ALEKSANDRS VOLKOVS: UGUNĪGAIS MarĀnu dievs

Bet tur, simtiem jūdžu attālumā, Biedēklis un viņa draugi raudzījās uz ekrānu ar nespēcīgām dusmām, apzinoties savu pilnīgo bezpalīdzību. Ja varētu uzlēkt tribīnē blakus Urfinam, piespiest viltnieku runāt patiesību …

Bet komēdija turpinājās. Urfins teica lielu runu. 0, viņš prata būt daiļrunīgs! Viņš aicināja Marānus atriebt nogalinā­tos brāļus un glābt savu tautu no bojā ejas. Viņš spēlēja uz Le- coņu radniecības jūtām, bet Lecoņi, kaut arī bija kareivīga cilts, ļoti mīlēja savas sirmās mātes un tēvus, savas sievas un bēr­nus …

Visa armija kā viens cilvēks izteica gatavību doties karagā­jienā. Piekrita pat tie, kas nesen bija nodibinājuši ģimenes. Ar lielām pūlēm Urfinam izdevās pārliecināt vienu Marānu rotu palikt Smaragda salā, lai tie nosargātu karaļa varu.

— Nu, gatavosimies ienaidnieka iebrukumam, — drūmi no­teica Biedēklis, kad televizora ekrāns apdzisa.

Ir lieki piezīmēt, ka no gūsta atbrīvotais Biedēklis tūdaļ tika pasludināts par Smaragda zemes valdnieku. Kaggi-Karr nodeva viņam pilnvaras un silti apsveica ar atgriešanos augstajā pos­tenī.

Biedēklis savukārt pateicās vārnai par nenovērtējamiem pa­kalpojumiem, ko tā izdarījusi valdīšanas laikā.

— Ko tur runāt! — Biedēklis pat aizelsās, uzskaitīdams vār­nas varoņdarbus. — Es nodibināšu «Zelta kroņa» ordeni, un pirmais tā kavalieris būs mūsu mīļotā un cienītā Kaggi-Karr. Tiklīdz mēs pieveiksim Urfinu, šo ordeni izkals labākie valsts juvelieri, izgreznos to ar vistīrākajiem dimantiem, un tas iemir­dzēsies uz mūsu dārgās draudzenes galvas …

Kaggi-Karr bija tā aizkustināta, ka no viņas melnajām acīm noritēja divas asaru lāsītes.

— Tas vēl par maz, — Biedēklis turpināja, — Kaggi-Karr pa­kalpojumu atcerei Smaragda salas iedzīvotāju vārdā es apsolu, ka ikkatra vārna, kas parādīsies pilsētas robežās, tiks sirsnīgi Uzņemta.

5o solījumu Smaragda salā svēti pilda vēl šodien.

Urfina armija steidzās uz Violeto zemi. Marāni nenogriezās no ceļa, neielūkojās ceļmalas fermās: karavīri steidzās atriebt savus bojā gājušos biedrus, glābt savu vientuļo ieleju no ienaid­nieku iebrukuma.

Ne sarunas, ne dziesmas nebija dzirdamas rindās: karavīru sejas bija skarbas. Urfins veikli uzturēja kaujiniecisko noska­ņojumu. Baidīdamies, ka tikai apmānītie Marāni neuzzina pa­tiesību, Džīss nodeva pavēli:

— Nekādu sarunu ar viltīgo pretinieku! Uzbrukt bez vilcinā­šanās un sadragāt visu savā ceļā. Nodevējus bez žēlastības no­galināt!

Eots Lings ložņāja kā žurka starp ienaidā zvērojošiem Ma- rāniem un pienesa savam saimniekam tikai nomierinošas ziņas.

— Viņi sper zemes laukā, — stāstīja klauns. — Kad tie sāks rīkoties, tad tikai būs joks! Piedraud par katru~ savējo simt ienaidnieku aizraidīt uz viņpasauli!

Urfins apmierināti berzēja rokas. Pēc izrēķināšanās ar Mirk- šķoņiem viņš ar visiem spēkiem vērsīsies pret Rietumiem un pakļaus savai varai kalnračus un Gremoņus. Viņš atradīs cīņas līdzekļus pret pūķiem un Sešķepaiņiem un vai tam, kas stāsies viņam ceļā!

.. . Tālumā varēja saskatīt neatminamos laikos uzceltās un ilgajā mūžā daudzus īpašniekus pārmainījušās pils violetos tor- nīšus un smailes. Senos laikos ieguvusi pili savā īpašumā, Bas- tinda bija uzcēlusi tai apkārt stipru mūri ar dzelzs vārtiem, kas vienmēr bija aizslēgti. Vārtu atslēgu burve glabāja kabatā, bet naktīs paslēpa zem spilvena.

Kad par Violetās zemes valdnieku kļuva Dzelzs Malkas Cir­tējs, viņš vispirms lika nojaukt mūri un ap pili ierīkot parku. Viņam taču nebija jābaidās no pavalstniekiem, kas karsti mī­lēja savu mīkstsirdīgo valdnieku. Pils ārējos rotājumus un krāsu pastāvīgi uzturēja labā stāvoklī, un pils izskatījās tik omulīga un miermīlīga, ka Marāniem neviļus ienāca prātā doma: kā gan tās iemītnieki varētu izdarīt tik briesmīgas ļaundarības.

Bet Urfins neļāva kareivjiem pārdomāt. Pa rindām izplatījās pavēle:

— Paātrināt soli! Izmest ceļmalā visu lieko! Sagatavoties kaujai!

Draudīgā lavīna vēlās uz priekšu. Un piepeši… Lēni, bet ne­atvairāmi ļaužu skrējiens kļuva gausāks . . . pārgāja soļos … un armija apstājās.

Apstāšanās notika divu iemeslu dēļ. Pirmais — uzbrucēju ceļā parādījās dziļš grāvis, bet no otras puses, no akmens tornīšu šaujamlūkām rēgojās pret ienaidniekiem notēmētas bultas.

Un otrs .. . O, otrs bija tik neticams, neiespējams, ka pat daudz pieredzējušais Urfins, kas Smaragda pilsētas bibliotēkā bija izlasījis lērumu grāmatu par karu vēsturi, palika ar vaļēju muti.

Mirkšķoņu nometnē gāja vaļā spēle!

Tas bija dīvaini, nedabiski … bet tā tas bija!!

Kā redzams, Malkas Cirtēja un Biedēkļa karaspēks tik ļoti paļāvās uz saviem nocietinājumiem, ka varēja ienaidnieka acu priekšā izturēties tik bezbēdīgi. Bet varbūt. . . varbūt spēlētāji nespēja pamest partiju nepabeigtu, jo katra puse cerēja uz­varēt? …

Lecoņi, visazartiskākie spēlmaņi pasaulē, tādu aizraušanos pilnīgi saprata un novērtēja. Uz vietas sastinguši, rungas nolai­duši, nekārtībā drūzmēdamies pie grāvja, Marāni ar milzīgu interesi vēroja spēli.

Tādu spēli viņi redzēja pirmo reizi. Un nav brīnums: Burvju zemes mūžā tā parādījās pirmo reizi, un tas bija volejbols!

Varbūt lasītāji atceras, ka Tims veda līdzi volejbola bumbu. Zēns bija kaislīgs volejbolists un paņēma bumbu līdzi ceļojumā, cerēdams pēc sirds patikas izspēlēties ar Gremoņiem un Mirk- šķoņiem. Bet notikumu virpulis, kur viņu ierāva liktenis, lika Timām spēli aizmirst. Viņš atcerējās par to šeit, Violetajā zemē, ilgstoši gaidot ienaidnieku uzbrukumu.

Vienkārši ir būt drošsirdīgam kaujas karstumā, dalot un sa­ņemot sitienus. Daudz grūtāk ir dienu no dienas gaidīt, kad pie­nāks briesmas, bet tās arvien kavējas . ..

Vadoņi pamanīja, ka Mirkšķoņu mundrums gaist ar katru dienu, un tas bija ļoti slikti. Kā pacelt sadugušās armijas garu? Un Tims uzminēja: volejbols!

Zēns noorganizēja vairākas komandas, izskaidroja spēles no­teikumus, vadīja treniņus (tīklu ātri noauda Mirkšķoņi, un to, protams, uzvilka daudz zemāk, nekā parasts lielajā pasaulē).

Sakumā spēle notika kā zibeņturnīrs, un tai bija nepieredzēti panākumi. No rīta līdz vakaram volejbola laukumā klaudzēja bumba, un tikai nakts izdzenāja spēlētājus. Gribētāju rinda ne­ticami pieauga, tāpēc pie darba ķērās ādu meistari un pagata­voja vēl kādas desmit bumbas.

Nodibinājās vairākas komandas ar visdīvainākiem nosauku­miem: «Lauvas», «Likteņa mīluļi», «Zobenzobu tīģeri», «Dros­mīgie puiši», «Lidojošie Mērkaķi»… Sākās sacensības par valsts čempiona nosaukumu.

Aizmirsās bailes no ienaidnieka iebrukuma. Mirkšķoņus vairs nevarēja pazīt: mundri, enerģiskj viņi pat sāka mazāk mirkšķi­nāt, viņiem gluži vienkārši neatlika laika. Ap spēlētājiem drūz­mējās daudzi dedzīgi līdzjutēji. Tims vīpsnāja:

— Pareizi mans tētis saka: «Sports ir varena lieta!» Un viņš kaut ko sportā saprot, ne velti ir Kanzasas čempions!

Marāni nebija kļūdījušies savos minējumos, ka aiz ienaid­nieka nocietinājumiem iet vaļā ļoti svarīga spēle. Tā bija noslē­guma spēle starp komandām, kas pretendēja uz pirmo vietu. Spēlēja «Lidojošie Mērkaķi» (kapteinis Dins Hiors) un «Neuz­varamie Ennas draugi» (kapteinis Tims O'Kellijs). Kad tālumā parādījās ienaidnieks, rezultāts bija 13: 13 un katra puse cerēja uzvarēt.