Bogomils Rainovs: Viesuļvētras ar maigiem Vārdiem

— Zinu gan, zinu, — pamāju. — Jūs esat jūtīgas un maigas. Viesuļvētras ar maigiem vārdiem.

Patiesībā viņi — gan sievietes, gan vīrieši — šai notikumā ņēma dalību vienas un tās pašas viesuļvēt­ras — alkatības viesuļvētras — dzīti, tā atrāva viņus no visa pārējā, lika aizmirst visu pārējo, un viņi cirta pušu sakarus un draudzības saites kā satrūdējušus valgus, karsti kvēlodami nevaldāmā tieksmē pēc pirmā lieluma briljantu zvaigznāja. Kas zīmējas uz viesuļvētrām ar maigajiem vārdiem, nevaru noliegt, ka tās brāzmoja zi­nāmā mērā man par labu. Varbūt tāpēc, ka neesmu sieviešu nīdējs.

Risinādams šādas domas, uzmetu acis Rozmarijai un iejautājos:

— Kā jūtas jūsu Grābers? Vai esat apciemojusi viņu slimnīcā?

— Vai viņš ir slimnīcā?

— Kur tad citur? Uz smilšu kalnu doties viņam vēl par agru.

Un pasniedzu Rozmarijai avīzi, lai viņa būtu lietas kursā.

— Ak vai, šito nelieti! — viņa iesaucas, neizlasījusi rakstu līdz galam.

— Kuru no viņiem domājat?

— Bez šaubām, Bentonu. Grābers varbūt nav nekāds eņģelis, tomēr nekad nešautu uz dzīvu cilvēku.

— Kurš gan šautu uz mirušu? Taisnību sakot, jums vajadzētu būt apmierinātai. Un pateikties Ben- tonam.

— Pjēr, jūs esat ciniķis.

— To jau esat man teikusi.

— Apmierināta vai ne, jāatzīstas, ka jūtu atvieglo­jumu. Grābers nekad man nepiedotu…

—Kurp tagad dosities?— vaicāju.

— Ja gribat zināt, varat man piebiedroties. Protams, visumā esat garlaicīgs… Bet kur ir tie interesantie? Taču jūs nebrauksiet man līdzi. Un es neteikšu, kurp. Galu galā — vai tam kāda nozīme?

— Nekāda, — atzīstu. — Tāpat vien gribēju dzirdēt, no kurienes sāksies jūsu ilgotais reiss uz laimi.

— Uz laimi? Jums jau zināms, ka neesmu pretencioza. Tomēr ne domāt nedomāju vecēt, ierakusies tajos bēniņos un rūpēs par ķīlu zīmju izpirkšanu.

Rozmarija tigšām neizskatās pēc cilvēka, kas staro laimē. Atkal senā patiesība: pat sapnis par briljantiem, reiz piepildījies, zaudē savu spožumu. Sākas ikdienība. Sākas neveiksmīgi mēģinājumi nobaudīt kāroto. Jo tas, kas reiz nobaudīts, vairs neliekas diez cik gards. Un sākas briesmas, ka agri vai vēlu kāds blēdis atbrīvos no viegli iegūtās bagātības sloga.

Brīdi vēl patērzējam par pēdējiem notikumiem, tad pienāk mirklis, kad Rozmarija paraugās savā pulkstenī un pavēsta, ka viņai laiks doties ceļā. Pieceļamies kājās, lai atvadītos, un, sniegdama man roku, mana bijusī īrniece saka:

— Ai, Pjēr… Droši vien mēs nekad vairs neredzē­simies…

— Droši vien… — neapzināti atkārtoju viņas vārdus.

— Nu tad noskūpstiet mani!

Ir neērti no Borislava, bet vēl neērtāk stāvēt kā stabam pēc tam, kad tik ilgu laiku esam pavadījuši kopā ar Rozmariju zaļajā viesistabā, nomaļajā vasarnīcā, saso­dītajā rajonā.

Pieliecos un noskūpstu Rozmariju, juzdams, ka viņa piekļāvusi roku manam vaigam, kā pūlēdamās aizturēt mani kaut uz mirkli.

Beidzot Rozmarija iet prom, bet, nonākusi līdz kāpnēm, no jauna pagriežas un viegli pamāj man ar roku.

— Tā tik ir sieviete!… — dzirdu Borislava balsi.

Jā, patiešām. Bet kāda viņa ir patiesībā? Klimstu spoku vidū, nezinādams, vai esmu norāvis viņiem visus plīvurus. Spokaini priekšmeti, notikumi un visvairāk — cilvēki. Vēroju kādu, līdz nospriežu —«tas jau ir tas», taču atgadās kaut kas negaidīts — un atzīstu, ka nav «tas», bet sazin kas, un vēlāk saprotu, ka nav arī «sazin kas»— tāpat kā, koka bābiņai noskrūvējot augšdaļu, iz­rādās — tai iekšā ir otra lellīte, bet otrā — trešā. Tikai pakāpeniski — pēc ceturtās vai piektās nāk pēdējā. Bet dažam cilvēkam varam citu pēc cita raut plīvurus, cik vien tīk, tomēr nekad neesam pārliecināti, ka beidzot ir atklāta viņa īsta seja.

Manas draudzenes izskats un impulsīvā daba ir tā savaldzinājusi Borislavu, ka viņš vēl pasūta mums abiem kafiju — pa pēdējai tasei, kā pats izsakās, un mēs beidzam dzert to — pēdējo —, kad terasē negaidot kā no zemes izlien jauna darbības persona, pareizāk, cita dāma, karaliska un iespaidīga kā Alpu masīvs.

— A, Pjēr, manu zēn! Redzēdama tavu mašīnu, sa­pratu, ka esi kaut kur šai kafejnīcā,— Flora ierunājas mierīgi, it kā mēs būtu satikušies uz asfaltētās alejas, kas piekļaujas Austrumu lokam.

Pieceļos, lai atkal izpildītu iepazīstināšanas ritu un nosēdinātu miesās raženo mātīti blakus krēslā.

— Jūs jau esat paēduši brokastis… — viņa konstatē.

— Arī es gribētu ko iekost…

Rudmatainā austriete pieņem pasūtījumu — tik ba­gātīgu, ka brokastis tam ne tuvu netiek un var teikt — tās ir pusdienas. Tad Flora apmierināta atliec muguru, dodama Borislavam iespēju novērtēt viņas va­reno krūšu apveidus, un pārmetoši pakrata uz mani ar rādītāja pirkstu:

— Pasaki paldies dievam, ka tevi dievinu. Ja ne, nezinu, ko tu esi pelnījis… par to, ka ieslēdzi mani kopā ar Bcntonu tur, bunkurā…

— Ja runa ir tieši par to, domāju, mīļā Flora, tev būtu man jāpateicas. Vienīgi tā laimējās tevi paglābt no lodēm un reizē pasargāt no galīgas nosmakšanas.

— Ak tu melkulis! — viņa atkal pakrata ar pirkstu.

— Tu nevarēji zināt, ka notiks apšaude.

— Toties ļoti labi zināju, ka Bentona vīri ir kaut kur pavisam netālu. Bentons nebūtu devies man līdzi neziņas pilnā ceļā, nenorīkojis savējos, lai mums seko.

— Muļķības! Bentona vīrus atveda tā dumiķe Roz­marija. Sie piesitās viņai un atbrauca.

— Kur tad piesitās?

— Ak, tas ir vesels stāsts! Un neliec man to klāstīt, iekāms neesmu paēdusi brokastis. Izsalkumā beidzos vai nost.

Oficiante atnes paplāti — šoreiz piekrautu kā vēl nekad: bez sviesta, džema un smalkmaizītēm, ko kafejnīcā vienmēr pasniedz' brokastīs, vēl ir vārītas olas, žāvēts šķiņķis un milzīgs šokolādes tortes gabals.

Mēs abi ar Borislavu dzeram vēl pa tasei kafijas — nezinu, jau kuro pēc kārtas, kamēr Flora tukšo šķīvjus. Un vienīgi tad, kad tikusi līdz tortei, vāciete atgūst vēlmi apmainīties ar mums vārdiem:

— Pjēr, tas, ka atstājāt mūs abas ar Rozmariju pie tiem izdzimteņiem — Tima un Toma, arī bija neģēlīgs triks…

— Es taču neizgudroju šo triku: Bentons piespieda mani to izspēlēt.

— Tā jau mēs domājām. No Bentona puses tas bija tiešām neģēlīgs triks. Nu viņš dabūjis, ko pelnījis. Vai esat lasījis avīzē? Viņš saņemts ciet…

— Zinu jau, zinu. Bet jūs gan nevarēja saņemt ciet…

— Kurš lai to būtu izdarījis?— viņa grīni uzlūko mani.

— Es domāju tos divus — Timu un Tomu.

— A, tos divus! Tas ir kas cits! Sākumā es un Rozmarija nesapratām, kas īsti noticis. Nospriedām, ka jūsu kompanjons patiesi izsaucis jūs un Bentons, kā jau slimīgi neuzticīgs, nolēmis jums piebiedroties. Bet jūs pārāk ilgi kavējāties. Kaut kas man lika ātjaust, ka esat sazvērējušies, un Rozmarijai pateicu: — Viņi aizgāja pēc briljantiem. Pjērs zina, kur ir slēptuve, Ben­tons droši vien cieši tur savās rokās to, ko Pjērs grib iegūt, tātad viņi, nolēmuši savstarpēji apmainīties, mūs atstāja, lai te sēžam un gaidām kā pēdīgās muļķītes. — Pēc kā tad spriežat, ka Pjēram zināma slēptuve? — Rozmarija pajautāja. — Man pietiek ar šīsdienas novē­rojumiem,— pasacīju,— ja domājat, ka mēs abi ar Pjē- ru esam pavadījuši dienu mīlestības priekos, tad es jums teikšu — rūgti maldāties. — Tādā gadījumā ņem­sim un viņus pārbaudīsim, tas nebūs grūti izdarāms,— Rozmarija ierosināja,— viņi laikam ir tur, Violetas mā­jās, Lozannā. — Tikai jāzina, kur atrodas šīs mājas,— es iesaucos. — Ja ne jūs, citi zina,— viņa patei­ca,— bet kas var galvot, ka mani nepiešmauksiet? — Vai tagad ir laiks šmaukt,— iebildu,— mēs abas esam nabaga sievietes, un mums vajag nevis mānīties, bet izlīdzēties. — Šie vārdi skan skaisti,— Rozmarija ne­rimās,— bet kas var galvot?— Beidzot man laimējās viņu, tiepumdesu, pārliecināt, ka jūs abi tur nolaupīsiet briljantus, kamēr mēs te spriedelēsim par galvošanu, tā galu galā nolēmām rīkoties pārdroši un tūdaļ dzīties jums pakaļ, taču, līdzko mēģinājām doties prom, uzreiz atklājās, ka esam nokļuvušas divu deģenerātu — Tima un Toma — gūstā. Protams, es, kā jums jau zināms, neesmu no bailīgajām, it īpaši, kad ir darīšana ar šādiem pigmejiem, un pūlējos pierādīt, ka mūsdienās, vienlīdzīgu tiesību laikmetā, arī sieviete ir spējīga uz kaut ko, bet, gribēdama panākt savu, laidu darbā tikai krēslu, un uz^ brukums neizdevās — abi mazie kretīni bija apguvuši visvisādus karatē vai džudo paņēmienus un beigu beigas mūs stingri piesēja pie atzveltņiem, -nemaz nerunājot vēl par piedevām — zilumiem, no kuriem dažus es parādītu, ja pieklājība atļautu…