Bogomils Rainovs - Viesuļvētras ar maigiem Vārdiem

— Nepieļauju domu, ka tamlīdzīgi sīkurņi var jums ķerties pie sirds, — paklusām saku.

— Bez šaubām, neķeras. Jums jau zināms, ka neesmu tik jūtīga kā jūsu Rozmarija, neesmu arī tāda ņerga kā viņa, tomēr fakts paliek fakts — mēs bijām saval- gotas un nolemtas pilnīgai bezdarbībai, kamēr jūs tur, Lozannā…

— Mēs tur, Lozannā, bijām vēl vairāk savalgoti,— atgādinu. — Tā savalgoti, ka grasījāmies aiziet uz viņsauli.

— Tiesa gan. Un es jūs izglābu. Bet neesmu dzirdējusi, ka par to man kāds būtu pateicis mersi…

— Mīļā, neesmu pateicis tāpēc vien, ka vārdi ir par vājiem, lai ar tiem izpaustu savas jūtas…

— Jā, jā, ļoti labi saprotu, ka neskopojies ar tukšiem vārdiem… Bet atgriezīsimies pie būtiskā, man jums jā­saka — tieši visdrausmīgākā izmisuma mirklī cauri te­rasei, ar plecu atsizdams vaļā durvis, viesistabā pēkšņi iedrāzās mans Makss. Es nebiju šaubījusies, ka Makss, kuru tik nepieklājīgi pametām Zenēvā, agri vai vēlu atbrauks un meklēs mani, tādēļ savā dzīvoklī biju atstājusi viņam zīmīti, ka atrodos Bentona mājās. Nezinu, vai vērts sīkāk pastāstīt par cīņu, jo es pati taču, piesieta pie atzveltņa, varēju to vērot daļēji, toties man laimējās skaidri redzēt tās beigas: kaut gan abi liliputi pārzināja japāņu cīņas paņēmienus, viņi tik un tā bija saburnīti un iesviesti kaktā kā slapjas lupatas, pēc tam pamatīgi piesieti mūsu vietās, lai viņiem būtu pietiekami daudz laika sagremot notikušo. Ticis ar viņiem galā, Brunners ņēmās no jūsu Rozmarijas izspiest ziņas par vasarnīcu un nez vai nebūtu viņu sakropļojis uz mūžu, ja es Brunneram nepateikuši: mierīgāk, Maks, viņa kā nekā ir dāma, ļauj, lai Rozmarijai pašai atraisās mēle — galu galā viņa ir prātīga. Un nu Rozmarija izpauda Violetas adresi Lozannā, tad neatlaidīgi pieprasīja, lai braucam visi kopā, tā man atkal bija jāņem vārds — kā jums, manu zēn, labi zināms, es neesmu no runīgajām —, bija jāņem vārds un jūsu draudzenei jāieskaidro, ka dzīve, kādu liktenis mums lēmis, nav nekas cits kā skriešanās sacīkstes, kurās katrs pārdroši skrien pats savām kājām un pats uz savu galvu, un, ja viņa noteikti grib piedalīties šādos svētkos, lai kāpj sarkanajā gliemezī un velkas. No" manas puses tas bija patiesi cēlsirdīgs mājiens, par kuru arī neviens nepateica mersi un vēl bija jāzaudē tāds sīkums kā deviņi, kolosāli briljanti, bet tā ir sena patiesība — ja kāds izdara muļķību, par to kā likts jāmaksā. Tobrīd man blakus bija Brunners, biju pārliecināta, ka Makss nepieļaus, lai kāds aizskartu manas intereses, un nespēju ne iedomāties, ka pēc dažām stundām nožēlojams pigmejiņš — vārdā Tims vai Toms — izlādēs pistoli Brunnera krūtīs, bet tieši tā gadījās, un es biju spiesta operāciju pabeigt, rau, ar šīm divām kailajām rokām…

— Varbūt arī ar pistoli,— pēkšņi pasaku.

Flora raida uz mani vērīgu skatienu, un gleznās, zilās acis uzreiz kļūst pelēkas.

— Vai tik jūs neesat saticis Rozmariju?

— Rozmariju? Kur tad būtu varējis viņu satikt?

— Tā nodomāju tāpēc, ka tiešām turēju pistoli rokā. Bet bija jau par vēlu. Un Brunners bija nogalināts.

— Neredzu, ka tu, mīļā, būtu tērpusies sērās. Melnas drānas tev gan piestāvētu. Tu izskatītos slaidāka.

— Tev, manu zēn, reiz par visām reizēm būtu jāsaprot, ka nemaz netiecos pēc lieka slaiduma kā tava Rozmarija, gluži otrādi. Šai pasaulē aizvien vēl ir vīrieši ar labu gaumi.

— Tātad izlaidi no rokām briljantus… — vispārinu gala iznākumu. — Es tā pūlējos, lai nodrošinātu tev dārgakmeņus, bet tu beigās tos izlaidi no rokām.

— Es būtu tos dabūjusi, ja mēs todien ar mašīnu aizbraukuši pie Violetas, iekāms atstājām Lozannu. Kaut es būtu zinājusi, kur ir Violetas vasarnīca… Tu gan zināji, un tev kabatā bija atslēga, tomēr mani neaizvedi uz turieni.

— Vai vari apjēgt, kas būtu noticis, ja es tevi aizvedis? Mēs abi līdz šim vēl gulētu bunkurā, un neviens neatnāktu un mūs neizlaistu laukā, jo tikai es zināju, kur atrodas slēptuve, un, kad saku «vēl līdž šim gulētu», laikam saproti, ka te runa ir nevis par mīlestības, bet par citām — nāves skaujām, derdzīgām un saltām.

— Patiešām… Tā čūska jau uzglūnēja… Gluži vien­kārši tas man neienāca prātā.

— Tomēr liekas, mīļā, tu vismaz izrakņāji mazās ceļasomas. Tajās bija diezgan daudz skaistu mantiņu…

— Ko tur rakņāt! Aiznesu visu, kā bija, un ieslēdzu bankas seifā uz mana vārda. Tik un tā tie nav briljanti. Bet es neesmu mantkārīga. Kad ir saprāts, var iztikt bez briljantiem. Tie vajadzīgi tādām vējgrābslēm kā tava Rozmarija. , Vajadzīgi tālab, lai tos notriektu kopā ar tādu kā tu, kurš nemaz nepazīst naudas vērtību. Par sevi jāsaka, man ir citi nodomi…

— Tirdzniecības jomā…— atskāršu.— Pulfera kun­dze…

— Manu zēn, nesajauc mani ar Pulfera kundzi. Es nenodarbojos ar mazumtirdzniecību.

— Skaidrs, tu atvērsi viesnīcu,— atkal atskāršu.

— Viesnīca nav nekas slikts,— dāma pamāj.— Bet tā lēni atmaksājas. Atvēršu greznu restorānu krāšņā vietā…

— Un mani paņemsi pie sevis…

— Nekādā ziņā,— Flora iebilst.

— Mājas suņa vieta taču vēl brīva?

— Jā, bet neesmu radusi turēt arī mājas čūsku. Tev, manu zēn, ir smags raksturs. Tev patīk komandēt, nernaz nerunājot par to, ka tu labprāt uzsāc divkosīgu spēli…

— Cerēju, ka esi labvēlīgāk noskaņota pret mani,— nopukstu drūmi.

— Taisnību sakot, es tevi ņemtu… — Flora atzīs­tas,— ja tu nebūtu iepinies bīstamos politikas tīklos. Ja pats esi iepinies, tas nozīmē, ka tāpat iepīsi mani. Nē, Pjēr! Es mīlu naudu, tomēr neienīstu arī mieru.

— Skaidrs: tev nepieciešams vīrs.

— Ja būs nepieciešams, atradīšu viņu viegli. Lai gan man nav tāds augums un svars kā tavai neparastajai amerikānietei. Manu zēn, vīrieši ar labu gaumi tomēr nav vēl galīgi izmiruši, kaut gan taisni briesmas, cik maz viņu paliek.

— Pie šā galda vien divi…

— Cik patīkami to dzirdēt, — dāma iesaucas tādā noskaņā, it kā neko citu nebūtu gaidījusi. — Bet, šķiet, man laiks doties prom.

Draudzīgi pavadu Floru līdz kāpnēm un stoiski paciešu viņas sparīgo rokasspiedienu.

— Ja kādu dienu tev liktenis lems iegriezties manā restorānā — pagaidām pati vēl nezinu, kur tas tiks atvērts,— vari būt drošs, ka pusdienas ēdīsi uz saim­nieces rēķina,— viņa apsola.

Paspērusi dažus soļus, Flora, baiļodamās, ka tikai neie­domājos nezin ko, piebilst:

— Pirmās pusdienas!

Atgriežos savā vietā, lai beidzot samaksātu par bro­kastīm.

— Tā tik ir sieviete! — Borislavs saka ar sajūsmas pieskaņu.

— Sieviete uz goda, — es piekrītu.

Un, lūk, pēc brītiņa ar melno volvo joņojam pa šoseju, kas gluži kā lente vijas starp smaragdzaļajiem pauguriem. Tagad pie stūres sēž Borislavs, tādēļ man galu galā iespējams uzaicināt uz tikšanos nāves jaunāko brāli, proti, miegu. Ja darīšana ar jaunāko brāli, nekas bīstams nedraud. Bet, kad mūs apskauj viņa māsa, vecākā, tad gan ir slikti.

— Man jau apnika klausīties jūsu valodās,— Bo­rislavs atzīstas. — Briljanti… Briljanti…

— Ko nu tur runāt! — murminu.

— Vai tad briljanti ir kas tik liels? — draugs aizvien vēl prāto.

— Tā jau ir tā lieta, ka it nekas. Tīrs ogleklis.

Богомил Райнов ТАЙФУНЫ С НЕЖНЫМИ ИМЕНАМИ