Bogomils Rainovs - Viesuļvētras ar maigiem Vārdiem

— Kurš tad, jūsuprāt, sadzirdēs? Vai žēlsirdīgā Vio­leta, kas mūs te ieslodzīja, lai mēs sapūstam un pēc tam pati var brīvi rīkoties ar mantojumu? Vai jūsu ļaudis, kuri, atļaujiet pateikt, Benton, ir tādi muļķi, ka tikai iemetīs aci pagrabā, redzēs, ka tas ir tukšs, un apmierināti ar savām smalkajām novērošanas spējām aiz­brauks prom.

— Nerunāsim vairs par to. Labāk pasakiet, cik ilgam laikam, pēc jūsu domām, mums pietiks gaisa.

Bentons atkal vērtējoši pārlaiž acis bunkuram. Tas atgādina apmēram četri reiz četri metri lielu istabu. Diez­gan plaša telpa, ja tā noder par slēptuvi, bet pārāk šauriņa, ja uz to raugāmies kā uz skābekļa rezervuāru.

Pirmkārt, griesti nav augstāki par diviem metriem. Otrkārt, bunkurs laikam ļoti sen nav atvērts, tajā gaiss ir slikts un sasmacis, tomēr drusku skābekļa vēl pieturas tāpēc, ka tas ieplūda pa īso brīdi, kamēr siena bija atbīdīta. Cik var nojaust, ieplūda gan, bet pārāk skopā devā.

— Asfiksijas problēmas nekad nav nodarbinājušas manus prātus,— atzīstos. — Bet, ņemot vērā šā krātiņa nožēlojamo kubatūru un to, ka jau tagad gaisā gandrīz trūkst skābekļa, varu iepriekš pasacīt — pēc dažām stundām mēs elposim paši savu ogļskābo gāzi. Tātad viss pārējais arī drīz pienāks.

Ralfs atslienas pret sienu, vairs neraizēdamies, ka notraipīs uzvalku. Šļūkdams gar sienu, viņš lēnām no­slīgst uz grīdas. Sākumā man šķiet, ka viņam saplakusi dūša. Vismaz tik ilgi, līdz saklausu viņu smejamies. Pa­klusos un bēdīgos smieklos raustās viņa pleci, un Ralfs velti pūlas savaldīties. Beidzot neiepriecinošās jautrības izvirdums noplok tik tālu, ka viņš spēj parunāt:

— Ha-ha… Iedomājieties vien, Lorān… Esmu bijis Gvinejā un Gvatemalā, esmu bijis Panamā un Kongo. Esmu bijis tur, kur šauj no stūra un cilvēki krīt… tiesa, kā jau teicu, man prāts nenesas uz šaušanu… mana specialitāte ir maksāt rēķinus un pārbaudīt rēķinus, taču ne reizi vien esmu licis uz spēles dzīvību, bijis par matu no nāves un allaž palicis sveiks un vesels, lai nokļūtu te, pieklājīgajā pilsētā… ha-ha… kur maza muļ- ķīte — pēc izskata ģimnāziste un vēl tāda, kas lēnām pieņemas prātā,— ha-ha, iegrūstu mani kapā…

Viņš apklust, it kā novārdzis dīvainajā jautrības lēk­mē — lēkmē, no kuras šermuļi skrien pār muguru, un pamazām atkal iegrimst savā parastajā flegmatismā.

— Tomēr mirt pāris soļu no briljantiem ir pavisam kas cits,— es ieminos.

— Tie gan ir vienreizēji!…— Bentons neapzināti no­teic.

— Tīrs ogleklis,— piebalsoju.

— Galu galā mēs abi ar jums arī nekas cits neesam kā tikai ķīmisku vielu savienojums,— viņš piezīmē. — Viss atkarīgs no to struktūras un attiecībām.

— Tīrs ogleklis,— vēlreiz pasaku.

— Pat ja tā arī ir. Aiz šā oglekļa slēpjas dolāru kal­ni.

— Kur jūs tos izmantotu?

— Kā lai es zinu! Laikam izmantotu gan, ja varētu

savākt savas mantiņas un nozust aiz trejdeviņām jūrām. Bet esmu profesionālis un saprotu, ka tas nav iespējams. Un, ja būtu iespējams, par to nāktos dārgi samaksāt — pastāvīgi dzīvot tik lielās bailēs, ka nav vērts pūlēties. Tāda ir mūsu sistēma, Lorān. Un, kurš iekļāvies šai sistēmā, tas vairs netiek no tās vaļā.

— Kālab tad jums vajadzīgi dārgakmeņi?

— Tāpat vien, lai tos noliktu seifā kādā bankā. No­drošinājums kā nekā garantēts…

— Kāds nodrošinājums?

— Ai, liecieties mierā ar saviem jautājumiem,— Ralfs noburkšķ. — Jūs man jau esat apnicis.

— Benton, mums jānosit laiks. Viss noritēs daudz vieglāk, ja pratīsim nosist laiku.

— Pret to es neiebilstu. Nositiet vien! Tikai ne jau tā. Ne jau ar idiotiskiem jautājumiem. Ja gribat, staigājiet uz rokām. Vai švilpojiet — tas man mazāk drillēs nervus. Vai uzdziediet kaut ko…

— Tieši šai stundā daži droši vien dzied… Un svilpo… Kabarē «Mokambo» orķestris vēl spēlē pilnā sparā…

— Jā, dzied un svilpo, un tempj šampanieti, un ami­zējas ar mīļākajām, un nododas grupu seksam, un liek ribās ceptu liellopa gaļu, ieraudami burgundieti, un strī­das, vai atvaļinājumu labāk pavadīt Bahamu vai Bermudu salās… — viņš uzskaita lēnām, kā lūkodams atcerēties, ar ko vēl cilvēki varētu noņemties. — Bet melnais darbs atliek Bentonam vai tādiem kā Bentons, un tas, ka šai pašā naktī Bentons vai kāds cits tiek padarīts auksts vai pagrabā nosmok pats savos izgarojumos,— tas nepelna ievērību, tas ir iepriekš paredzēts nenovēršams nobiruma procents, tam tā jābūt, un par to nav vērts pat domāt…

Viņš apklust uz brītiņu, kā vēlēdamies atgūt elpu, arī es šai mirklī atjēdzu, ka tāpat mēģinu atgūt elpu un man trūkst gaisa vai tikai šķiet, ka trūkst. Jūtu — galvu atkal plēš pušu riebīgās sāpes, ar kādām pamodos pēcpusdienā viesnīcā «Terminus».

Šobrīd pēcpusdiena viesnīcā «Terminus» liekas kaut kas nogrimis tālā pagājībā, jau aizmirsts, no Vecās de­rības… arī — gan Flora… gan mesjē Arons…

Aizrit laiks. Varbūt stunda, varbūt vairāk. Negribu skatīties pulkstenī. Labāk neskatīties pulkstenī, zinot, ka nekas nav gaidāms, vienīgi… Un mēs klusējam, katrs sagumis savā vietā un katrs risinādams savas domas vai pūlēdamies tās atvairīt.

— Lūk, tāpēc es gribētu savākt savas mantiņas un nozust — kaut tikai tas izdotos,— pēdīgi saklausu Ral­fa balsi, klusu, pavisam klusu: viņš īstenībā runā pats ar sevi, nevis ar mani. — Šāda rīcība būtu gluži loģiska. Visu mūžu tas man mācīts, tas bijis stimuls: jāgūst panākumi, jāizsitas uz augšu, bet kādēļ? Lai saņemtu lielāku algu, lai būtu vairāk naudas. Skaidrāks par skaidru, ja reiz esmu uztaustījis naudu, veselus kalnus naudas, jāpiebāž pilnum pilns maiss un jāiet, kurp vien tīk…

— Tik un tā jūs nevarētu to izdarīt,— atgādinu itin neapzināti, jo nav nekādas vēlēšanās runāt, nav nekādas vēlēšanās uzsākt kaut ko.

— Eh, nūja, ir taču vēl kas cits — audzināšana un dresūra. Man teica, ka mūsu izlūkdienests esot vis­diženākā iestāde, tāpat kā jums tika stāstītas šādas blēņas. Man teica, ka nauda esot liela laime, un es noticēju. Jums teica, ka briljanti neesot nekas vairāk kā tīrs ogleklis, un jūs noticējāt. Kā gan iedomājaties, ka varat būt pārāks par mani, ja īstenībā esat tāds pats mērkaķis kā es?

— Tomēr noteikti ir nož*īme, kam kurš noticējis,— iebilstu apātiski.

— Nav it nekādas nozīmes… Viss ir meli. Vai, ja vēlaties, izdevīgi pielāgota patiesība. Vienā gadījumā — vienam nogrupējumam. Otrā — otram. Un kas par to, ka melu bijis mazāk nekā patiesības? Es esmu viens. Jūs — arī. Lorān, katrs no mums ir kaut kas pats par sevi… Katrs no mums ir nožēlojams nejēga, kurš noticējis maldiem, kad uz tiem viņu pavedināja savtīgos nolūkos…

Amerikānis apklust vai varbūt spriedelē tālāk, bet klusībā, viņam taču vienalga, kā to darīt,— viņš īstenībā runā pats ar sevi, lai gan piemin manu vārdu. Ja Bentons būtu pavadījis augu dienu tādās galvas sāpēs kā es un ja kāda Flora būtu iegrūdusi viņam mutē šķidrās gāzes ampulu, viņš droši vien nevēlētos runāt arī pats ar sevi, tāpat kā man nav šādas vēlēšanās, un šobrīd es pūlos panākt tikai vienu — aizmirst, ka man jau trūkst skābekļa, vajag tikai atjaust, ka trūkst skābekļa, un nevilšus varu ar nagiem skrāpēt sienu vai ar nagiem skrāpēt krūtis, vai sajukt prātā.

— Sitās sievietes visu izjauca… — pēc ilga laika dzirdu Ralfa balsi. —… Sieviete nevalda pār savām tieksmēm un uzvedas tā, ka iepriekš to nekad nevar paredzēt.