ALEKSANDRS VOLKOVS: UGUNĪGAIS MarĀnu dievs

Suns norūpējies un samulsis raudzījās visapkārt, nesapraz­dams, kāpēc viss kļuvis tik zaļš. Bet pēc tam sāka uz Faramantu rūkt un grasījās kost. Arto nomierinājās tikai tad, kad viņam brilles noņēma.

— Totiņam gan patika brilles, — Faramants pārmetoši pa­teica sunītim.

Dinām Hioram, kurš visu ceļu nogāja kājām, bija pieputējusi garā bārda, un Enna, izpurinājusi no tās putekļus ar zaru slo­tiņu un izsukājusi ar ķemmīti, sapina to trīs grīstēs. Feldmar­šalam tādas rūpes ļoti gāja pie sirds.

Trūcīgi pabrokastojuši, viņi apgūlās zem krūmiem.

Tims, Dins Hiors un Faramants pēc bezmiega nakts jau sen gulēja, bet Malkas Cirtējs un Biedēklis arvien vēl nelika mierā Ennu, bez gala iztaujādami, kā dzīvo, kā mācās Ella, vai viņa jau izaugusi liela un tā tālāk, un tā tālāk. Pēc tam sākās izpraš- ņāšana par labo Milzi no aizkalniem, par Fredi…

Beidzot, ieraudzījuši, ka meitenei acis līp ciet un mēle vairs neklausa, abi draugi aptvēra likt meiteni mierā, un tā, neizru­nājusi vārdu līdz galam, cieši aizmiga.

Bet jūsmīgie draugi Malkas Cirtējs un Biedēklis augu dienu •slavināja divu māsu labās īpašības. Biedēklis šajās sarunās piedalījās ne visai ērtā pozā: viņš karājās uz Hanibala mugu­ras ar galvu uz leju. Tur viņu žāvēšanai bija iekārtojis Dzelzs Malkas Cirtējs.

Pievakarē visi pamodās mundri, atspirguši. Ceļā doties vēl bija par agru, un Enna atcerējās savu solījumu parādīt peļu karalienei mehāniskos mūļus. Viņa papūta svilpīti, un norā pa­rādījās Ramina ar dažām galma dāmām.

— Esiet sveicināti, jūsu majestāte! — teica Enna. — Es jūs ataicināju, lai parādītu dzīvniekus, uz kuriem mēs atjājām uz Burvju zemi. Mēs tos saucam par mūļiem. Vai nav tiesa, tie ir skaisti?

— Tie ir lieliski! — atbildēja Ramina un nevarēja vien noska­tīties uz lepnajiem, staltajiem auļotājiem ar gludu, spīdošu ādu. — Un jūs sakāt, mans bērns, ka tiem nav vajadzīga nekāda cita barība kā vienīgi saules stari? Tad jau tas ir vienkārši brīnums!

— Redziet, mēs to nesaucam par brīnumu, bet par izgudro­jumu, — iebilda Enna. — īstie brīnumi ir te, pie jums. Tie ir

Gingemas sudraba kurpītes, Stellas burvju kaste, Villinas ma­ģiskā grāmata, Bastindas sudraba stīpa … Brīnums ir jūsu spēja acumirklī parādīties jebkurā vietā uz brīnumsvilpītes sau­cienu. Lūk, tie ir īsti brīnumi!

Ramina iesmējās.

— Mums tās ir visparastākās lietas. Un tas, ko jūs pieminē­jāt, mīļā Enna, ir tikai maza daļiņa «brīnumu». Tādu mūsu zemi radījis Gurikaps, lielais seno laiku burvis. Tas bija viņš, kas apveltīja ar runas dāvanu dzīvniekus un putnus, lika ziedēt mūžīgai vasarai, norobežoja šo brīnišķīgo zemes stūrīti ar kal­niem un Lielo tuksnesi. Gods un slava viņam par to!

— Gods un slava! — atkārtoja visa kompānija.

Mūļi iezviedzās, kārpījās ar kājām, aicinādami saimniekus ceļā.

— Nē, tie patiešām ir brīnumaini, kaut arī ieradušies no aiz- kalniem! — atvadīdamās iesaucās Ramina. — Laimīgu ceļu jums, mans bērns, laimīgu ceļu jums visiem. Un neaizmirstiet,, ja esmu jums vajadzīga, vienmēr labprāt jums pakalpošu.

Un Karaliene nozuda ar visu savu svītu.

Ceļojums uz Violeto zemi beidzās laimīgi. Tiesa, bēgļi pare­tam sastapa nelielas Marānu nodaļas. Bet tie neiedrošinājās uz­brukt tik iespaidīgam spēkam, kāds bija mūsu draugi. Malkas Cirtējs un Dins Hiors pacēla smagas rungas, bet mūļi, ieraugot ienaidniekus, piecirta nagus un atņirdza zobus. Un Marāni, griezdami niknajiem dzīvniekiem ceļu ar līkumu, steidzās ar zi­ņojumu pie Urfina Džīsa. Bet kapteiņa Klema rota, kuru nosū­tīja ķert bēgļus, nevarēja tos panākt.

Pienāca gaidītās sastapšanās brīdis.

Lauva, vecumdienās kļuvis ļoti jūtelīgs, bija ārkārtīgi aizkus­tināts, ieraudzīdams vecos draugus Biedēkli, Dzelzs Malkas Cirtēju, Dinu Hioru, Faramantu. Un, kad Enna droši piegāja viņam klāt un jokodamās ar rociņu paplikšķināja pa purnu,. Lauva gandrīz paģība.

— Kā tev nav kauna darīt pāri mazākajiem?! — atkārtodama kādreiz māsas teiktos vārdus, iesaucās Enna un paņēma klēpī nobijušos Artuku.

— Vai tiešām es esmu gulējis desmit gadus un tagad tikai atmodies? — apjukumā ierunājās Lauva, raudzīdamies uz Ennu un sunīti. — Ella? Totiņš?! Bet tas taču nevar būt!

Lauvam visu izstāstīja, un viņš piegāja pie Ennas un glau­dās. pie viņas pleca kā milzīgs, labsirdīgs runcis. Un, kad mei­tene sāka spēlēties ar viņa astes pušķīti, laimes asaras lija no vecā Lauvas acīm.

Un kāds prieks bija Mirkšķoņiem, kad viņu mīļotais valdnieks atkal ieradās pie viņiem un kopā ar to viņa jaunie draugi, kurus viņa sirsnīgie pavalstnieki tūlīt bezgala iemīlēja.

Nemitīgi mirkšķinādami, Mirkšķoņi uzsāka tādu deju, ka no viņu violeto apģērbu mirgošanas Ennai un Timām acis sāka ņirbēt. Mirkšķoņi skaļi sita knipjus un atklāti lielījās, ka viņiem klājoties tik labi un visas nelaimes viņiem ejot garām ar lī­kumu tikai tāpēc, ka viņi nekad neaizmirstot mazgāties trīs­reiz dienā par godu Glābēja Ūdens Fejai! Viņi apsolīja pieko­dināt arī pēctečiem 1 stingri ievērot šo svēto parašu .. .

Uzzinājuši, ka meitene, kas ieradās kopā ar Dzelzs Malkas Cirtēju un Biedēkli, nebūt nav Glābēja Odens Feja, bet tās jau­nākā māsa, Mirkšķoņi nemaz nejutās sarūgtināti. Tie iesauca Ennu par Nākamās Uzvaras Feju un aizveda viņu pie virējas Fregozas. Labsirdīgā sieviete tūlīt ielika meiteni vannā, nomaz­gāja un ieģērba violetā kleitā, ko Mirkšķoņi bija uzšuvuši Ellai un tā atstājusi Violetajā pilī. Pēc tam Fregoza apkopa Timu un Artuku.

Biedēkli un Dzelzs Malkas Cirtēju tūlīt paņēma kapitālā re­montā.

Vērtīgās smadzenes no Biedēkļa galvas izņemt neiedrošinā­jās, tāpēc galvu pakāra žāvēties visu kopā. Apģērbu izmazgāja, izgludināja, piebāza ar svaigiem salmiem, garos zābakus notī­rīja. Un, kad Biedēklis nostājās Ennas priekšā svaigs, lauku smaržu apdvests, vienīgi ar izplūdušiem sejas pantiem, meitene sameklēja otiņu un krāsas un sāka iezīmēt viņam acis, degunu un muti. Un viņa vēl nebija nobeigusi, kad Biedēklis sāka pilnā kaklā dziedāt:

— Ei-hei-hei-ho! es atkal — atkal — atkal esmu kopā ar Ennu!

Bezrūpīgi laimīgais Biedēklis dziedāja un dejoja un nemaz nekautrējās, jo Mirkšķoņi nebija viņa pavalstnieki.

Bet Dzelzs Malkas Cirtēju valsts labākie meistari Lestara va­dībā izjauca uz skrūvsola un noņēmās gar to visu dienu: izjauca pa daļām un atkal salika, lodēja, noskrūvēja atsevišķas deta­ļas un atkal saskrūvēja un ieeļļoja, un nopulēja — un viņš izgāja: no viņu rokām pilnīgi jauns, kā no darbnīcas. Viņa sirdi pie­bāza ar jaunām skaidiņām, sašuva, un atkal tā palika tā pati' vislabākā un maigākā sirds Burvju zemē.

Kad Malkas Cirtējs parādījās savai tautai, viņš tā mirdzēja,, ka visiem, kas uz viņu paskatījās, asaroja acis. Aleistari viņam izgatavoja jaunu cirvi tā vietā, kurš bija palicis pie Džīsa, un Malkas Cirtējs to draudoši pavicināja, tā ka gaiss visapkārt nosvilpa, un iesaucās:

— Nu, tagad redzēsim, kurš kuru!

Urfina Džīsa senlolotais sapnis beidzot piepildījies: viņš at­kal bija sagrābis varu Burvju zemē. Bet dīvaini: tāpat kā pir­mās valdīšanas laikā, viņš nejutās laimīgs. Godkārīgais dikta­tors alka vispārīgas godbijības, gribēja, lai, viņam parādoties,, ielās un laukumos sapulcētos ļaužu bari, sviestu cepures gaisā un sajūsmā kliegtu.