ALEKSANDRS VOLKOVS: UGUNĪGAIS MarĀnu dievs

Tomēr uz jautājumu, ar ko beigsies Ennas un viņas draugu īņa, Ramina uzskatīja par labāku neatbildēt.

Uzzinājusi, ka Ella teicami mācās koledžā un drīz būs skolo- āja, karaliene atzinīgi izteicās par viņas izraudzīto specialitāti.

— Ella ir tik laipna, tik joti mīl bērnus, ka bus jauks peda­gogs, — apliecināja Ramina.

Karaliene arī interesējās, kas lielajā pasaulē noticis ar vien- kājaino jūrnieku Carlu Bleķu un ar drošsirdīgo Fredi Kaningu.

— Viņi ir labi cilvēki un pelnījuši laimi, — sacīja Ramina.

Kad karalienei pastāstīja, ka tas ir Fredis, kas konstruējis

tos brīnišķīgos mūļus, uz kuriem Enna un Tims atjāja uz Burvju zemi, Ramina vēlējās katrā ziņā tos redzēt skrējienā. Enna ap­solīja viņas vēlēšanos izpildīt.

Šķīrās, apliecinādami savstarpēju cieņu un draudzību. Atva­dīšanās norisi izbojāja Artuks, izraudamies no rokām Timām, kurš bija aizsapņojies.

Pēc lauka peļu karalienes nozušanas Enna nolēma pārbaudīt televizoru. Viņa baidījās, ka pie Tima zvēliena Urfinam Džīsam pa galvu kaste būs sabojājusies. Nolikusi televizoru uz kliba galdiņa, meitene uztraukdamās skaitīja burvību vārdus:

«Birelja-turelja, buridakl-furidakl. Debess mala sārto, zālīte zaļo. Kastīt, kastīt, esi tik labiņa, parādi man Biedēkli un Dzelzs Malkas Cirtēju!»

Un tūlīt matētais stikls iegaismojās, uz tā parādījās ceļš, bet pa ceļu gāja Malkas Cirtējs un Biedēklis, sardzes ielenkti.

— Tā arī ir! — iesaucās Enna. — Viņus pārved uz citu cie­tumu.

Malkas Cirtēja atbalstīts, Biedēklis tikko vilkās, viņa kājas ļodzījās, galva nokārās uz krūtīm. Bija redzams, ka viņš galīgi zaudējis spēkus. Malkas Cirtējs nejutās daudz labāk. Pat tele­vizorā bija dzirdams, kā čirkstēja viņa sen neeļļotās locītavas.

Enna Biedēkli redzēja pirmo reizi, bet viņa tik labi to pazina pēc māsas nostāstiem, ka tagad meitenei likās: viņa jau daudz, daudz reižu ir sēdējusi tam blakus, cilājusi viņa mīksto roku, glaudījusi gudro, sēnalām piebāzto galvu …

— Nabadziņ, nabadziņ,-— viņa čukstēja caur asarām, — ko viņi ar tevi izdarījuši?!

Kompānija dzirdēja, kā Malkas Cirtējs uzmundrināja draugu. Nekādas jēgas jau tam nebija. Tad dzelzs cilvēks paņēma Bie­dēkli uz rokām un nesa, kā rūpīga māte nes bērnu.

Ak, Malkas Cirtēj, Malkas Cirtēj! Tava maigā sirds nekad nav tevi pievīlusi, pat visgrūtākajās dzīves stundās .. . Un, ja ļau­dis, kas darināti no miesas un kauliem, izturētos tāpat kā tu, cik skaista būtu dzīve uz Zemes!

Smaragda salas pārvaldniece, vismazāk jūtīgā no visiem skatītājiem, aukstasinīgi sekoja, kurp Marāni ved cietumniekus. Laiku pa laikam viņa murmināja:

— Divu ozolu krustceles … Ferma «Zemeņkalniņš» … Kur tagad? Aha, protams, Mīlētāju tiltiņš .. . Zinu, zinu! — viņa pie­peši iekliedzās. — Viņus ved uz Ollas Birna muižu!

— Par ko jūs priecājaties? — Enna pārmetoši noprasīja vār­nai.

— Nu kā gan ne, man taču tur katrs akmens pazīstams, — tā atbildēja. — Un ja viņus ievietos dārzeņu noliktavā .. . Oi-oi-oi, tieši turp viņus ved!

Kaggi-Karr sāka skaļi smieties. Uz draugu mēmo jautājumu viņa paskaidroja:

— Tur jumtā ir caurums. Un pa šo caurumu es Birnam esmu izvilkusi ne mazumu ābolu un bumbieru, ha-ha-ha!

Enna un Tims kļuva jautrāki: viņiem radās iespēja sazināties ar Malkas Cirtēju un Biedēkli. Bet viņu prieks vēl pieauga, kad ekrāns parādīja šķūņa iekšieni, un tur viņi ieraudzīja Dinu Hioru un Faramantu. Bērni tos pazina — pirmo pēc garās bār­das, otro pēc zaļajām brillēm, kuras viņš nekad nenoņēma.

— Urā, urā, urā! — Tims sāka lēkāt. Tagad mēs atbrīvo­sim visus četrus reizē!

Patiešām, Ennas un Tima uzdevums kļuva daudz vieglāks. Bērni uztraucās par Garbārdainā Zaldāta un Vārtu Sarga Fara- manta likteni, bet viņi nezināja, kur tos meklēt. Jaunais atklā­jums deva iespēju paveikt visu ar vienu triecienu.

Nomierinājušies par šo atklājumu, bērni pārgāja uz citiem no­vērojumiem. Viņiem iegribējās redzēt Urfinu Džīsu. Diktators sēdēja uz troņa ļoti drūms. Tims ar lielu gandarījumu saskatīja uz viņa galvas milzīgu punu, ko nespēja noslēpt apsējs.

Urfina priekša stāvēja policijas priekšnieks, resnais rudmatis

Enkins Fleds, un valdnieks deva tam pavēles. Punu berzēdams, viņš sacīja:

— Es jūtu, ka Smaragda salā ieradušies kaut kādi nezi­nāmi Biedēkļa draugi. Ja tas būtu noticis pirms astoņiem ga­diem, es varētu savu roku dot nocirst, ka te darbojas šī feja, skuķe Ella.

Enna iespurdzās un tūlīt aizspieda muti ar roku, it kā bīda­mās, ka viņu izdzirdēs Urfins. Bet tas turpināja:

— Sacel kājās visu policiju, visus padomniekus, visus manus piekritējus! Paziņo: kas atklās nezināmos ienaidniekus, saņems desmit… nē, piecus vislielākos smaragdus no manas valsts kases!

Pēc vārnas lūguma Enna pārslēdza ekrānu uz Violeto zemi. Kaggi-Karr gribēja redzēt Lestaru. No Ellas stāstiem meitene labi pazina šo mazo, darbīgo vecīti, Mirkšķoņu labāko meistaru.

Skatītāji ieraudzīja Lestaru pie milzīgas zemes kaudzes. Uz vienu un otru pusi stiepās dziļš grāvis, bet tā iekšējā malā slē­jās akmens tornīši ar šaujamlūkām.

— Rellems mums stāstījis patiesību, — iesaucās Tims. — Viņi ceļ nocietinājumus.

— Kā gan tie varētu būt meli? — ar cieņu iebilda Kaggi- Karr.— Viņš taču informāciju saņēma no manis.

Vārna bija apguvusi no Biedēkļa ne mazumu zinātnisku vārdu un mīlēja laiku pa laikam tos iebārstīt savā runā.

Ennas sirds ietrīcējās no satraukuma: no mālu čupas aizmu­gures majestātiski iznāca Lauva. Uzmanīgi kāpdams pa akme­ņiem, tas sacīja inženierim:

— Draugs Lestar, mūsu darbi virzās uz priekšu labi, bet vai tu esi pārliecināts, ka Urfins neuzbruks, pirms mēs tos būsim pabeiguši?

— Bet es esmu nodrošinājies, — atbildēja Lestars. — Visā ceļā līdz Smaragda salai man ir izlikti sargposteņi: viņā galā dežurē putni, bet tuvāk šurp — koka ziņneši. Ja tikai Urfina ar­mija uzsāks karagājienu, mēs par to uzzināsim pēc dažām stun­dām. Bet pagaidām viss mierīgi.

— Jā, tur jūtama feldmaršala Dina Hiora skola, — ar cieņu uzslavēja Smaragda salas pārvaldniece. — Es tiešām neizdarīšu kļudu, ja iecelšu Lestaru par Violetās zemes pagaidu pārvald­nieku. Domāju, viņš pilnīgi noder tādam augstam postenim. Šodien pat nosūtīšu pavēli ar putnu pastu. Un izrādās, ka arī Lauva ieradies Mirkšķoņu zemē. Tas ir lieliski! Un nu, kas no­tiek pie Gremoņiem? Kādi panākumi ir pulkvedim Hartam, ko tas paguvis iekarot?

Skatītājiem atkal bija ko brīnīties. Ekrāns tiem parādīja prie­cīgu, zilu ciematu, kura ielās pie ziliem lievenīšiem rotaļājās bērni zilos krekliņos un biksītēs.

Divas Gremones zilās kleitās ar krūzēm uz galvas dzīvi trieca par kaut ko. Viena no sievietēm turpināja iesākto teikumu:

— … līdz pat šim laikam nevaru attapties no priekiem, ka mēs tikām ārā no grausta. Mana mazulīte Rina tā klepoja… .

— Un tikai šie drosmīgie kalnrači! — turpināja otra. — Kā viņi sadragāja bezkaunīgos iekarotājus …

— Jā, tā ir mūsu laime, ka viņi atstāja Alu un apmetās aug­šējā pasaulē, — pirmā nobeidza sarunu un aizgāja, pieturēdama zilo ūdens krūzi uz galvas.

Ennas un Tima acis iemirdzējās priekā.

— Vai tiešām Marāni arī tur sakauti? Bet nē, tas nevar būt…