Bogomils Rainovs - Viesuļvētras ar maigiem Vārdiem

— Lorān, neaizkustiniet mani līdz asarām. Un turiet rokas augstāk,— atkal rupji noburkšķ vācietis, kas pēc paviršas aptaustes sāk pamatīgāk čamdīt.

— Tikai, lūdzams, nepaņemiet kasetītes…

— Briesmīgi man vajadzīgas jūsu kasetītes…

— Par pistoli jāsaka, esmu ar mieru to atdot. Tā patiesībā ir Bentona pistole, tomēr var gadīties, ka arī jurņs lieti derēs.

— Iespējams,— viņš piekrīt, pievākdams ieroci.

Pa to laiku tikko dzirdētais uzvārds Brunnera kūtrās smadzenes tā sarosina, ka viņš aptver tā jēgu.

— Bentons? Kur viņš ir?

— Pagrabā kopā ar Floru,— pasaku. — Bet velti baiļojaties: patlaban jums nedraud tas, ka tiks uzlikti ragi. Kas zīmējas uz briljantiem…

— Pietiek melst niekus! — Brunners uzkliedz. — Sakiet, Lorān,— vai tiešām tur ir briljanti? Jā vai nē?

— Kurls esat, vai? Liekas, pateicu skaidri un gaiši: tur ir briljanti, tur ir Flora, tur ir Bentons!

Gan mans īgnums, gan kabatu saturs acīmredzot pie­tiekami pārliecinājis vācieti — viņš strauji apcērtas un drāžas uz Violetas māju. Zināms, es savukārt drāžos pie opela, lai vēlreiz piedzīvotu mazu vilšanos: trūkst atslēgu. Atkal — izdaudzinātā vāciešu apdomība!

Tomēr neesmu gluži veltīgi piesteidzies pie opela, jo man laimējas paslēpties aiz tā tieši pirms tam, kad klajumiņā pēkšņi ieripo cits automobilis. Šoreiz — sit­roens. Un, šķiet, labi pazīstams.

Abi sitroena braucēji izlec laukā un savukārt šaujas uz vasarnīcas ieeju. Cik pagūstu nomanīt, viens ir Kēnigs,

otrs — Tims vai Toms, laikam gan Tims: viņš sēdēja pie stūres. Vēl pāris gadu, un varbūt sākšu atšķirt šos jaukteņus.

Dodos pie sitroena, cerēdams, ka jaukteņi nav tik akurāti kā vācieši, bet man virsū uzskrien Rozmarija, piekususi un aizelsusies, kā tīkama vīzija izmetusies šaipus kokiem.

— Ai, Pjēr! Jūs vienmēr uzrodaties, kad esat man visvairāk vajadzīgs. Sakiet — kur nozuda tie divi?

— Kas jums ir kopīgs ar tiem diviem?

— Visu laiku viņi dzinās man paka], beidzot nu es izspruku.

— Toties tagad viņi ir izsprukuši no jums, — zīmīgi saku. — Un apsteiguši jūs par mata tiesu. Es gribu teikt — ilgajā skrējienā pēc briljantiem.

— Kur tad ir briljanti?— viņa jautā, drudžaini sa­tverdama mani aiz rokas.

— Lejā, pagrabā. Bet neieteicu jums bāzt tur galvu. Domāju, ka ik brīdi sāks rībēt uzvaras zalves.

Kā apstiprinādams manas domas, šai mirklī zem mājas, kaut kur dziļumā, nogrand dobjš šāviens. Tad vēl di­vi — viens pēc otra. Un vēl daži.

Tomēr impulsīvā sieviete nevis apjūk, bet savukārt cērtas uz māju.

Trakie!

Man vairs nav ko te darīt. Vienīgi jāizlemj, kam lai dodu priekšroku — sitroenam vai sarkanajam Rozmarijas folksvāgenam, kuru ieraugu aiz tuvēja krūma.

Rozmarija kā nekā ir mana draudzene. Tik ilgi esam dzīvojuši kopā… Mūsu kopdzīvi gandrīz nekas nav ap­tumšojis. Un tā bijusi ar bagātu saturu — ar pamācībām par impresionistiem, par laimes akmeņiem, par egoistiem. Toties sitroenam ir lielāka jauda, bet es kopš agras bērnības esmu audzināts saskaņā ar pazīstamo izteicienu: «Taupiet laiku!»

Sēžos mūsdienu franču tehnikas varenajā zirgā, pie­spiežu piešus un, klausīdamies, cik nikni tas rūc, traucos uz Bērni.

Uz to pašu kluso un vienmuļo Bērni, kurā tik jauki dzīvot… Varbūt ari mirt. Kā teica Brunners: « Nemaz nav tik slikti — nomirt Bernc…» Un tomēr mana devīze ir šāda: ja mirt, tad — tikai ļaunākajā gadījumā.

— Vai tu nebeigsi drāzties kā vējš: padomā, kādēļ skriet, ja var braukt lēnām,— jautā Borislavs, kas, sē­dēdams man blakus mašīnā, te snauž, te tērzē par šo un to.

— Kur nu es drāžos kā vējš,— atbildu. — Vai tad neredzi, ka tā jau ari braucu.

— Katrā ziņā es tagad gribētu paēst brokastis. Un iedzert pāris tases kafijas.

Izrādās — tiešām esmu aizrāvies. Tāpat kā mīļā Roz­marija: līdzko sāku spraigāk domāt, stiprāk nospiežu gāzes pedāli. Jau pirms stundas iebraucām Austrijā. Vārdu sakot, nav nekāda iemesla drāzties kā vējam.

Šoseja vijas cauri krāšņai Alpu ainavai, ko pazīstam pēc krāsainām pastkartēm. Augstas, sniegainas klinšu smailes, sastingušas pret zilajām debesīm. Zemāk — lokumainas, priežu mežiem apaugušas kalnu grēdas. Vēl zemāk — smaragdzaļas ganības.

Un, ja gribam spert vienīgo soli, kas šķir dižo no smieklīgā, derētu šo ainavu papildināt: vēl zemāk, tur, pa šauru un pelēku šosejas strēli, rāpo melna mašī­na — maziņa vabolīte visā neaptveramajā plašumā, tā steidzas kaut kur savās darīšanās. Mašīnā ierāvušies divi vīri. Viens, kurš snauž, ir Borislavs. Otru ir lieki pieminēt. Tas ir jūsu padevīgais kalps Emīls Bojevs.

— Emīl, Borislavs pamodies atkal ierunājas. — Ja tu neapstāsies pie kafejnīcas, kas pirmā pagadīsies ceļā, izlaidīšu radiatoru.

Ja svelmainajā jūnija dienā tiks izlaists ūdens no radiatora, tās būs patiesi nopietnas briesmas, turklāt ir jau ap desmitiem, un šai stundā pat dīkdieņi paēduši brokastis, nemaz nerunājot par krietniem cilvēkiem.

Aiz diviem ceļa līkumiem mums pretim iznirst ka­fejnīca — kaitavīgs, tumšzaļu priežu ieskauts restorā- niņš ar terasi, uztupies pakalniņā pie pašas šosejas.

— Vai tev šeit patīk? — samazinādams ātrumu, uz­prasu draugam.

— Ko tu vēl jautā, vai patīk! Mēs taču te nepavadīsim atvaļinājumu. Apstājies — un cauri!

Apstājos. Pametu volvo šosejas malā, neredzēdams, kur citur to varētu atstāt; dodamies augšā pa kāpnītēm uz terasi un apsēžamies pie galda priežu .paēnā. Borislavs pasūta brokastis, es — avīzes, un pēc neilga brīža kais­mīgi noņemamies katrs ar savu: es — galvenokārt ar presi un kafiju, draugs — ar smalkmaizītēm un džemu.

— Ko raksta par tavu notikumu? — Borislavs vaicā, norijis kumosu.

— Daudz ko,— paklusām saku. — «Lozanna: Izrē­ķināšanās kādā vasarnīcā… jauktas rases vīrietis, kura vārds un uzvārds nav zināms, nošauts ar trim lodēm… viņam blakus atrasti vēl divi līķi… Makss Brunners un Oto Kēnigs… Vasarnīcas saimniece — sasieta istabā… Sākusies izmeklēšana… »

Nolieku avīzi uz brītiņu malā, vēlēdamies vēlreiz pār­baudīt, cik laba ir austriešu kafija salīdzinājumā ar to, ko piedāvā Šveicē. Tad no jauna pievēršos varenajam masu informācijas līdzeklim — presei.

— Rakstīts arī kas cits,— ieskatījies avīzes pēdējā lappusē, steidzos draugam darīt zināmu. —«Bruņots uzbrukums Zenēvā: Amerikas pavalstnieks Ralfs Bentons droši vien laupīšanas nolūkā ielīdis juveliera Teo Grābera kantorī un tā tālāk, un tā tālāk… Grābers — ievainots ar diviem šāvieniem… sma^ā stāvoklī aizvests uz slimnīcu un tā tālāk… Ralfs Bentons — aizturēts. Notiek izmek­lēšana.»

— Nu, vai nav diezgan? — jautāju, ar to domādams avīzē publicētās ziņas.

— Kur nu diezgan! Tūlīt vēl pasūtīsim,— Borislavs atbild, veltīdams uzmanību galvenokārt brokastīm.

Tikko mēs rudmatainai oficiantei tiroliešu kostīmiņā esam palūguši, ko lai mums vēl atnes, no kāpņu puses atskan dzidra un mīlīga balss:

— Ai, Pjēr! Es biju pārliecināta, ka esat šeit! Redzēju lejā jūsu mašīnu.

— Mīļā, šeit un visur esmu jūsu rīcībā,— galanti saku, pieceļos, piedāvāju krēslu savai bijušajai īrniecei un izpildu īso ritu — iepazīstinu viņu ar Borislavu. Rozmarija apsēžas, un mans ceļabiedrs tūlīt pamet ar aci oficiantei, lai atnes vēl tasi kafijas, pēc tam Rozmarijai paveras iespēja izkratīt visu, kas sakrājies uz sirds: