ALEKSANDRS VOLKOVS: UGUNĪGAIS MarĀnu dievs

Enna pagrieza ekrānu uz citiem Gremoņu ciematiem, un visur valdīja prieks, mierīgs darbs, bezrūpīga jautrība.

— Lūdzu, kalnraču nometni, — Enna palūdza.

Un viņi ieraudzīja pazīstamo nometni un kalnraču baru, kas novāca lielu uzbērumu ielas vidū. Starp viņiem bija arī daži sa­gūstītie Marāni, kas cītīgi strādāja kopā ar uzvarētājiem.

— Urā, urā, uzvara! — priecīgi ieaurojās Tims.

Nebija nekādu šaubu: Urfina Džīsa iekarošanas plāni saru­kuši kā Austrumos, tā arī Rietumos. Visi bija ļoti apmierināti, tikai vārna pukojās par sakariem: ziņas pa šo līniju pienāca ar novēlošanos.

— Man tur vajadzēs izdarīt reformu, — ar uzsvaru noteica Kaggi-Karr. — Izsacīšu rājienu un noņemšu vadību.

Jā, pienākuši citi laiki, nav vairs kā pirms deviņiem gadiem, kad Urfins līdzīgi negaisam brāzās pār zemi ar saviem neuzva­ramajiem kokpauriem. Agrākie pārbaudījumi bija tautām daudz ko iemācījuši. Tās bija savu laimi jo cieši saņēmušas savās ro­kās, un ne tik viegli tās bija nospiest zem iekarotāja papēža. Un

tagad tām sveša palīdzība cīņā pret ienaidniekiem vairs nebija tik nepieciešama.

Ennas un viņas draugu uzdevums tagad kļuva stipri vienkār­šāks: pirmām kārtām jāatbrīvo gūstekņi, un tad jādod pēdējais trieciens Urfinam.

Tuvojās vakars, kad bērni atrāvās no televizora. Pēdējo reizi viņi vēl paskatījās uz Biedēkli un viņa draugiem, kas nīka ne­brīvē. Dins Hiors un Faramants bija nolikušies gulēt, bet Mal­kas Cirtējs centās pažāvēt Biedēkli, nostādījis to zem pēdējiem rietošās saules stariem, kas ielauzās pa mazo lodziņu sienā.

Enna sacīja:

— Kastīt mī]ā, tagad beidz, pateicību saņemt steidz!

Un televizors nodzisa.

Vārna vēl piebilda:

— Rīt no rīta es apciemošu gūstekņus un nomierināšu naba­dziņus, pastāstīšu visu, ko šodien redzēju. — Pēc tam viņa pēk­šņi paklanījās pret rožaino kasti. — Piedod man, muļķa putnam, ka es tik necienīgi par tevi izteicos. Tagad redzu — tu esi vis­lielākais brīnums mūsu zemē.

Rītā Kaggi-Karr pabija Ollas Birna šķūnī, parunājās pr ieslo­dzītajiem. No šķūņa izbēgt nebija iespējams: saimnieks to bija cēlis pamatīgu, ar stiprām sienām, drošām durvīm. Un aiz dur­vīm pastāvīgi stāvēja bezmiegaino nuh-nuh riekstu sadzirdītā sardze.

Atgriezusies no fermas, vārna pastāstīja par visu, ko bija re­dzējusi, un ziņojumu nobeidza ar vārdiem:

— Ja mēs neaizmidzināsim sardzi, mēs savus draugus no nebrīves neizpestīsim. Un te mums var palīdzēt tikai Svētais avots.

— Jūs runājat par to brīnumavotu, kura ūdens aizmidzināja Pazemes karaļus?

— Jā, par to, — apstiprināja Kaggi-Karr. — Ceļojums būs ilgs un grūts, bet citas izejas es neredzu.

Un visi piekrita pārvaldniecei.

Lai nezaudētu laiku, nolēma doties ceļā tajā pašā dienā. Kaggi-Karr vēlreiz apmeklēja cietumniekus un lūdza tos bru­ņoties ar pacietību vēl uz dažām dienām.

Pirms ceļa sākuma Enna gribēja paskatīties uz Pazemes kaln­raču zemi, bet kaste palika tumša un mēma. Bērni saprata, ka tā nevar parādīt 1 ar milzīgu zemes slāni klāto Alu. Apspriedu­šies viņi ieraka televizoru pie mājiņas sienas: stiept līdzi tādu smagumu nebūtu ērti.

Mūļi mierīgi gulēja turpat, kur atstāti. Kādas stundas trīs pasildījušies saulē, Cēzars un Hanibals tā pielādējās ar ener­ģiju, ka nepacietīgi zviedza, aicinādami saimniekus doties ceļā.

Draugus vajadzēja atbrīvot pēc iespējas drīzāk. Tāpēc Tims un Enna, atmetuši piesardzībai ar roku, auļoja pa DzĶB ceļu pilnā sparā. Vai tur sardzes posteņi varēja viņus apturēt! Ma­rāni tik tikko paguva pamanīt divus neskaidrus kaut kādu nere­dzētu dzīvnieku siluetus, kas līdzīgi viesulim aizbrāzās garām. Vēl jāpiebilst, ka ceļu sardzes disciplīna bija stipri atslābusi. Tur bija vainojami pa ceļiem izkliedētie Harta pulka bēgļi, kas stāstīja briesmu lietas par lidojošiem briesmoņiem un nez kā­diem sešķepainiem zvēriem, un tie teju, teju var iebrukt arī šajā apvidū.

Tims nebaidījās, ka vēsts par viņiem nokļūs Smaragda salā. Pirms ne visai centīgie ziņneši nonāks pie Urfina, bērni jau pa­gūs uzkavēties Alā un atgriezties ar aizmidzinošo ūdeni.

Trīs dienas pagāja trakos auļos, un tad mūsu draugi atradās pie vārtiem, kas veda Pazemes valstībā. Kaggi-Karr palika pie vārtiem.

— Diezgan esmu izskatījusies šo Alu, kad biju tur kopā ar Biedēkli un Malkas Cirtēju, — vārna īdzīgi teica. — Labāk pa­sildīšos saulītē.

Ennas sirds sastinga uztraukumā: tūlīt viņa ieies brīnumu zemē, kur viņas māsa savā trešā ceļojuma laikā bija pieredzē­jusi tik dīvainus piedzīvojumus.

Mūžīgs rudens valdīja milzīgās pazemes pļavās un pakalnos, kad tur iegāja ceļinieki. Visur pārsvarā bija purpursārtās, sar­kanās, dzeltenās un brūnās krāsas. Zeltaini mākonīši virmoja augstumos, slēpdami acīm Alas akmeņu velvi. Dīvaina, majestā­tiska, bet skumja pasaule …

Enna nodrebēja un pusbalsī sacīja Timām:

— Iedomājies tikai! Veselas paaudzes nodzīvoja te visu mūžu, ne reizi neredzēdamas saules gaismu .,. Nabadziņi! Cik man viņu žēl! …

Nekur nebija nevienas dzīvas dvēseles, apkārt klusums, tikai no tālienes atplūda kādas rūpnīcas trokšņi, tur apstrādāja me­tālu.

Muļi jestri skrēja pa iebraukto ceļu. Bērni jau drošāk raudzī­jās visapkārt. Viņi ziņkārīgi aplūkoja tālumā saskatāmo pilsētu, kuras vidū stalti pacēlās septiņkrāsainā Pazemes karaļu pils. Pils torņu varavīksnes krāsas bija stipri izbalējušas kopš tā laika, kad karaļi atstāja savu rezidenci. Pilsētas mūros un tor­ņos ķieģeļi sākuši drupt un krist ārā. Pazemes pilsēta bija no­laista .. .

Stiprs troksnis virs galvām piesaistīja bērnu uzmanību. Viņi pacēla acis un apstulba: kā milzīgs, tumšs mākonis pār viņiem nolaidās briesmonis ar izplestiem ādainiem spārniem.

Pūķis!

Enna un Tims šausmās aizvēra acis un saķēra galvu rokās, gaidīdami, ka milzīgā, zobainā rīkle kādu no viņiem izraus no segliem. Bet viņi izdzirda piesmakušā basa balsī izteiktu svei­cienu. Pa rūpnīcas durvīm izskrēja cilvēks, vicināja rokas un kliedza:

— Nebīstieties, viņš jūs neaiztiks. Tas ir Oiho!

Tiešām, tas bija Oiho, brašais kareivis, kas viens pats satrieca veselu pulku Marānu. Bet te par kauju nevarēja būt ne runas. Varenais zvērs saskatīja, ka viņa priekšā ir zēns un meitene, pie tam meitene kā divas ūdens lāses līdzīga Ellai, kuru viņš kādreiz uz muguras pārnesa pāri kalniem.

Bērni nomierinājās un ziņkārīgi aplūkoja pūķi, bet tas pār­lidoja pār viņiem goda riņķus. Un te jātnieki ievēroja, ka viņu mūļi kļūst arvien gausāki. Drīz vien tie no rikšiem pārgāja uz soļiem, pēc tam sāka klupt un beidzot ar nopūtu nogāzās gar zemi.

Bērni paguva izlēkt no segliem un -neizpratnē stāvēja pie ne­kustīgajiem dzīvniekiem. Cēzars nočukstēja:

— Cauri… Enerģija izbei…

Viņš apklusa, neizrunājis teikumu līdz beigām. Saules bērniātri kļuva bezpalīdzīgi drūmajā pazemē, kur neiespraucās ne­viens dienas spīdekļa stars.

— Ko nu darīt? — nobažījusies jautāja Enna.

Tims paraustīja! plecus. Un te pie viņiem pienāca Alas iemīt­nieks. Slaids, skaistu bālu seju — viņš stādījās priekšā:

— Es esmu Elgaro, pārvaldnieka Ružero palīgs. Vai es ne- maldīšos, apgalvodams, ka jūs, jaukā meitenīt, esat māsa Ellai, kas pie mums viesojās pirms astoņiem gadiem?