— Vīrietis — arī,— pasaku balsī, ko pats tik tikko sadzirdu.
— Nav tiesa. Vīrietim ir sistēma. Bet sistēmu iespējams atšifrēt… Tas rada drošības sajūtu: ir sistēma, ir pie kā pieķerties. Sieviete ir pavisam kas cits… Jūs nesenīt teicāt, ka Flora jums uzdrāzusies virsū kā viesuļvētra. Un pat neaptvērāt, ko esat pasacījis. Bet tā ir skaidra patiesība — sieviete ir stihija, orkāns. Tas nav nekāds untums, ka viesuļvētrām viemēr doti sieviešu vārdi — Kleo, Fifi, Flora… Ak šī Flora!… Viesuļvētras ar maigiem vārdiem… Uzbrāžas un visu apgriež otrādi…
— Vai esat pārliecināts? Mēs abi ar Rozmariju dzīvojām diezgan mierīgi… vismaz līdz zināmam laikam…
— Gluži dabiski… Orkāna centrā laiks vienmēr ir jauks. Saulains un rāms. Toties pamēģiniet tikai pa- gadīties tam ceļā… Pazīstu gan šos orkānus. Es taču teicu: esmu bijis Gvatemalā.
— Varbūt orkānus pazīstat, bet, cik noprotu, sievietes ne,— saku pēc tam, kad aizritējis krietns brīdis un Ralfs droši vien vairs neatceras savu repliku.
— Pazīstu arī sievietes,— viņš apgalvo, neskaidri murminādams vārdus kā piedzēries vai cilvēks, kurš laižas snaudā. — Tieši tāpēc necenšos lakstoties ap viņām, ja jūs runājat par šādiem niekiem… Nekad nemēdzu lakstoties… Jikai aizeju un samaksāju… un pārnāku ar atvieglojumu un tādu riebumu, ka aizmirstu viņas vismaz uz kādu laiku…
Bentons apklust un sastingst savā vietā, tai pašā vietā, kur sen — pirms veselām stundām vai gadiem — gar sienu noslīga klusos, histēriskos smieklos. Kad atkal ir pagājušas stundas vai gadi, viņš ierunājas ar mokārn:
— Lorān, sievietes ir skaistas un labas vienīgi attēlos, kas iespiesti žurnālos… žurnālos, ko lasa jaunie onānisti… tajos žurnālos, kuros redzams ļoti daudz prostitūtu, nofotografētu pēc pornogrāfa prasmīgas režijas… Bet dzīvē viņas ar savu godkāri un kaislībām… Nestāstiet vis… Viesuļvētras ar maigiem vārdiem…
Aizrit atkal stundas vai minūtes, un saklausu Ralfa balsi, kas skan it kā tālu, tālu:
— Taisnību sakot, jums ir pilnīgas tiesības… aizstāvēt viņas — šīs sievietes. Ja nebijis viņu… es jau sen būtu jūs uzokšķerējis un… padarījis nekaitīgu.
— Kā tieši? — vaicāju, nespēdams lāgā parunāt.
— Visradikālāk… Es cienu jūs, Lorān… visradikālāk… Paliatīvi apvaino jūsu ranga cilvēku…
Mēs cīnāmies tālāk ar nāvi — katrs savā sienmalē, katrs pats savā pieres vietā.
— Tagad… padarījām viens otru nekaitīgu… šai bunkurā… šai mūsu abu kapā… Un jums droši vien derdzas izlaist dzīvību blakus… tādam kā es…
— Kādēļ?… — sasparojos, lai pajautātu. — Kaujas laukā ienaidnieki bieži krīt blakus cits citam…
— Jā… tiesa gan… krīt blakus cits citam… taču viņus neapbēdī kopā… Bet mēs dusēsim vienā brāļu kapā… spiegu brāļu kapā…
«Patiesībā te tev ir vieta,» saku, bet ne jau balsī, jo trūkst spēka parunāt. «Kara laika bunkurā. Bunkurā, kas aizvien vēl saglabājies, lai gan karš sen beidzies… Patiesībā te ir vieta mums abiem, kas, palikuši pēc kara, joprojām cīnāmies,— mums karš nekad nebeigsies… Un nav ko brīnīties, Ralf, ka esam kopā… Nav ko tev izlikties par muļķi… tu labi zini, ka tas ir cits — mūsu karš… kurā nav ierakumu un pozīciju… tas ir cits, un katrs atrodas ienaidnieka aizmugurē, un katra aizmugurē ir ienaidnieks… un, kamēr vien turpināsies šis karš, mēs būsim kopā… mēs vai tādi kā mēs… kas gan ir cīnītājs, ja viņam nav pret ko cīnīties, mēs viens bez otra nespējam būt tie, kas esam… viens bez otra nespējam iztikt… viens bez otra zaudējam jēgu… tāpat kā nakts bez dienas, tumsa bez gaismas…»
Gaisma, jā… Tikai tā kļūst aizvien blāvāka un blāvāka… Tā dziest. Laikam metas krēsla. Es brīnos, cik ilgi tā sēdēsim pustumsā un vai neviens neattapsies iedegt spuldzi.
Es un Borislavs esam ieslīguši zaļajos atzveltņos pie zaļā gumijkoka, kura galotne jau spiežas kabineta griestos. Uz dīvāna, protams, ir iekārtojies mans bijušais priekšnieks, ko vienmēr uzskatu par nelielu pedantu — varbūt tāpēc, ka viņš vienmēr mani uzskata par nelielu avantūristu. Kas zīmējas uz ģenerāli, jāsaka, viņam netīk ilgi sēdēt. Gausiem soļiem viņš mēro grīdsegu uz priekšu un atpakaļ vai apstājas domīgs te šur, te tur.
— Tā nav pirmā reize,— dzestri iesāk priekšnieks, kam patlaban ir dots vārds. — Bojevs izpildīja uzdevumu — un diezgan labi, jā, pārvarēja grūtākos etapus un beidzot, kad bija jāpieliek punkts, nevis pielika punktu, bet iekrita lamatās… Tā nav pirmā reize…
— Varēja ari neiekrist,— Borislavs nenociešas nepateicis. — Ja dzīvē viss būtu risinājies tik viegli, kā rakstīts uz papīra, nebūtu iekritis…
— Kā dzīvē viss risinās, tas ne vien jums zināms,— priekšnieks iebilst rāmā garā. — Mēs tāpat neesam kancelejās izauguši… Uz papīra parādītu labi izstrādātu plānu var arī labi izpildīt. It īpaši tik pieredzējis darbinieks kā Bojevs. It īpaši, ja viņš laikus pagūtu apslāpēt noslieksmi uz avantūru…
— Uz kādu avantūru? — Borislavs atkal turas pretī, pārkāpdams ierasto kārtību. — Te nav nekādas avantūras.
— Borislav, tagad ciet klusu,— ģenerālis īgni aizrāda. — Nepārtrauc cilvēku!
— Lai pārtrauc vien,— priekšnieks saka. — Tas mani nemulsina. Kaut jel viņš spriestu objektīvāk.
Viņš vērīgām, saltām acīm paveras manā draugā un turpina:
— Tu jautā — uz kādu avantūru? Bet kā citādi lai nosauc visu šo tirgošanos ar amerikāni? Kālab tieši vajadzēja tirgoties? Un kāpēc viņam bija jālien bunkurā?
— Tas taču gluži skaidrs: lai papildinātu dosjē. Lai dabūtu rokā pēdējo — iztrūkstošo daļu, — Bc>rislavs atbild.
— Sai daļā ietvertie dati nemaz nav tik svarīgi, ka būtu bijis jāliek uz spēles dzīvība. Sīs daļas datus mēs varētu iegūt izmeklēšanā.
— Jā, bet varbūt nepilnīgus, turklāt būtu jāpārvar daudz šķēršļu un jātērē daudz laika.
— Tas viss nemaksā tik dārgi kā dzīvība,— priekšnieks mierīgi saka.
— Galu galā viņš ir licis uz spēles pats savu dzīvību…— Borislavs izgrūž, apraudams teikuma beigas.
Es zinu, ka teikuma beigas ir: «Nevis jūsējo.»
— Domāju — mūsu dzīvība nepieder vienīgi mums pašiem,— priekšnieks dzestri aizrāda.
— Tiesa gan,— Borislavs piekrīt. — Bet ko lai dara: ir cilvēki, kas raduši paveikt visu līdz galam, izpildīt uzdevumu līdz galam, līdz pēdīgajam sīkumam, dažkārt rīkodamies tik pārdroši, ka vairs neatgriežas…
— Ja neatgriežas, tas nozīmē, ka nav pienācīgi izpildījuši uzdevumu,— priekšnieks iebilst. — Vai arī izpildījuši, samaksādami pārāk dārgi.
Ierāvies atzveltnī, klausos viņos vērīgi, tomēr jūtu, ka abi sāk atkārtoties, tā mēdz būt bieži, kad iedegas strīds, lai gan ģenerālis pamatoti ieskata, ka nereti strīdā dzimst patiesība. Klausos viņos vērīgi, bet pēkšņi tas mani nomāc un nodomāju: ja reiz jautājums ir par mani, viņiem taču laiks ir pavaicāt, kā es raugos uz to visu, nevis runāt tā, it kā manis te nebūtu.
— Rorislav, tu tiešām nespried īsti objektīvi,— beidzot ģenerālis iestarpina. — Galu galā fakts ir tas, ka mums vēl nav pēdējās dosjē daļas. Arvien vēl nav, kaut gan esam samaksājuši par to pārāk dārgi…
Viņš apklust, tad saka ar pārmetuma pieskaņu balsī, bet man šķiet — pārmet pats sev, nevis Borislavam:
Читать дальше