KALNAGARA PASACIŅAS

* kaut ko sagaidām.

Arī jātnieks apturēja zirgu pūļa tuvuma, un viņa parādīšanās, protams, sacēla vispārīgu un dzīvu uzmanību, jo neviens nevarēja atcerēties, ka jelkad še sādžā būtu redzēts tik lepns kavalieris.

Pēc neilga laiciņa pa ciema lielceļu tuvojās kāzinieki. Pašā priekšā pūtēji un.vijolnieki. Pēc tam ļoti skaists jauns laulājamais pāris kāzu

rotā, un aiz viņiem līgavas un līga­vaiņa vecāki un kāzu viesi skaistos svētku tērpos, un arī bērni, koši izgreznoti puķēm un lentām.

Kalnugaram šāds skats ļoti patika, jo viņš vēl nekad nebija redzējis kāzas svinam. Protams,

gan tā viņš pie sevis nodomāja, cilvēki še uzvedās ērmīgi. Taisa tik lielu troksni un daudz brēkas, kad divi sadodas kopā, izlikās, ka nu būtu vai pati Laima nonākusi zemes virsū un tikai saule vien vairs spīdētu, lai gan neviens nevar zināt, vai visa tā lieta jaunajiem izdosies par labu vai par ļaunu.

"Taču", viņš prātoja, "tā galu galā nav mana darīšana, es gribēju aizjāt uz viesnīcu. Varbūt tur sarīko kādu kāzu mielastu, un varbūt tur arī dejos. Man gribētos redzēt, kā tā lieta nobeidzas."

Tad viņš nu nokāpa no zirga, nodeva to pakalpīgajam sētnie­kam, iegāja viesnīcā un nosēdās ar vīna kausu pie kāda galdiņa.

Neilgi pēc tam, kad mācītājs bija savienojis jauno pāri, visi kāzu viesi ieradās krogā. Jaunais pāris gan nebija bagāts, bet tomēr arī viņi nebija lieguši sev- prieku ieaicināt viesus un

pacienāt viņus ēdieniem un dzē­rieniem.

Kāzu galds bija klāts tai istabai blakus, kur sēdēja svešais jātnieks. Viesi apsēdās, un tūliņ arī pasnie­dza mielastu.

Kalnugaram nu gan nebija sevišķa prieka novērot pa atvērtajām durvīm kāzu viesus mielojamies.

Tie pļāpāja un gremoja bez apstājas, un bāza mutes tik pilnas, ka neviens vārds vairs nevarēja iznākt laukā, un nebija vairāk nekas dzirdams, kā šķīvju klikšķēšana un dakšiņu, nažu un karošu žvadzēšana.

"Ņemas tīri kā suņi un kaķi, pie pilnas bļodas tikuši," Kalnugaram neviļus iešāvās prātā.

Viņam patika tikai līgava un līgavainis. Līgavainis bija ļoti skaists puisis, zibošām, brūnām acīm, cirtainiem matiem un ķiršogu sarkanām lūpām. Un cik cēli viņš turēja galvu! Bet ari līgava izskatījās ļoti pievilcīga, un abi lūkojās viens otrā tādiem maigiem skatiem, ka pat Kalnugaram palika ļoti savādi ap sirdi.

Viņš pamāja saimniekam un izprašņāja, kas jaunsālaulātie par ļaudīm un kāda viņiem slava.Saim- nieks nevarēja līgavaini diezgan vien uzslavēt. Tas esot puisis,īsti pēc Dieva prāta. Strādīgākais visā ciemā, uzticams, godīgs zēris, kādu nav visai daudz. Un līgava tam pilnīgi līdzīga. Abi auguši kā bāreņi un ilgus gadus grūti strādājuši pie svešiem cilvēkiem, tomēr abi beigās paspējuši tik daudz sataupīt, ka nu paši gribot ierīkot savu kaktiņu.

Svešais uzmanīgi klausījās stāstā, dažbrīd piekrītoši pamādams ar galvu.

Beigās maltīte bija ieturēta, viesi piecēlās, galdus iznesa ārā, un muzikanti sāka skaņot savus instrumentus.

Kāzu deja sākās.

Nu Kalnugars piecēlās, piegāja līgavainim klāt un teica tam: — Vai jūs man atļautu nodejot ar jūsu jauno sieviņu pirmo goda deju?

Jaunajam vīram tāda goda parādīšana ļoti glaimoja, jo svešais likās ļoti augsts kungs, un viņš labprāt piekrita lūgumam.

Līgava nosarkusi nolieca galvu un nokaunējusies sniedza smalkajam kungam roku, lai uzsāktu ar viņu svinīgo goda deju.

Dejai beidzoties, jātnieks izvilka no kabatas bohēmiešu stikla pērļu virteni, sniedza to līgavai un sacīja:

—| Godātā līgavas jaunkundz, atļaujiet man pasniegt jums šo virteni par dāvanu un piemiņu šai dienai. Dāvana gan nav liela, tomēr es ceru, ka jūs to, ko es jums dodu, turēsit cieņā un paturēsit ari

mani mīļā piemiņā.

Līgava laipni pateicās un aplika skaisto kaklarotu sev ap kaklu. Novedis viņu atpakaļ vietā, dejotājs uzrunāja jauno vīru: — Mī­ļais līgavaini, arī jums es gribētu kaut ko veltīt. Ņemiet šo maku, un lai viņš jums būtu allaž pilns un smags.

Pie tam viņš izņēma ādas naudasmaku un iespieda to jaunajam vīram saujā.

Svinības turpinājās pāri pus­naktij, un Kalnugars kavējās pie priecīgajiem zemniekiem, kamēr beidzamais viesis vēl nebija aizgā­jis. Tad viņš pasauca saimnieku,

vaicāja, cik izmaksājis kāzu mielasts, un samaksāja ne vien to, bet ari vēl krietnu summu vairāk par visiem pakalpojumiem.

Pēc tam viņš lūdza istabu naktsmājai un gāja gulēt, bet otrā ritā izrādījās, ka svešā vairs istabā nav.

Vakarā jaunais pāris ieradās vēlreiz līdz ar viesiem nosvinēt parasto kāzu atsvēti. Jaunlaulātie bija tērpušies, tāpat ka vakar, savās goda drānās, un jaunā sieva bija aplikusi arī svešā viesa dāvāto kāzu rotu — stikla pērļu virteni. Visi vaicāja, kur svešais kungs, un bija pārsteigti dzirdot, ka viņa viesnīcā neesot. Viņiem tas izlikās savādi, un tagad viens otrs sāka atcerēties, ka jau vakar svešais viesis licies šādā vai tādā ziņā neparasts un brīnišķīgs.

To pārrunājot, ieradās mācītājs, kas jaunos vakar bija laulājis, un kurš tiem vēlreiz gribēja novēlēt laimes.

Visi apsēdās un tika. pasniegti ēdieni un dzērieni. Atkal un atkal valodas piegriezās devīgajam svešiniekam, un it īpaši mācītājs nobrīnījās par visu, ko kāzu viesi viņam zināja pastāstīt par neparasto viesi.

—Nu, paskatāties tikai, ko viņš man iedāvināja,—jauņā sieva runāja, noņēma savu kaklarotu un pasniedza to mācītājam^ Bet tikko tas pieskārās virtenei, kad stikla pērles pārvērtās par krāšņākiem dimantiem, kas zibēja un mirdzēja kā ugunsdzirksteles.

Par to, protams, bija nebeidzami brīnumi.

Tad jaunajam vīram ienāca prātā apskatīt tuvāk ari savu ādas naudasmaku. Kad viņš to izvilka no kabatas un attaisīja, tas, par brīnumu, atrada viņā cietu, spožu sudraba dālderi, un, kad viņš izņēma dālderi laukā, viņš priecīgi pārsteigts pamanīja makā vēl otru jeb, labāk sakot, vēl vienu. Un tā arvien uz priekšu, jo tiklīdz kā viņš vienu dālderi bija no maka izvilcis, allaž tur ieradās cits.

Tātad viņš uzreiz bija kļuvis par bagātu cilvēku. Tad nu viņš ņēma no maka laukā vienu dālderi pēc otra un nopirka sev skaistu zemnieku māju, lopus un zirgus, un kamēr vien viņš dzīvoja, nekad maks nebija tukšs.

Šai ciemā tika pēc tam dažas labas kāzas svinētas, un līgavpāris būtu tik ļoti vēlējies, lai svešais viesis ierastos ari pie viņiem. Tomēr tas nav vairs pēc tam redzēts.

Laimesvīriņš «………………….

Stāsts par Kunci un Frici …

Parādzīme ………………….. …..

Stāsts par krietno Zuzīti …..

Zeltrocis……………………….

Stāsts par skopo maiznieku

'Atrastais ēzelis………….

Kalnugars un amatnieks ….

Mazais Antons……………….. -

Pēteris un Zaļmētelis……….

Ceļazižlis……………………….

Kāzu viesis……………..

«Kalnugara pasaciņas» «Redakcija Klips» Rīga, 1992. 226050 Latvija, Rīga, Basteja bulv. 4. ♦Licences Nr. 2-0009 Iespiests Latvijā