ALEKSANDRS VOLKOVS: UGUNĪGAIS MarĀnu dievs

— Jums taisnība, — apstiprināja Enna, nosaukdama savu un ceļa biedra vārdu.

— Man prieks apsveikt jūs un jūsu draugu Alā! Te gan ne tuvu nav vairs tās rosmes kā tajā laikā, kad šeit viesojās jūsu māsa. Bet tagad mēs dzīvojam augšējā pasaulē un šeit nokāp­jam pēc kārtas vienu mēnesi gadā, lai pastrādātu rūpnīcā vai šahtā.

— Jā, es par to dzirdēju no jūsu pārvaldnieka Ružero.

— Es redzu, jums radušās grūtības, — turpināja Elgaro. — Kaut kas noticis dzīvniekiem, kas jūs nesa uz muguras. Kā es varētu palīdzēt?

Enna sāka stāstīt. Elgaro jau zināja par Marānu sakāvi. Bet viņš nebija dzirdējis par Biedēkļa un Dzelzs Malkas Cirtēja sa­gūstīšanu.

— Ļoti žēl, — teica kalnracis. — Es redzēju Biedēkli un Dzelzs Malkas Cirtēju, kad viņi šeit bija pirms astoņiem gadiem, un man palikušas par viņiem vispatīkamākās atmiņas. Viņiem bija cieņas pilna stāja, kā dzimušiem savu tautu valdniekiem.

— Jūs varētu viņus izglābt no nelaimes, — bilda Enna.

Un vina pastāstīja kalnracim, ar kādu nolūku viņi ieradušies Alā.

— Aizmidzinošo ūdeni mēs izsniedzam tikai ar pārvaldnieka Ružero rakstisku atļauju, — teica Elgaro. — Bet, ievērojot ār­kārtīgos. apstākļus, jūs to dabūsiet. Tikai es jūs brīdinu, mīļā Enna un Tim, ūdens nevar ilgi saglabāt savu īpašību. Jums tas ļoti cieši jānoslēdz un jālaiž darbā pēc iespējas ātrāk.

— Mēs pacentīsimies, — apsolīja Tims.

Pēc Elgaro pavēles pūķis uzmanīgi aiznesa mūļus vienu pēc otra uz Alas izeju. Uz turieni Oiho nogādāja ari Timu, zēnam bija dzīvnieki jāuzlādē ar saules enerģiju. Kad pūķis atgriezās,

Elgaro piestiprināja viņa mugurai palankīnu, kurā kādreiz bija sēdējuši Elia un Fredis, un uzsauca: — Lidosim pēc ūdens!

Ennai sirds pamira, kad pūķis trokšņainiem spārnu vēzieniem pacēlās gaisā.

Divas lielas blašķes ar aizmidzinošo ūdeni tika nogādātas sa­zvērnieku štāba mītnē — tajā mājiņā, pie kuras bija ierakts tele­vizors.

Viss ce|š, turp un atpakaļ, bija paveikts vienā nedēļā.

Pēc atgriešanās vārna brīdināja Dinu Hioru un Faramantu, lai šajā naktī viņi paliktu nomodā. Viņiem stingri aizliedza dzert ūdeni, ko cietumsargi atnesīs vakariņās. Ar Biedēkli un Malkas Cirtēju par to nebija ko runāt: viņi nekad ne gulēja, ne ēda, ne dzēra.

Biedēkli^ naktīs parasti risināja aritmētiskus uzdevumus. Viņš bija tā ievingrinājies, ka varēja galvā pareizināt visus skaitļus līdz tūkstotim. Tiesa gan, patlaban viņa prāta spējas bija novājinātas, viņam sen nebija skalotas smadzenes. Bet Malkas Cirtējs naktīs sacerēja vēstules, kuras būtu nosūtījis Ellai, ja tikai varētu. Šīs vēstules bija ļoti aizkustinošas, un daiļrunīgas, un žēl, ka tās nevarēs lasīt nākamās paaudzes.

Gūstekņu atbrīvošanu uzņēmās Tims. Vispirms vajadzēja ap­mainīt ūdeni, ko dzer sargi, pret aizmidzinošo. Kādā pamestā fermā atradās uz mata tāda pati krūze, kādu lietoja sargi. Zēns, pārvērties neredzams, iezagās sargu būdā un apmainīja krūzes.

Marāni pēc treknām vakariņām parasti ļoti daudz dzēra. Ta notika arī šoreiz. Katrs cietumsargs pieplaka krūzei. Nepagāja ilgs laiks, un Marānu galvas sāka liekties uz leju, it kā tām būtu uzkrauts nepārvarams smagums. Sargi cits pēc cita nogāzās uz grīdas, viņus pārņēma burvju miegs — pilnīga nāves līdzība.

— Gatavs! — triumfējoši iesaucās Tims, kas Marānus no­vēroja pa mazo sargu būdas lodziņu. — Tagad es varu atburties!

Tims atrava aizšaujamo bultu, kas no ārpuses noslēdza cie­tuma durvis, un parādījās uz sliekšņa.

— Draugi, jūs esat brīvi! — zēns iekliedzās. — Man līdzi!

Un tad Tims nokļuva vislielākajās briesmās kopš ceļojuma pa Burvju zemi: viņu ieslēdza dzelzs skavās Malkas Cirtējs. Ja tas būtu noticis citā laikā, kad Mirkšķoņu valdnieks bija pilns spēka, zēnam klātos slikti. Tagad viņš tika cauri vienīgi ar sa­spaidītām ribām.

Atbrīvotie cietumnieki gāja Timām līdzi pa ceļu uz sazvēr­nieku mītni, kura, par laimi, atradās ne visai tālu. Dzelzs Mal­kas Cirtējs stiepa uz pleciem Biedēkli, bet rokā turēja vis­smagāko rungu, kādu vien varēja sameklēt pie aizmigušajiem cietumsargiem. Dins Hiors lika platu soli, glaudīdams savu slaveno bārdu, bet Faramants vēlās viņam pakaļ uz īsajām kā­jiņām šņākdams un pūzdams.

Brīvība!!

Bet kas notika ar Maraniem, kuri bija sadzerušies aizmidzi­nošo ūdeni?

Viņi negulēja ilgi, tikai līdz rītam. To varēja izskaidrot ar to, ka brīnumūdeni viņi sadzērās trīs dienas pēc tā pasmel"šanas no Svētā avota un pa to laiku tā iedarbība bija stipri vājinājusies.

Sardzes pamošanās bija ārkārtīgi nepatīkama: šķūņa durvis līdz galam vaļā, gūstekņi pazuduši. Bet Lielais Urfins taču bija pavēlējis sevišķi modri sargāt ieslodzītos un par nevīžību pie­draudējis ar drausmīgu sodu.

Cietumsargi negaidīja izrēķināšanos un dezertēja no armijas. Palikt Smaragda zemē bija bīstami, un visa kompānija devās uz dzimteni, kur arī laimīgi nokļuva.

Visbrīnišķīgākais šajā notikumā bija tas, ka bēgļi, kaislīgie nuh-nuh riekstu lietotāji, pilnīgi izārstējās no tieksmes pēc šiem riekstiem. Viņi vairs netīkoja katru dienu dzert riekstu uzlē­jumu, galva vairs nereiba, mocošās halucinācijas izzuda, at­griezās laba noskaņa. Vārdu sakot, bijušie «bezmiedži» pilnīgi izveseļojās un naktīs gulēja kā visi cilvēki.

Vēlāk aizmidzinošā ūdens dziedinošās īpašības k]uva plaši pazīstamas visā Burvju zemē, un nelaimīgie nuh-nuh riekstu lietotāji gāja uz Alu ārstēties no sava postošā paraduma.

Mūļi, pilni enerģijas un rosmes, Timu un atbrīvotos cietum­niekus gaidīja pie mājiņas, kur slēpās Enna ar Artuku un Kaggi-Karr. Zaudēt laiku nedrīkstēja. Tims paņēma pie sevis seglos Biedēkli, bet Enna — Faramantu. Garkājainais Dins Hiors bija labs soļotājs, bet Dzelzs Malkas Cirtēju nebūtu notu­rējis neviens mūlis — ne dzīvais, ne mehāniskais.

Sudraba stīpa atgriezās uz Ennas galvas, bet to izlietot, lai noslēptu no svešām acīm jātnieku un kājnieku kompāniju, bija pārāk grūti. Tāpēc viņi paļāvās uz savu laimi un devās uz dien­vidaustrumiem, uz Mirkšķoņu zemi. Tur viņus gaidīja Drošsir­dīgais Lauva un Lestars, tur viņi mērosies spēkiem ar nekrietno Urfinu Džīsu, ja tam ienāks prātā viņus vajāt.

Līdz rītausmai bija noiets krietns gabals, un viņi norīkojās atpūtai meža biezoknī.

Un tikai te Biedēklis un Dzelzs Malkas Cirtējs tā īsti apska­tīja savu atbrīvotāju Ennu. Viņu prieks bija pārmērīgs. Dzelzs Malkas Cirtējam sirds spēcīgi pukstēja krūtīs, bet Biedēklis juta neparastu spēku pieplūdumu. Tiesa, to varēja izskaidrot arī ar to, ka viņš jāja uz siltās Hanibala muguras un bija apžuvis.

Abi draugi nevarēja vien noskatīties uz Ennu un nebeidza ap­galvot meitenei, ka viņa ir kā izliets līdzīga Ellai un viņas iz­skats tik dzīvi viņiem atgādina agrākos laimīgos laikus. Un, kad Enna viņiem nodeva sirsnīgu sveicienu no māsas un pastās­tīja, ka Ella nekad, it nekad nav viņus aizmirsusi, Malkas Cir­tējs jutās tik aizkustināts, ka asaras straumēm brāzās no viņa acīm. Protams, tūlīt sarūsēja viņa žokļi. Nācās tos ieziest ar eļļu, kas, par laimi, atradās Tima mugursomā.

Faramants un Dins Hiors sirsnīgi pateicās saviem glābējiem. Cietumā ieslodzītos baroja slikti, un viņi bija stipri novājējuši, bet turējās braši. Noskaņojums bija jautrs, viņi jokoja un smē­jās. Faramants sasmīdināja visu kompāniju. Viņš uzlika Artu- kam uz acīm zaļās brilles un aizslēdza tās uz pakauša ar atslē­dziņu.