Bogomils Rainovs - Viesuļvētras ar maigiem Vārdiem

Tikuši uz Lozannas šosejas, pa to drāžam dzeltenīgo luminiscences spuldžu drūmajā gaismā, tā iesveļ sirdī pasaulīgas skumjas. Klusējam, jo visu, kas bijis sakāms, esam viens otram pateikuši. Satiksme patlaban ir gaužām maza, un gaišā šosejas lente strauji slīd mums pretim starp divām blīvām tumsas sienām. Pēkšņi pamanu tālu aiz buika divus spožus starmešus, kas mani pamudina pārtraukt klusumu:

— Ceru, ka mums nesitas klāt jūsu sitroens, kurš šodien mani jau vajāja, vai kas tamlīdzīgs…

— Es taču jums apgalvoju, ka nekā tamlīdzīga ne­būs,— Bentons dzestri attrauc.

— Zināt, ja iejauksies kāds trešais, tas nozīmēs, ka mūsu operācijai noteikti krusts pāri.

— Jūs, mīļais, jau atkārtojaties, — amerikanis aizrāda.

Arī viņš pats atkārtojas, pēc brītiņa vaicādams:

— Kā varu būt drošs, ka mani nevilināt lamatās?

— Nekļūstiet smieklīgs. Kādās lamatās? Labāk jāsa­ka — te, šajā zemē, es esmu jūsu rokās, nevis jūs — manējās.

Starmeši aiz muguras pamazām slīd tuvāk un tuvāk, beigu beigās mašīna mūs panāk un apsteidz. Sazin kāds mersedess un sazin kāda sieviete. Paveca sieviete, ne jau viena no tām — mūsējām. Droši vien Ralfs tīšuprāt samazināja ātrumu, lai ļautu mersedesam pabraukt garām un atgūtu sirdsmieru.

— Jūs tomēr vēl neesat pateicis, kur tieši būs mūsu ceļa gals, — pēc brīža amerikānis atkal ierunājas.

— Lieki ir to teikt. Tas varētu tikai pavedināt jūs aizsūtīt turp kādu savējo un visu izjaukt.

— Man ne prātā nav nākusi šāda doma,— viņš melo ļoti nekaunīgi. — Neesmu tik nevarīgs, lai būtu va­jadzīga sardze.

— Ticu gan, ticu. Un, ja neticetu, jusu žakete, pa­matīgi izriezusies pa kreisi, mani pārliecinātu, ka maldos. Kaut gan, ja vēlaties zināt, gluži veltīgi esat sevi ap­grūtinājis ar šādu gludekli.

— Var jau būt,— Ralfs piekrīt. — Vaļsirdīgi atzīs­toties, mans darbs ir pētīt dosjē un skaitīt naudu, nevis šaut.

— Ceru, jūs nerunājat par savu formālo, varbūt pil­nīgi iedomāto darbu bankā?

— Bankā vai citur, vienalga, mans darbs ir caur un cauri kancelejisks. Taču, iekāms tiku pie tā, esmu izmēģinājis roku daudzos citos amatos. Tātad tā būs kļūme, ja neviļus noturēsiet mani par Kēnigu.

— Man nekad prātā nav iešāvusies šāda doma,— savukārt cenšos viņu pārliecināt. — Gluži otrādi, pa­ļaujos uz to, ka esat labs profesionālis. Un, ja tiešām esat labs profesionālis, vai tad izdarīsiet tādas muļķības, kādas diletants pēkšņi varētu sagudrot un visu sagraut.

Protams, nemaz tik akli neuzticos amerikānim. Man pat gribētos pieļaut domu, kā buiks ir apgādes ar maz- mazītiņu aparatūru, kas raida ēterā «pīk-pīk» un sitroenam iztālēm norāda, kurp mums jāseko. Nav brīnums, ka cilvēki sitroenā uztur attiecīgus sakarus ar vasarnīcā palikušajiem — ar Timu vai Tomu, kas gatavi ik mirkli atsūtīt papildspēkus, tiklīdz tie būs nepieciešami. Un tomēr, ja arī neticu Ralfa vaļsirdībai, man nav pamata šaubīties par viņa mantkāri. Bet 5 mantkāre prasa, lai vismaz darījuma laikā mēs abi būtu gluži vieni. Lai darījums notiktu zem četrām acīm. Lai amerikāņa priekš­niekiem nerastos ne vēsts no nelādzīgām aizdomām. Lai viss būtu, kā nākas. „

Risks var gadīties tālāk. Zināms, Bentonam ir tīrais nieks mani palaist, lai eju savu ceļu. Saņēmis dokumentus, kuriem nav vairs naudas vērtības, nozudīšu un likšu viņu mierā. Bet viņš nebūs tik cēlsirdīgs. Tāpat viņš nerīkosies tik muļķīgi, ka nodos mani saviem priekšnie­kiem. Bentons mani nogalinās, turklāt ar vienu vienīgu mērķi — tikt vaļā no nevēlama liecinieka uz laiku lai­kiem.

— Cikos jūs esat noteicis savējiem sākt darboties? — jautāju, negribēdams klusēt.

— Lorān, jūs gan uzmācaties, ka ne izturēt,— Ben­tons nopukst.

— Es jau esmu paskaidrojis, ka slēptuvi nevar atvērt piecās sekundēs. Un mums abiem būs vienlīdz neērti, ja jūsējie bāzīs tur degunu pirms laika.

— Jūs gan uzmācaties, ka ne izturēt,— viņš vēlreiz nosaka. — Varat būt drošs, ka neviens nebāzīs degunu un neviens mūs nekādi netraucēs.

Atlikušo ceļa gabalu braucam nerunādami. Tikai tad, kad esam sasnieguši Lozannu, Ralfs pavaicā:

— Kurp lai tagad stūrēju?

— Uz staciju.

— Ja uzreiz pateiksiet adresi, man būs vieglāk orien­tēties.

— Nevaru pateikt to, par ko pašam nav ne jausmas. Man ir tikai aptuvens priekšstats par šo vietu.

Patiesībā ir gluži otrādi — man nav nekāda priekš­stata, bet kartē esmu izpētījis, kur tieši atrodas šī vieta. Tikko esam aizkļuvuši līdz stacijai, paskaidroju:

— Jānogriežas un jābrauc lejup, tad — zem tilta un aiz tā — pa labi.

Kad esam nogriezušies pa labi, dodu nākamo rīkojumu, pēc tam — atkal citu. Un tā tālāk. Tīšuprāt sarežģīju maršrutu, kaut gan tas ir bīstami — varu apmaldīties. Beidzot buiks iespraucas šaurā ejā starp kādu augstceltni un mūra sētu.

— Vai tad te? — Ralfs aizdomīgi jautā.

— Pāris soļu no šejienes,— viņu mierinu.

Tālāk ejam kājām, un izrādās, ka pāris soļu ir visai garš ceļa gabals.

— Jūs, mīļais, mani āzējat,— amerikānis ieminas.

— Nemaz neesmu noskaņots jūs āzēt. Taču arī man ir tiesības rīkoties samērā piesardzīgi. Un nav nekādas vēlēšanās šķirties no dzīves tik jaunam.

Galu galā nonākam pie palielas, smagnējas ēkas, kas neskaidri iezīmējas starp dažiem kokiem lēzenā ezera piekrastē.

— Seit, — es saku.

— Jūs no tiesas esat mani āzējis,— Ralfs pārmet. — Mēs ar mašīnu būtu atbraukuši šurp viens un divi.

— Ieiesim mājā no otras puses,— neklausīdamies vi­ņā, ierosinu.

Apmetuši līkumu, ieraugām gaismu logā līdzās ārdurvīm.

— Deg gaisma! — Bentons konstatē acīm redzamo.

— Es taču teicu, ka Violeta var iejaukties, — pa­klusām saku.

— Jo ļaunāk viņai pašai,— mans ceļabiedrs noteic un dodas pie durvīm.

— Pagaidiet, tā nedrīkst, — es viņu aizturu.— Vai tad gribat viņu nogalināt?

— Kālab jānogalina? Sasiesim Violetu un iebāzīsim viņai kaut ko mutē.

— Izbeidziet savus bandītiskos paņēmienus! Un ļau­jiet man darboties. Likt lietā spēku vienmēr laika būs diezgan.

— Labi, Lorān, darbojieties!— Ralfs nelabprāt pie­kāpjas.

Nospiežu zvana pogu pietiekami stipri, lai Violeta pamostos, ja ir aizmigusi. Pēc brītiņa no iekšpuses atskan viņas balss, pārāk vārga, lai varētu saprast vārdus. Pa­griežu rokturi, un durvis atveras. Gaitenī pa labi ir citas durvis, kas ved uz apgaismoto istabu. Plaši un viesmīlīgi atdarītas. Ieejam iekšā.

Violeta guļ uz dīvāna, ievīstījusies raibā segā, un sejā uzreiz iezogas vārs smaids, tiklīdz viņa pamana mani.

— A, mesjē Lorāns!

Tad viņas skatiens atduras pret amerikāni un neizpratne nomaina smaidu.

— Mūsu kaimiņš, Bentona kungs,— pasteidzos ame­rikāni iepazīstināt ar namamāti. — Viņš mani atveda.

Tā kā ņemamies šo to paskaidrot, piemetinu:

— Violeta, jūs gan nobaidījāt mūs. Gājām pat uz policijas iecirkņiem, lai jūs sameklētu. Un uzzinājām šejienes adresi. Domājām, diezin kas ar jums noticis…

— Ir gan noticis,— jaunā sieviete pamāj.

Viņa strauji atmet segas galu — no apakšas rēgojas ieģipsēta kāja.

— Kad tas gadījies?… Kā?… — izbrīnā murminu.

Violeta pavērš uz mani ciešanu pilnu skatienu un,

nelikdamās zinis par Ralfu, gurdi saka: