais viņam bija dāvinājis, Indriķis priecīgi devās ceļā.

CikŠodien kalnos bija skaisti! Cīruļi trillināja, nogāzes bija klātas tūkstošiem ziedošu stādu, un zālē vizuļoja rasas pērles.

Visapkārt vesela skaistuma pasaule, visvisādu stādu bagātības, kādu Indriķis nekad agrāk nebija redzējis, bet kā viņš arī nemeklēja un nepūlējās, no Sv. Jura piešiem nebija atrodama neviena pati lapiņa. " ' *

Tad viņam ienāca prātā, ko aptieķnieks bija teicis, ka Tiroles kalnos šī stāda esot ļoti daudz.

"Ai," viņš iesaucās, "cik patīkami būtu, ja es tagad būtu Tirolē!" , Tikko viņam šie vārdi bija no lūpām pasprukuši, viņš sajuta, ka paceļas gaisā un iido uz priekšu, tā Ica ausīs vien džinkstēja un acis apžilba. Viņš lidoja pāri Bavārijai un Bohēmijai un pirms Indriķis paspēja apdomāties, jau viņš atradās uz kādas kalna virsotnes netālu no Insbrukas, un visa kalna nogāze bija kā sētin nosēta ar meklējamo stādu.

Tagad nu tik Indriķis veikli locījās uz visām pusēm, un nedaudz minūtēs viņa soma bija pilna ar Sv. Jura piešu ziediem, lapām un saknēm.

Šāds guvums jau viņam pašam ļoti patika, bet kā viņa kunga seja mirdzēs priekā, kad viņš šo pārpilnību izklās viņam priekšā!

Bet kā lai nu viņš tiek atkal atpakaļ mājā? "Nu," viņš pie sevis domāja, "ja jau nepazīstamā dāvinātāja zizlis mani tik ātrišurp atvedis, tad taču viņš aizvedīs mani arī dzīvu un veselu atpakaļ. Mazākais, es .drusku pamēģināšu, vai varbūt tā tā lieta neiet, citādi gan, protams, paies daudzas nedēļas, kamēr tikšu mājā, un mans kungs tad sāks baiļoties, ka man kalnos notikusi kāda nelaime."

Nu viņš atspieda savu zizli labi spēcīgi uz klintainās zemes un sacīja:

"Zizlīt', stiep pār leju, kalnu,

Pārnes man* uz Kalējkalnu."

Tūliņ sacēlās viesulis, paņēma Indriķi uz muguras un nolika viņu atkal veselu aptiekas priekšā zemē, kālab arī aptieķnieks nevarēja diezgan vien nobrīnīties, ka viņa palīgs jau tik laikus mājā, un vēl vairāk viņš brīnījās par lielo bagātību, ko palīgs atnesa līdzi un par meklētā veselības stāda ārkārtīgo labumu.

"Ja nebūtu skaidri zināms, ka saplūktās zāles ir pieklājīgie Sv. Jura pieši no Milzu kalniem, nudie', būtu jānotic, ka tie īsti tirolieši," viņš prātoja un pie tam pārdomāja, cik viņam ienesīs dzira,-ko viņš varēja no saplūktajiem stādiem izvārīt.

Indriķim tagad bija skaidrs, cik brīnišķīgas īpašības piemīt viņa ceļazizlim; tāpat viņš nojauta, ka ar šī zižļa palīdzību viņam tagad pieietamas visas veselības zāles plašajā pasaulē bez kādām grūtībām. Viņš tālab uzteica savam tagadējam maizestēvam vietu un nodibināja

patstāvīgu dzīvi. Viņš aizgāja no Kalējkalna projām un nometās Prāgā, kur viņš ierīkoja laborato­riju, kuras slava drīz izplatījās visā pasaulē. Jo nekur nevarēja dabūt tik smalkas esences un dziedino­šas zāles kā Še. Un nekur citur nebija tik liela izvēle visdažādāko

zāļu un zāļu salvju kā Indriķa laboratorijā. No tuvienes un tālienes tālab visi aptieķnieki nāca pie viņa iepirkties un papildināt savus krājumus.

TS viņš kļuva par ļoti slavenu un bagātu vīru.

Beigās, kad Indriķis bija palicis vecs, viņš Prāgā savu māju pārdeva un pārnāca atpakaļ uz Kalējkalnu pavadīt še sava mūža pēdējās dienas.

Ceļojumos viņš vairs nedevās, bet savu brīnišķīgo ceļazizli glabāja kādā dārgā, melnā ozola lcoka kastītē zem stikla.

Par to citi brīnījās un negribēja ticēt, kad viņš tiem stāstīja, ka no visa sava bagātā mantu krājuma viņš neko neturot tik lielā cieņā kā šo zizli, un viņam tā esot dārgākā no visām viņa mantām.

Kādu rītu viņu atrada nomirušu gultā guļot. Viņa draugi un

mantinieki velti izmeklējās zizli, kuru mirušais bija turējis par tik vērtīgu. Bet izrādījās, ka ozola kas­tīte, lai gan aizslēgta, tomēr bija tukša, un aru visā mājā zizlis nekur nebija atrodams.Liekas, ka Kalnu­gars viņu paņēmis atpakaļ, lai zizlis nepāktujsvešās rokās.

Kalnugara mantas kambari kalnu dziļumos dienu nodienas kļuva bagātāki ar zeltu un dārgakmeņiem. Bet viņam bija maz prieka pastāvīgi apbrīnot §o spožumu un cilvēku acis valdzinošu krāšņumu. Jo kam ir vairāk, nekā viņam vajadzīgs, tam beigās rio viņa bagātības vairs maz prieka.

, Izklaidēšanās nolūkā viņš tālab kādu dienu uzkāpa atkal augšā zemes virsū, pieņēma braša jātnieka veidu, pārvērta kādu čiekuru par staltu zirgu, uzlēca viņam mugurā un rikšoja no kalnu virsotnes lejup uz Arnciemu.

Bija svētdiena, un, kad viņš nonāca ciemā, zemnieki pašlaik nāca no baznīcas laukā. Viens otrs palika brītiņu kapsētā pie kāda kapa stāvam, bet lielākā daļa drūzmējās ap baznīcas durvīm, un, likās,