ALEKSANDRS VOLKOVS: UGUNĪGAIS MarĀnu dievs

Tas nenotika. Dzīrēs viņš nicīgi noklausījās vienus un tos pašus slavinājumus, ko uzsauca nedaudzie roklaižas ar galveno' valsts rīkotāju Kabru Gvinu un trekno, izblīdušo virspriesteri Kragu priekšgalā. Bet ielās viņš vispār vairs nerādījās kopš tā laika, kad viņu gandrīz nosita no jumta sviests akmens. Un viņam bija aizdomas, ka šis akmens izlidojis no lingas, kas- atradusies Marāna rokā.

Un vara? Kur tā ir, šī vara?

No Zilās zemes, kuru iekarot viņš bija nosūtījis Harta izlases pulku, sāka ierasties izkliedētie bēgļi. Nožēlojami, izkāmējuši,, noskranduši tie karalim attēloja tādu sagrāves ainu, ka viņš.

vairākas naktis negulēja un pie katra aizdomīga trokšņa skrēja pie loga skatīties, vai uz pilsētu nelido Ružero pūķi.

Bēgļu nostāsti vājināja armijas kareivisko garu, un Urfins pasteidzās tos aizvākt. Viņš atbrīvoja tos no armijas kā necie­nīgus kalpot karalim un pavēlēja lasīties mājup.

Ziņas no Austrumiem, no Mirkšķoņu zemes, nebija labākas. Nobažījies, ka no kapteiņa Boisa ļoti ilgi nepienāk ziņojumi, Ur­fins nosūtīja turp koka kurjeru. Ziņnesis Veress atgriezās ar nepatīkamiem jaunumiem. Viņš stāstīja, ka Mirkšķoņi sacēlu­šies tūlīt pēc galveno spēku aiziešanas, sagūstījuši kapteini Boisu, un viņa zaldātus un tur tos ieslodzījumā. Starp citu, kā viņam izdevies noklausīties, ar gūstekņiem apejoties labi, baro­jot trīs reizes dienā un pat izlaižot pastaigāties.

Biedēklis un viņa draugi, kas izbēga no cietuma, visi atradās Violetajā zemē. Un tur bija parādījušies cilvēki no aizkalniem: meitene, kuru Mirkšķoņi iesaukuši par Nākamās Uzvaras Feju, un zēns, veselu galvas tiesu garāks par jebkuru Burvju zemes iedzīvotāju. Un tie atjājuši uz brīnišķīgiem dzīvniekiem, kuri, kā runā, rijot saules starus.

Noklausījies ziņojumu, Urfins kļuva vai traks. Viņš pavēlēja Veresam klusēt par to, ko bija dzirdējis Mirkšķoņu zemē, un •drošības dēļ iespundēja to aiz atslēgas.

Urfinu pārņēma drūmas domas. Rietumi un Austrumi pazau­dēti, bet stāvoklis nav labāks arī Smaragda zemē. Tiesa, šeit gan iedzīvotāji neiedrošinājās pretoties. Izdzīti no salas, tie kaut kā bija iekārtojušies nedaudzajās Marānu nesagrābtajās fermās un nīkuļoja nabadzībā. No tiem briesmas nedraudēja.

Bet diktators bažījās par armiju, viņa varenības vienīgo balstu. Šis balsts sāka stipri šķobīties. Džīss to uzzināja no •spiega, uz kuru vienīgo varēja paļauties, no viņam bezgalīgi uzticīgā Eota Linga. Koka klauns blandījās pa valsti dienu un nakti, un nekas viņam nepalika nepamanīts. Un, lūk, ko klauns ziņoja pavēlniekam.

Armijā notiek rūgšana. Bezbēdīgajiem un nepastāvīgajiem Marāniem karadienests apnicis. Tie neiet uz apmācībām, cenšas izmukt no sardzes dienesta, bet daži pat dezertē.

Daži zaldāti apprecējuši fermeru meitas un paziņojuši, ka pa­met armiju, lai nodotos mierīgam darbam. Daudzi Marāni viņus apskauž un gatavi sekot viņu piemēram.

Džlsu ļoti uztrauca tas apstāklis, ka viņa zaldāti pieķērušies nuh-nuh riekstu lietošanai. Urfins būtu gribējis, lai šo riekstu uzlējumu dotu tikai tiem, kam tas nepieciešams: kas stāv nakts sardzē vai iet nakts izlūkos. Bet, ja uz riekstiem metas pārāk daudzi, tad arī mežā riekstu nepietiks. Un kādas būs sekas, to grūti pat paredzēt. (Džīss nezināja, ka šo kaitīgo paradumu var ārstēt ar Aizmidzinošo ūdeni.

Urfins ar savu izcilo prātu labi izprata armijas sabrukuma sākuma cēloņus. Disciplīnu var uzturēt viegli, kad zaldāti atro­das pastāvīgā komandieru uzraudzībā, kad tos no rīta līdz va­karam trenkā ierindā un kaitīgas domas gluži vienkārši nepa­gūst ienākt prātā.

Bet te? Marāni panākuši visu savu vēlmju piepildīšanos. Viņi dzīvo kā dievi ērtās, siltās mājās, viņi ieguvuši Smaragda sa­las tirgoņu un amatnieku neskaitāmās bagātības, ko viņiem vēl vairāk vēlēties? Kāpēc viņiem maršēt pa putekļainiem ceļiem ar smagām rungām rokās?

Lai saliedētu Marānus un atkal aizrautu sev līdzi, vajadzēja tiem nospraust jaunus lielus mērķus. Tādus mērķus, lai, pēc tiem dzenoties, šie vientiesīgie ļautiņi pamestu visus iekarotos labumus. Viltīgais, attapīgais Urfins sagudroja tādu plānu. Viņš nogāja pie ieslodzītā Veresa un sacīja tam:

— Rīt es sapulcēšu savus zaldātus un teikšu viņiem runu. Un, kaut arī tev tā liksies ne visur saskanam ar patiesību, tev vajag ar zvērestu apliecināt katru manu vārdu. Citādi tu sa­degsi krāsnī!

Pārbiedētais koka cilvēks apsolīja izpildīt visu, ko no viņa prasa pavēlnieks.

Pa visu Smaragda salu un apkārtni izplatījās vēsts, ka Lie­lais Urfins (Džīss vairs pat negodāja sevi par ugunīgo dievu) savai armijai paziņos kaut ko sevišķu. Tas attieksies uz visiem viņa zaldātiem, un, ja kāds neatnāks, tas lai vēlāk kož pirkstos.

Noliktajā stundā visi Marāni sapulcējās līdzenumā pie Sma­ragda salas. Urfins ieradās Cāpoņa un koka ziņneša Veresa pa­vadībā. Viņš uzkāpa augstā tribīnē, un visi karavīri pavērsa skatienus uz viņu. Urfina seja pauda dziļas skumjas. Kādu brīdi klusējis, lai iekvēlinātu interesi, Urfins iesāka skanīgā balsī:

— Bēdas, bēdas! Mani iemīļotie Marāni, man jums jāziņo drausmīga vēsts! — Klausītāju rindām pārskrēja satraukums.

— Ziniet, mani dārgie, ka Violetajā zemē manis atstātās noda­ļas komandieris Boiss ir beigts! Jā, nav vairs mūsu Boisa, čem­piona lēkšanā, nepārspētā dūru cīkstoņa, miers viņa pīšļiem.

Pūlis nogaidoši klusēja. Vai bija vērts savākt tik daudz ļaužu, lai paziņotu par viena Lecoņa nāvi? Bet Urfins bija veikls ora­tors. Paaugstinājis balsi, viņš turpināja:

— Tas vēl nav viss! Līdz ar Boisu iznīcināta visa nodaļa, visi piecdesmit lieliskie karavīri, kuriem vajadzēja iekaroto zemi turēt paklausībā. Viņus visus nogalinājuši viltīgie" Mirk- šķoņi, nogalinājuši nodevīgi, iemānot lamatās!

Sī ziņa atstāja spēcīgu iespaidu. Daudzi zaldāti, kuriem Boisa nodaļā bija radinieki un draugi, sāka vicināt dūres un izkliegt draudus.

— Arī tas nav viss, mani iemīļotie Marāni! Niknie Mirkšķoņi apgānījuši nogalināto līķus: viņi tos sacirtuši gabalos un izba­rojuši cūkām!

Pūlis trakoja. Tajā atradās tikai viens cilvēks ar veselu sa­prātu; tas iedrošinājās pajautāt:

— Bet varbūt tās ir tikai nepatiesas baumas?

— Nepatiesas baumas? — Urfins uzvilka uz tribīnes Veresu.

— Lūk, liecinieks! Tas ir mans ziņnesis, viņš tikko atgriezās no Mirkšķoņu zemes. Runā, Veres!

Un cilvēciņš stostīdamies nomurmināja:

— Tas, ko stāsta Lielais Urfins, ir svēta patiesība.

īsi pirms tam Enna bija ieslēgusi burvju televizoru, lai no­vērotu Džīsu. Tā viņa darīja katru dienu ap pusdienas laiku. Un pie ekrāna sapulcējās Tims, Biedēklis, Malkas Cirtējs un pārējie Ennas draugi.

Aina, kādu viņi ieraudzīja todien, skatītājus pārsteidza. Viņi trīcēja aiz dusmām, klausīdamies nekrietnos Urfina melus. Bet ar to vēl lieta nebeidzās. Marānu pūlis bļāva un trakoja. Nodibi­nājis klusumu, diktators griezās pie koka ziņneša:

— Un vēl? Ko tu vēl dzirdēji? Runā, mans labais Veres, ne­baidies!

— Es dzirdēju, pavēlniek, — drebošā balsī sacīja Veress, — ka Mirkšķoņi gatavojas karagājienam uz Marānu ieleju, lai tur iznīcinātu visus sirmgalvjus, sievietes un bērnus …

Nav jāstāsta, ka šos melus Veresam bija nodiktējis Urfins.

— O-o! Nāvi riebekļiem! Atriebi! Atriebi!

Pūļa rēciens sadrebināja visu apkārtni. Niknas sejas, rēcošas mutes, pret debesīm paceltas sažņaugtas dūres. Urfins vēroja Marānus ar apslēptas labpatikas smaidu.