KALNAGARA PASACIŅAS

Bet viņa sieva neteica nekā. Viņa sniedza tam, klusu ciezdama, roku un uzskatīja to it kā baigi jautādama.

Kilijans sirsnīgi apsveicināja sievu un Sacīja: — Māmiņ, iekurini uguni ūn lej ūdeni katlā. Viss ir labi izdevies, un Briežkalnā es nopirku putraimus, zirņus un taukus. Tagad izvāri biezputru un ēdīsim priecīgi azaidu!

Drīz vien azaids bija gatavs, — cik ļoti tas šodien vecākiem un bērniem garšoja!

Visi nu gribēja dabūt kaut ko vairāk dzirdēt, kā Kilijanam pie brālēniem klājies.

— Ai, tie ir labi ļaudis, — viņš pasmiedamies atbildēja. Viņi man nepārmeta, ka esmu nabags, bet deva, cik katrs spēja!

— Redzi nu, — sieva teica, — es jau to zināju, citādi ari nemaz nevarēja būt, es taču pazīstu savu labo radu sirdi!

Kilijans sargājās stāstīt sievai patiesību, jo viņš zināja, ka parasti sievietēm noslēpumus uzticēt nevar.

—Jā, jā, — viņš teica, — tie man deva ne vien naudu, bet piedevām vēl labus padomus.

— Kādus tad? — sieva ziņkārīgi vaicāja.

— Ka katrs esot savas laimes kalējs un ka dzelzs jākaļot, kamēr tā karsta, un ka katrs guļot tā, kādu viņš sev taisījis guļasvietu. Un to mēs ari tad ievērosim un neturēsim rokas klēpī. Jo pēc trim gadiem mums aizdevums līdz ar procentu procentiem jāsamaksā, un tikai tad mēs varēsim pilnīgi, brīvi uzelpot.

Kilijans tūliņ nopirka tīrumu un pļavu, sāka rakt un stādīt, un, likās, ka neizprotama svētība gulstas uz visu to, kam vien viņš pieliek roku. Viņa tīrums nesa parasti visvairāk augļu, viņa lopi bija tukli un apaļi, un drīz vien viņš varēja piepirkt vēl otru tīrumu klāt, tad atkal otru pļavij jeb meža gabalu, un nepagāja ilgs laiks, kad viņu jau visā ciemā un apkārtnē pazina kā turīgu cilvēku.

Trešā gada sākumā viņš jau varēja nomāt lielu zemnieka māju, īsi sakot, bija tā, it kā laime viņu pati meklētu.

Kad pienāca maksāšanas termiņš, Kilijans jau bija tik daudz nopelnījis, ka bez kādām grūtībām varēja savu parādu atlīdzināt. Viņš iebāza naudu makā, maksāšanas dienas rītā modināja sievu un bērnus, lika tiem apģērbties labākās svētdienas drēbēs, pats uzvilka smalkas vadmalas svētdienas svārkus un pavēlēja kalpam iejūgt zirgus ratos.

Sieva brīnīdamās vaicāja, kādēļ tad nu tā jāgatavojoties.

— Nu, mēs pārbrauksim tikai pār kalniem apmeklēt tavus bagātos brālēnus un samaksāt parādu savam aizdevējam, jo šodien ir maksāšanas diena.

Sieva un bērni taisījās jokodami un priecīgu sirdi braukt tēvam līdzi, un domāja, cik ļoti brīnīšoties brālēni, ieraudzīdami skaisto pajūgu, skaisti sarkanās meiteņu kleitiņas un puisēnu samta vestes ar sudraba pogām. Un kur nu vēl sievas mežģīņu cepure un dukātu virkne, kuru viņa valkāja ap kaklu!

Pēdīgi viņi uzbrauca uz stāva ceļa starp klinšu sienām. Kilijans lika še puišam apturēt zirgus un gaidīt, kamēr viņš ar savējiem atnākšot atpakaļ. Jo viņiem vēl jāejot tālāk pa šauru kājceliņu un jānokārtojot dažas darīšartas.Tp sacīdams, viņš ieveda savējos mežā un gāja arvien tālāk. Sieva un bērni jau manīja, ka še ļoti grūta iešana un nepatīkama kāpelēšana t bet viņi baidījās tēvam prasīt, uz kurieni viņš tos» vedīšot.

Pēdīgi, kad viņi jau kādu stundu bija gājuši, Kilijans apstājās un teica sievai un bērniem: — Jūs noticējāt, ka es jūs vedīšu pie brālēniem, bet tas nu tā nav. Ar tiem mān nav nekāda darīšana. Jo, kad es griezos pie viņiem trūkuma brīdī, tad tiem priekš manis nebija vairāk nekā'kā izvairīšanās un tukšas izrunas, un pie tām es vēl dabūju dzirdēt apsmieklu un nejaukus vārdus. Tie ir nožēlojami patmīļi un skopuļi, un tiem nav nekādas tikumiskas vērtības. Bet še, lūk, dzīvo tas bagātais brālēns, kur§ aizdeva man naudu un kuram mums jāpateicas par mūsu turību. Viņš man noteica šodien ierasties un atdot viņam to, kas viņam pienākas. Un lai jūs zinātu, kam mums jāpateicas par mūsu laimi, es jums teikšu viņa vārdu — tas ir "Rāceņskaitis", šo kalnu kungs. ' Septiņu balsu baiļu kliedziens atbildēja Kilijana vārdiem,

Sieva un bērni domāja, ka, tēvam izrunājot šo vārdu, Kalnugars tūKņ metīsies tam virsū un viņu tajā pašā acumirklī nobeigs. Bet Kilijans, nevērodams ne sievas, ne bērnu asaras, ne vaimanas, gāja droši biezajos krūmos un tieši uz viņam labi pazīstamo klints aizu. Viss še bija vēl tāpat kā priekš trim gadiem, tikai ieeja klints alā nekur nebija atrodama. Kilijans visādi izmēģinājās ietikt kalna iekšpusē, bet tas viņam neizdevās. Tad beigās viņš iesāka pilnā kaklā saukt: "Rāceņskaiti, Rāceņskaiti, parādies, es esmu atnācis samaksāt savu parādu!"

Viņš domāja: "Mans pienākums man jāpilda, lai tad arī gars dod man kādus belzienus par to, ka man viņš jāsauc viņa palamā.

Tomēr Kalnugars nerādījās. Beigās Kilijans atnāca pie savējiem.

— Paldies Dievam, — sieva iesaucās, — ka tu atnāci dzīvs un vesels.— Jā, dzīvs un vesels es nu gan esmu, bet tomēr es nevaru iet no šejienes projām, pirms neesmu izpircis savas parādzīmes, — un atkal viņš sauca tā, ka viss mežs skanēja: "Rāceņskaiti, Rāceņskaiti!"

Sieva mēģināja viņu apklusināt, bet viņš neklausījās nekādas ierunas.

— Ai, tēt — vismazākais dēlēns piepeši izsaucās, — tur stāv melnais vīrs!

— Kur?

—Tur aiz koka.

Visi bērni bija saspiedušies pulciņā un'brēca aiz bailēm.

Tēvs piegāja pie koka, bet Kalnugara nekur nemanīja, un kaut arī viņš to vēl pāris desmit reizes sauca, tas neparādījās.

Nu Kilijanam cits nekas vairs neatlika, kā, lietu nenokārtojušam, gribot negribot griezties atpakaļ uz māju. Viņš"bija ļoti sapīcis un domāja pastāvīgi tikai par to, kā visu šo lietu pieklājīgā veidā izbeigt.

Kad gājēji bija sasnieguši lielceļu, piepeši sacēlās viesulis un svieda gaisā veselus putekļu mākoņus, un šais putekļos pazibēja kaut kas balts. Acīmredzot tā bija papīra lapa, un Kilijana visma­zākais dēlēns metās tūliņ lapai pakaļ, gribēdams to saķert. Bet, kad mazās rociņas lapu gandrīz jau bija sasniegušas, nerātnais vējš nesa viņu atkal tālāk.

Tā tas turpinājās labu laiku, bet puisēnam taču beigās izdevās lapu notvert, un, gavilēdams par savu uzvaru, viņš to aiznesa tēvam.

Tēvam bija lieli brīnumi, kad

viņš lapu paņēma rokā. Tā taču bija viņa parādzīme. Turklāt tā bija pārplēsta pušu, un apakšā, labajā stūrī stāvēja rakstīts lieliem, skaidriem burtiem: "Ar pateicību saņemts.

Kam nu vēl bija lielāki prieki kā Kilijanam un viņa dzimtai! Viņi jūsmīgi slavēja Kalnugara augstsirdību, un, dvēseles dziļumos iepriecināti, viņi atnāca pie sava pajūga.

Sieva lūdza Kilijanu aizbraukt pie tā paša gadījuma savā tagadējā pārticībā pie viņas skopajiem brālēniem. Dabūjusi zināt visu patiesību, viņa bija ļoti sarūgtināta un gribēja tos apkaunot.

Pret vakaru viņi nonāca ciemā, kur dzīvoja brālēni, un apstājās tai pagalmā, no kura Kilijans pirms trim gadiem ar kaunu un apsmieklu bija iztriekts laukā. Viņš sparīgi

. pieklaudzināja un vaicāja, kur saimnieks. v .. __________________________

No istabas iznāca nepazīstams cilvēks, kas sievai nebija rada, un pastāstīja, ka agrākie bagātie saimnieki visi no savām saimniecībām izputējuši, krituši trūkumā un apmiruši. Visus šos trīs pēdējos gadus viņi tīri mīklainā kārtā nīkuši un gājuši uz leju.