Bogomils Rainovs - Viesuļvētras ar maigiem Vārdiem

Arvien vēl balstīdamies pret sienu, pieceļos un izloku kājas. Vispirms vienu, tad otru. Pārbaudu, cik tās ir klausīgas un cik stingri spēj mani noturēt. Vispirms vienu, tad otru. Pēc tam speru dažus piesardzīgus soļus. Neizdodas spīdoši, bet nekrītu gar zemi. Vēl jāatvēl neliels brīdis asinsritei, i i tā panāk savu. Es pagaidām darīšu, kas man pienā;: as.

Nu tad tā — tie abi divi. Viegli nospiežu otrā krāna sviriņu, un atkal rodas sprauga — pavisam šaura, cen­timetrus desmit, jo esmu pasteidzies palaist vaļā sviriņu.

— Pjēr, vai tu tas esi, manu zēn? — dzirdu Floras balsi, viņa acumirkli ir piekļāvusi seju pie spraugas.

Viņa ļoti skaidri redz, ka tas esmu es, bet jautā, vēlēdamās atjaunot intīmo noskaņu, ar ko vislabāk ir uzsākt savstarpējo sadarbību.

— Jā, mīļā,— atbildu. — Kā "klājas tur, iekšā? Vai atradi dārgumus? Un pārliecinājies, ka es turu vārdu?

— Nekad par to neesmu šaubījusies, manu zēn. Bet. kas tie par trikiem, kurus tu taisi ar svirām! Nospied spēcīgāk to, otro, lai mēs varam tikt laukā!

— Ā, tu runā par sienu? Tā ir tieši tā siena, ko tev kādreiz apsolīju. «Sezam, atveries!»— vai tad neat­ceries? Nu tā ir atvērusies.

— Bet pēc tam aizvērusies,— Flora atgādina.

— Nūja, lai nepūstu caurvējš…

— Lorān, jūs taču neizdarīsiet tādu nekrietnību!…

Tā jau nav Floras, bet Ralfa vārgā balss, nevarīga un apātiska balss, kas, šķiet, tik sen un tik ilgi džinkstējusi man ausīs, džinkstējusi… džinkstējusi… vai veselu mūžību. Viņa vārdi atskan kaut kur no lejas, kā no pazemes; vāciete neapzināti pasper sāņus dūšīgo kāju, un es ierau­gu tur, uz grīdas, amerikāņa bālo seju — viņš laikam rāpus atvilcies pie spraugas kā mirstošais slāpēs pie ūdens lāmas, kas var glābt no nāves.

— Jūs neesat spējīgs uz tādu nekrietnību, vai ne… pēc visām šīm kopā pavadītajām briesmīgajām stundām…

— Ja jūs tiktu šaipusē, vai man piedotu?

— Droši vien… Nezinu… — Bentons murmina. — Katrā ziņā, ja jūs nebūtu atņēmis pistoli un ja man būtu cik necik spēka, es ielaistu jums lodi pierē, lai jūs nestāvētu tā un ļauni nepriecātos.

— Benton, es nemaz ļauni nepriecājos. Tikai daru savu darbu. Un, lai tiktu ar to galā, man jāpaliek starp dzīvajiem. Tātad pirmais, kas jāuzsāk,— jums jāatsviež šurp negatīvi, kurus atdevu, piespiests ar varu.

— Vai negatīvu dēj bija visa šī izrāde? — amerikānis nicīgi vaicā.

Pēc dažām sekundēm mazmazītiņā kasete atripo pie manām kājām. Paņēmis to, paskaidroju:

— Jā, negatīvu dēļ. Nevis briljantu dēļ. Par bril­jantiem vienosities ar Floru. Viņa ir piekāpīga sieviete…

— Pjēr, beidz nu pļāpāt, manu zēn,— piekāpīgā sie­va liek manīt savu klātesmi. — Nospied otro sviru stipri, stipri. Es jau esmu izsutusi šai krāsnī.

— Esmu sutis daudz ilgāku laiku, mīļā. Un tajā pat riebija cauruma. Kā pati redzi, esmu vēl dzīvs. Tā nekas ļauns nenotiks, ja pagaidīsi.

— Lorān, jūs taču neizdarīsiet tādu nekrietnību…— Ralfs ierunājas varenās dāmas piekājē.

— Nē, protams, — mierinu viņu. — Es atstāšu jūs atzimogotus. Un pēc brīža kādu atsūtīšu, lai izlaiž jūs svaigā gaisā. Nevis tūlīt, bet pēc brīža, līdzko būšu ticis tik lielā gabalā, ka man netrāpīs ar pistolēm jūsu ļaudis, Benton.

— Pjēr! — vāciete lūdzoši iesaucas.

— Lorān… — atskan arī amerikāņa balss.

Tik un tā dodos plašajā pasaulē, kaut gan nevaru skriet pa kaklu pa galvu, kā gribētu. Uzmanīdamies eju augšā pa kāpnēm un arvien vēl uzmanīdamies iežogos gaitenī. Atveru durvis citas pēc citām — uz virtuvi, zāli un ēdamistabu. Neviena.

Istaba blakus ieejai tomēr nav tukša. Violeta guļ ag­rākajā vietā. No jauna ieģipsēta. LJn pamatīgi ievīstīta. Otro medicīnisko pārsēju viņai droši vien uzlikusi Flora. Viņa šim mērķim izinantojusi visu, kas pagadījies pa rokai, bet lielākoties uzvelkamo aizkaru auklas. Un, vai­nagodama savu darbu, upurim cieši aizsējusi muti ar smalku, izšūdinātu galddrānu.

Noraisu galddrānu un izņemu Violetai mutē iebāzto lakatu. Viņa vairākkārt alkani ierauj gaisu lieliem vil­cieniem krūtīs — šāds reflekss man ir labi pazīstams — un tikai tad ierunājas mulsā un vārgā balsī:

— Cik šausmīga sieviete!… Mani nežēlīgi spīdzināja, draudēja nožņaugt un piespieda izstāstīt par slēptuvi, beidzot, paskat, ko ar mani izdarīja, un atstāja mani kā nez kādu ķīpu…

— Tiešām šausmīga,— es piekrītu. — Tomēr salī­dzinājumā ar jums viņa gluži vienkārši ir eņģelis.

— Lorāna kungs, man nebija citas izejas! — mīlīgā būtne saka ar valdzinoši pieglaimīgu vientiesību. — Ko es varēju iesākt kailām rokām pret visiem tiem cilvēkiem, kuri mani ielenca…

— Kā jūs sapratāt, ka aplenkums pārsviedīsies tieši uz šejieni?

— Ļoti viegli: Kēnigs mani jau izprašņāja. Aizvakar viņa, jūsu draudzene Rozmarija, likdama lietā visu savu nekaunību, ieradās te, Lozannā, pie manas draudzenes izdibināt, kur ir mana māja… Bez šaubām, viņa nebija tik naiva, lai to atnācējai pateiktu, taču, kad tāda kā Rozmarija sāk taujāt te vienu, te citu, katrā ziņā atrod māju… Tai pašā pēcpusdienā tur, «Merkurā», arī jūs par to aizsākāt sarunu. Tā es nevarēju nesaprast, kas jūs vilktin velk uz šejieni… Un galvenais, kur ir tas, kas jūs vilktin velk. Es pati vēl nezināju, kur tas var būt paslēpts… Tāpēc nolēmu atkal te atgriezties…

— Un, drošs paliek drošs, ieģipsēt kāju…

— Vai tad jūs nebūtu ieģipsējis? Ja būtu aptvēris: jo nevarīgāks izskatāties, jo mazāk bīstami, ka jums uzbruks?

— Gluži loģiski,— atzīstu. — Un gluži loģiski ir arī tas, ka mūs ieslēdzāt tai alā, lai mēs nosmaktu…

— Bet ko citu es varēju darīt?… Man. nebija nekādas izejas…

— Mīļais bērns, jūs esat pārāk viltīga. Un pārāk viltīgie vienmēr beigās zaudē tāpēc, ka nezina mēru…

Un dodos uz durvīm.

— Vai mani tā atstāsiet?… — Violeta raudulīgi iesau­cas.

— Jā. Un tikai aiz žēlastības. Tieši tā jūs taču iz­skatāties ļoti nevarīga. Un nekritīsiet kārdinājumā bāzt galvu tur, kur jūs kā likts saplosīs.

Diez vai derētu paskaidrot, ka, runādams ar Violetu, izmantoju izdevību pa logu pavērot, kas notiek apkārtnē. Mazajā klajumiņā starp māju un kokiem neviena nemana. Klajumiņa malā stāv Floras opels, bet tas ir tukšs.

Lasos prom, starp citu, nodomājis, ka izmantošu vā­cietes automobili, kaut gan ļoti īsu laiku. Taču neesmu vēl paspēris pāris soļu, kad viena varena roka no mu­gurpuses sagrābj mani aiz kakla un otra sakampj kā knaiblēs labo plaukstu, lai droši vien pārlauztu.

— Vai dodaties prom? — saklausu mazliet aizsma­kušu balsi.

Tā ir Brunnera balss.

— Neesat maldījies, — mierīgi atbildu. — Man tas

viss jau sāk apnikt. Un, lūdzams, nelauziet manu roku. Tas nenāks par labu ne man, ne jums.

— It īpaši jums… — viņš rupji atcērt.

Tomēr Brunners palaiž vaļīgāk savas knaibles: laikam, redzēdams, cik mierīgi izturos, viņš piekāpjas.

— Es jūs atlaidīšu, Lorān. Zināt, man nav nekā sevišķa pret jums. Bet tiksiet vaļā tikai pēc pārbaudes. Rokas aupā un nekustieties!

Paklausīgi paceļu rokas gaisā un, kamēr viņš mani tausta, paskaidroju:

— Ja meklējat briljantus, ticiet man, ka neatradīsiet. Pašreiz tos laikam jau dabūjusi jūsu draudzene. Brunner, es izpildīju savu solījumu.