KALNAGARA PASACIŅAS

Saule jau bija norietējusi un metās krēsla. Tā kā aizbēgušais suns ne saucams, ne svilpjams nenāca atpakaļ, Fricis jūdzās atkal ratiņos un vilka cik jaudāja.

Kad viņi bija jau labu gabalu aiz ciema, vecais teica, ka nu jau ceļš ejot lejup, un viņš varēšot iztikt viens pats, Fricis lai nu ejot atpakaļ, ka vecāki nesākot viņa dēļ raizēties. — Un še tev būs piemiņa no manis, — tas beidzot teica un iedeva Fricim sudrabnaudas gabalu. — Izlietā nu labi, tad tu kļūsi bagāts un laimīgs.

Tad viņš bīdīja ratiņus pats, tālāk un drīz nozuda zēna skatiem.

Pārnācis atpakaļ ciemā, Fricis atrada Kunci sapīkušu stāvam viņa tēva mājas priekšā. Un ne vien sapīkušu, — Kuncis pat raudāja.

— Jā, ko tu ar raudāšanu panāksi, — Fricis viņu uzrunāja. — Aizmirsti visu šo nepatīkamo gadījumu. Kas tur nu liels no tādas meduskūkas, un arī sitiens, ko tu dabūji, tagad tev vairs nesāp

— Liec mani mierā, — Kuncis atrūca, — tu pats esi pie visa vainīgs. Kas tev par daļu gar šo skrandaino veci, kas man to visu nodarīja. Tas ir katrā ziņā nekrietns tēviņš,

— Nē, nekrietns viņš droši vien nebija. Viņš bija mīļš un laipns, un paraug' tikai, ko viņš man atvadoties iedeva. Re, — un, to teikdams, viņš rādīja Kuncim sudraba gabalu.

— Kas tad tas ir? — Kuncis iesaucās kārām, spulgām acīm.

— Kāda rotaļu lietiņa, kas cits! — Pašlaik parādījās mēness un sudraba gabals spīguļoja mēnessgaismā tik vilinoši, ka Kuncis tūliņ nodomāja, ka skaistā lietiņa katrā ziņā viņam jāiegūst. Viņš tālab lūdza Frici, lai atdodot to viņam» viņš tad arī no sava maka došot kaut ko Fricim.

— Nē, tev nekas nav jādod, — Fricis atbildēja, — es tev viņu labprāt dāvinu. — Un tā naudas gabals nonāca KunČa īpašumā.

Drīz pēc tam izplatījās ciemā valodas, ka Kunča tēvs laikam esot kaut kur naudu uzracis. Jo, kur vien viņš parādījās, tur ripoja spoži dālderi, viņš iepirka vienu, tīrumu pēc otra, cēla sev tādu māju, kādas visā apgabalā otras vairs nebija, un drīz viņu slavēja par bagātāko vīru vai desmit jūdžu attālumā visapkārt.

Vecais iegādāja arī visdārgākos zirgus un skaistākos apģērbus, un Kuncis staigāja ģērbies kā muižnieka dēls.

Tā nu bija pagājuši daudzi gadi.

Kuncis un Fricis bija jau sen pieauguši, un kamēr pirmais bija ievērojamais lielgruntnieks, otrs sitās cauri kā algādzis.

Bet bagātība vien vēl nedara laimīgu, to varēja redzēt ari no agrākajiem rotaļu biedriem. Jo kamēr Kuncim bija pastāvīgi saīgusi seja un it nekas nedarīja viņam prieku, Friča seja smaidīja vien kā pati saulīte, viņa acīs staroja dzīvesprieks, un, kaut gan viņam bija grūti jāraujas uztura dēļ, viņš taču domāja, ka pasaulē nav otra tik laimīga kā viņš.

Kuncis daudzreiz noskatījās skaudīgām acīm, kad viņa vecais rotaļu biedrs, jautri jokodams, gāja arklam pakaļ. Kuncis vispārīgi dusmojās un uztraucās par katru nieku un dzīvoja pastāvīgā nemie­rā un bailēs, pats īsti nenojēgdams, kālab. Tā viņš atsvešinājās no cilvēkiem un kļuva arvien īgnāks. Neviens negribēja labprāt ar viņu saieties un pat gājēji nevarēja izturēt pie bagātā gruntnieka, lai gan tas maksāja trīsreiz lielāku algu kā citi.

Reiz naktī, Fricim guļot, kāds klauvēja pie loga. Uz jautājumu, kas vajadzīgs, viņam atbildēja, ka lielgruntnieks Kuncis grūti saslimis. Viņš jūtot nāves stundu tuvojamies un ļoti lūdzot, lai Fricis pie viņa aizejot, jo viņam kaut kas nopietns sakāms.

Fricis steidzās tūliņ pie sava jaunības drauga, kurš, grūti elpodams, gulēja savā mīkstajā gultā. Nācēju ieraudzījis, slimnieks stiepa tam rokas pretim un teica vājā balsī: — Paldies, ka tu man paklausīji. Sēdies še man blakus un klausies. Fricis paklausīja un nosēdās slimniekam līdzās.

Slimnieks cieši satvēra viņa roku un sacīja: — Mani nospiež grūts pārkāpums, un es nevaru mierīgi mirt, kamēr neesmu atzinies un tu man neesi piedevis. Vai tu atceries vēl to dienu mūsu jaunības gados, kad vecais ratiņu stūmējs gāja cauri mūsu ciemam, tu vilki ratiņus un viņš tev iedeva sudraba gabblu, kuru es tev izmānīju.

— Kā nu to neatcerēšos.— Tad klausies. Kad man naudas gabals bija rokā, es viņu aiznesu tēvam un teicu, ka esmu to uz ielas pacēlis. Kad mēs otru dienu dālderi atkal apskatījām, mēs ļoti brīnījāmies, ka viņam blakus gulēja otrs dālderis, un, kad vien mēs pēč tam skatījāmies, allaž bija jauns dālderis pirmajam blakus. Mans tēvs teica, ka tas esot vaislas dālderis, un noteica man, ka par to nevienam pašam cilvēkam lai nesakot ne pušplēsta vārda. Tad nu sāka krāties nauda mūsu mājā, un viņas pieradās , tik daudz, ka mums sāka mesties bailes no mūsu bagātības. Bet šādu dālderi nevar neviens dāvināt, kam cilvēka miesa un asinis, un tādi pieder tikai varenajam Kalnugaram. Bet visa mana nauda un manta man nav atnesusi nekādu svētību. Es nebaudīju no viņas nekādu prieku un labklājību, un sirdsmieru es pavisam nepazinu. Ar visām manām bagātībām man klājās gluži tāpat kā toreiz ar meduskūku. Man viņa bija rokā un es nevarēju viņu baudīt. Un tā tas bija visu mūžu.

Dziļi satriekts, Fricis klausījās drauga stāstā un mēģināja viņu, cik prazdams, mierināt. — Tu nezini, cik ļoti apziņa mani ir mocījusi par to pārkāpumu, ko pret tevi esmu izdarījis, — mir­stošais atkal sāka runāt.—Pārliecībā, ka atdāvini kaut ko mazvērtīgu, tu aizdevi projām neaprēķināmas bagātības. Mana tēva un mans pienākums nu būtu bijis atdot tev dālderi atpakaļ pēc tam, kad bijām dabūjuši zināt viņa noslēpumaino spēku, bet skopums un mantkārība mūs nelaida vaļā, un tā mēs kļuvām par zagļiem un krāpniekiem cilvēku un Dieva priekšā. Bet tagad es vēl gribu par labu griezt visu, ko esmu noziedzies, cik nu es vairs to spēju. Viss, kas man pieder, lai pēc manas nāves paliek par tavu īpašumu.

Viņš nespēja vairāk runāt. Bezspēcīgi viņš iegrima savos spilvenos.

Pēc kāda laiciņa, mazliet atžirdzis, viņš lūdza, lai tiesas kungi atnākot pie viņa, ka viņš varētu tiem savu pēdējo vēlēšanos paziņot un iecelt Frici par savu mantinieku. Tā arī notika. Un nākošā dienā Kuncis nomira Friča rokās.

Kad viņš bija apglabāts un- Fricis pieņēmis viņam novēleto īpašumu, viņš atrada nelaiķa Kunča rakstāmgalda atvilknītē, kur glabājās visa nauda, rūpīgi noglabātu, vaislas dālderi. Fricis to klusēdams aplūkoja, un viņu gandrīz pārņēma šausmas.

Tu neesi nekādu svētību nesis," viņš sevī noteica, "un turpmāk tev nebūs vairs nelaimi nest." To sacīdams, viņš izgāja laukā no ciema, uzkāpa visaugstākā kalna virsptnē un aizsvieda ar lielu līkumu vaislas dālderi projām.

Ar saviem vecākiem, kas bija jau nosirmojuši, un ar savu jauno sievu viņš aizgāja dzīvot skaistajā zemnieku mājā, un valdīja savu mantojumu apdomīgi un saprātīgi. Neviens nabadziņš neaizgāja no viņa sētas bez iepriecinājuma, saviem gājējiem viņš bija laipns kungs, un visi bāreņi un atraitnes visā kalnu apgabalā slavēja viņu kā lielāko labdari.

Un, vakaros no lauka mājup nākot jeb no meža pārnākot, viņam daudzkārt tā vien likās, it kā aiz mājas stūra, vai kāda koka kustētos vecā ratiņstūmēja stāvs; tas viņam māja ar galvu kā toreiz, kad viņš tam atdeva pēdējās naudas ripiņas'atspirdzinošam malkam, — un viņam katrreiz draudzīgi uzsmaidīja.

Heihenbergas novadā kādreiz dzīvoja zem­nieks, vārdā Kilijans. Viņš gan bija uzcītīgs un krietns cilvēks, bet viņam tomēr dzīvē negribēja īsti laime smaidīt. Kāds ļauns kaimiņš noveda viņu ar meliem un viltu, un ilgu, garu tiesāšanos pēdējā nabadzībā, un kādā dienā, kad zemniekam atņēma arī beidzamo govi, viss viņa īpašums bija vairs tikai izdēdējusi' sieva un seši bērni bāliem vaigiem, izsalkušām acīm un mutēm.